Vidzemes Augstskola — pirms rektora darba un tagad, ar ko tā asociējās?
Pirms darba šeit Vidzemes Augstskolu zināju maz, tik, cik biju iesaistījies akreditācijā un studiju programmu novērtējumā. Man tā asociējās ar atvērtību, vienkāršību, pozitīvu noskaņojumu. domāju, ka tā nav būvēta kā ziloņkaula pils, kas uz visu skatās no augšas.
Pēc mēneša pauzes atkal atgriežamies pie pirmskara Valmieras galvenā ziņu nesēja — laikraksta Valmierietis — pārlapošanas digitālā veidā. Mūsu pilsētā tikko sācies 1939. gads, un avīzītei nodrukāts 489. numurs, kurš nāk pie valmieriešiem ceturtdienā, 5. janvārī...
Piektdien, 30. septembrī, Zinātnieku nakts pasākumi notiks Rīgā, Jelgavā, Salaspilī, Rēzeknē, Daugavpilī, Valmierā, Liepājā, Ventspilī un Papē, piedāvājot ikvienam interesentam atklāt zinātnes noslēpumus. Šo Eiropas mēroga pasākumu Latvijā rīko Valsts izglītības attīstības aģentūra (VIAA) sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju, vadošajām Latvijas augstskolām, zinātniskajiem institūtiem un citām ar pētniecību saistītām organizācijām.
Firma «Madara’89» SIA veic ēkas Valmierā, Rīgas ielā 64, rekonstrukciju, lai tajā izvietotu pārtikas veikalu «top!» ar pārtikas preču un pirmās nepieciešamības rūpniecības preču plašu piedāvājumu.
Balles Latvijā pēdējos gados kļūst arvien populārākas, arī Valmierā. Dejotāju aprindās Valmiera jau tiek dēvēta par baļļu galvaspilsētu! Iemesls tam – regulārie deju vakari, tradicionālās balles un, protams, Ziemassvētku balle, kas ik gadu tiek rīkota ar pašvaldības un Valmieras Kultūras centra atbalstu. Deju vakarus plāno rīkot arī jaunā Valmieras koncertzāle. Ballēs un deju vakaros Valmierā un tuvējos novados arvien biežāk ir redzami skaisti dejojoši pāri no balles deju kluba «Valmiera», kuri rāda labu paraugu citiem.
DACE DALBIŅA ir īsta viesturiete, pat divkārt, — kā Viestura vidusskolas audzēkne un kā skolotāja, skolēnu un kolēģu iemīļota. Jau diezgan ilgus gadus viņas profesionālā darbība saistās ar Rīgu — Latvijas Universitātē, Izglītības un zinātnes ministrijā, Latviešu valodas aģentūrā. Dalbiņa ir daudzu zinātnisko publikāciju un populārzinātnisku rakstu, mācību grāmatu un pedagogu mācību līdzekļu autore, starptautiskos projektos bijusi gan dalībniece, gan vērtētāja. Ata Kronvalda prēmijas laureāte, Atzinības Krusta kavaliere.
Mākslas Galerija Laipa 2016.gadu noslēgs ar trim lielām izstādēm, kuras papildinās gan autorvakari, gan izstāžu atklāšanas, kurās būs iespēja tikties ar mākslas zinātniekiem un māksliniekiem.
Šķiet, Latvijas pedagoģijas vēsturē nav otras tik spilgtas personības, kas būtu atstājusi tik dziļas pēdas dažādās jomās kā vidzemnieks Jānis Greste, Grestes Jancis — izcils pedagogs novators, sabiedriskais darbinieks, muzejnieks, ģeologs, lielisks lektors, literatūras un folkloras materiālu vācējs. J. Grestes skolnieku skaits sniedzās simtos. Starp tiem arī kādreizējie Valmieras puikas, pilsētas skolas un E. Liepiņa proģimnāzijas audzēkņi: rakstnieks Pāvils Rozītis, dzejnieks Linards Laicens, publicists un rakstnieks, skolotājs Jānis Eduards Lapiņš, Lauksaimniecības akadēmijas profesors un pirmais tās rektors Pāvils Kreišmanis (Kvelde), vēsturnieks, rakstnieks Arveds Švābe, žurnālists, rakstnieks un teātra kritiķis Jānis Kārkliņš, grafiķis Niklāvs Strunke u.c. Greste par sevi mēdzis teikt: «Es jau nedzīvoju, es švirkstu kā paeglis, kam pielikta uguns». Šovasar šai savdabīgajai personībai apritēja 140.
Nesen no kāda satiksmes uzraudzītāja dzirdēju ziņu, ka Valmierā esot notikusi un gandrīz jau pabeigta šoferu un citādu braucamlīdzkļu vadītāju pāraudzināšana. To kopīgiem spēkiem un vienotā ierindā, nodarbojoties ar ielu cītīgu šķērsošanu pa gājēju pārejām un pie luksoforu zaļajiem signāliem, esot panākuši kājām ejošie valmierieši. Viņus vietējie braucēji nu jau tā respektējot, ka, satiksmes plūsmā dažus nerespektētājus pamanot, tūdaļ var secināt, ka brauc nevalmierietis. Dzird pat ierosinājumus valmieriskos šoferu pāraudzināšanas paņēmienus un prasmes popularizēt arī tuvējā apkaimē. Tādai vajadzībai jau tiekot pulcināti brīvprātīgie, kas, maskējušies par tūristiem, došoties pastaigās pa Cēsu, Limbažu un citu pilsētu ielām.
