Valmierietis

Ja gribi būt laimīgs gadu, iestādi dārzu, bet ja gribi būt laimīgs visu dzīvi, iestādi koku, — tā valmieriešus Laimdotu un Imantu Ruskas varētu raksturot angļu sakāmvārds.

ELĪNA FJODOROVA ir daudzpusīga jauniete, kas nebaidās no jaunām lietām un dara daudz.

Lai gan Joku diena aizvadīta, ar nelielu nokavēšanos šoreiz stāsts būs par slavenāko karnevālu vietējā Latviešu biedrībā, kurš noritējis nu jau tik tālajā 1934. gadā. Un, kas gan būtu lustīga kopā sanākšana bez pikantiem pārpratumiem, sievietēm un politikas?

Kad 3. jūnija  pašvaldību vēlēšanām deputātu kandidātu pieteikšana ir noslēgusies, nu arī vēlētāji  uzsāk  sarakstu caurskatīšanu. Pati pirmā interese ir par to, kuri no Valmieras domes krēslos jau  sēdošajiem ir izteikuši  vēlēšanos turpināt sēdēšanu arī nākamajos četros gados. Pēc tam jau var vērtēt dažu kandidātu pārsēšanos  startēšanai  šķietami cerīgākas partijas listē nekā iepriekš, vai arī gluži jauna politiska spēka (var gan izrādīties, ka nespēka) pieteikšanu.

Pavasara ielu remontu darbi Valmierā atkal atsākušies ar lielu sparu, un par to Miķelim patiess prieks. Tiesa, vienudien, raugoties uz sirdij tik tuvās Maija alias Georga Apiņa ielas pārvērtībām, domās iezagās kāds jautājums par parastajiem un vienlīdzīgākajiem daudzstāvu namu iedzīvotājiem pilsētā, kurā jau kuru gadu akūti pietrūkst 21. gadsimtam atbilstošu ikdienišķu ērtību – vieglo automašīnu stāvlaukumu.

Koncertzālē Valmiera Valmieras mākslas mēneša ietvaros aizvadīts septītais Vidzeme Fashion show —  lielākais modes pasākums ārpus Rīgas, kurš reizi gadā piedāvā aktuālās sezonas kolekcijas un jaunākās – rudens / ziemas kolekcijas.

Valmieriete LIGIJA FRIŠFELDE ir Valmieras «Zaļās skolas» vadītāja. Varētu teikt, ka viņai ir savs bizness Gaujas krastā, taču Ligija iebildīs. Viņai izdevies piepildīt dzīves sapni: būt īpašai skolotājai un īpašai dakterei. Ligijai ir speciālā pedagoga izglītība, un viņa turpina mācīties, būdama kanisterapeita asistente. Ligija ir blakus bērniem, kad viņi aug un attīstās, un arī sirmgalvjiem, ļaujot piedzīvot gaišu, mierpilnu mūža nogali. To viņa paveic, strādājot kopā ar saviem īpaši apmācītajiem suņiem.

Kad Mūrmuižas tautas universitātē viens no jaunāko laiku Beverīnas atrašanās vietas izzinātājiem Gints Skutāns stāstīja par nu jau uz moderniem aprēķiniem balstītiem pils meklējumiem, viens no viņa secinājumiem bija: varbūt nav pat tik svarīgi šādu vietu atrast, bet būtiski ir meklējumus turpināt, Beverīnu atrodot vispirms savās sirdīs — attieksmē pret