Teju pēc pusgadsimta atceros kapa klusumu klasē, kad skolotāja lēni ar pirkstu vilka pār žurnālu un domīgi teica: «Atbildēt nāks...» Grūti aprakstīt to spriedzi, bailes un izmisumu, kad nosauca manu vārdu. Vienalga, biju stundai gatavs vai ne, kājas līdz tāfelei bija šļauganas kā ceļā uz ešafotu. Atvieglotas klases biedru nopūtas manu likteni vieglāku nepadarīja.
VIKTORS LITAUNIEKS. Valmieras Pārgaujas sākumskolas direktors. Pirms septiņiem gadiem izturot milzīgu konkursu, viņš pagrieza savu dzīvi par visiem 180 grādiem, jo kā īstens Alūksnes puses cilvēks no matu galiņiem līdz papēžiem ienāca Valmierā. «Bet manas lauku mājas starp Malienu un Alūksni joprojām ir svētas. Kad vien tieku, braucu turp. Joprojām, jau 15 gadus, esmu Alūksnes Lauvu kluba biedrs, savas Bejas mednieku biedrības biedrs,» arī piektdien pēc mūsu sarunas viņš aizsteidzas ierastajā ceļā. Jo ir kapu svētku laiks, un šoreiz jāsakopj tuvinieku kapiņi.
«Atceros, ka man gribējās skolu pabeigt, steigt tālāk, bet bija naktis, kad vēl ilgi par skolas dzīvi sapņoju. Tajos rītos pamostoties, biju diezgan bēdīga, jo mani neatstāja tā dīvainā sajūta: tas dzīves posms man ir beidzies. Dzīvē kolekcionēju visu labo, kas ar mani ir noticis. Viss skolas laiks tāds bija, un palikušas tās gaišās atmiņas,» stāsta Valmieras Drāmas teātra aktrise un izrāžu vadītāja REGĪNA DEVĪTE.
TV raidījumu un pasākumu vadītājs AIVIS CERIŅŠ, Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas absolvents.
1996. gadā Valmieras 4.vidusskolā sākas pārmaiņu laiks: to sadala Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā un Pārgaujas sākumskolā. Veidojas vairākas īpašas tradīcijas, kas vieno absolventus arī šodien. Viena no skolas vērtībām — žetona gredzens, kura emblēmu 1998. gadā izveidoja 26. izlaiduma absolvente Inga Eglīte.
Šogad jūlija sākumā pēc rekonstrukcijas tika atvērts Rīgas Motormuzejs, kur apskatāma Baltijā lielākā, daudzveidīgākā un tagad arī tehnoloģiski modernākā seno spēkratu ekspozīcija. Kopumā muzejā izstādīti vairāk kā 100 senie spēkrati – katrs ar savu īpašo stāstu. Interesanti, ka atsevišķu spēkratu stāsti saistāmi tieši ar Valmieras apkaimi.
Īss ieskats Valmieras elektrības iestādes darbībā līdz 1946. gadam
19. gs. pēdējā ceturksnī Vidzemē aizsākās pirmie mēģinājumi izmantot elektroenerģiju rūpniecībā. Dažās fabrikās un muižās parādījās pirmie līdzstrāvas ģeneratori. 20. gs. sākumā Valmieras apkārtnē jau izmantoja ar elektrību darbināmas iekārtas, piemēram, elektrisko kuļmašīnu, kāda bijusi Rencēnu muižas saimniekam Krīgsmanam.
MATĪSS SNIEGS. Valmierietis, 24 gadi.
12. Saeimas deputāts, Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs JĀNIS UPENIEKS ar sievu Santu un meitiņu Beāti joprojām dzīvo Valmierā, lai gan strādā Rīgā un uz darbu bieži brauc kopā ar kādreizējo pilsētas mēru Inesi Boķi. Kad piedzima Beāte, ģimenē atzīts, ka bērnam šeit ir vislabāk. Te arī Jāņa mīļā Viesturskola.
Teju vai katram kāda dzimtas sakne stiepjas Latgales virzienā. Ja labi pameklējam, varam atrast kādu tuvāku, vai tālāku čangaļu radu, ja ne dzīvu esam, tad kādā kapu kalniņā noteikti. Uzpotēti ar Kurzemes vai Vidzemes pumpuriem, celma līmenī jūtam senču aicinājumu doties uz Latgali. Tā arī es katru gadu kā piligrims ieelpoju zilo ezeru zemes ceļu putekļus. Šogad arīdzan.
Viņa neuzliek mērķus, bet izmanto iespējas. Viņa mācās no grāmatām, kolēģiem, pieredzes, no ģimenēm, mammām un mazuļiem, kuri tikko nākuši pasaulē un tik daudz jau pastāsta par jauna ceļa sākumu. Par to taku, kas cilvēkam pašam jāiemin, lai dzīvotu piepildītu un laimīgu mūžu. Saruna ar valmierieti, vecmāti, Vidzemes slimnīcas galveno māsu un mūsu pilsētas pašvaldības deputāti, arī sievu, mammu un vecmāmiņu ANTRU KUPRIŠU.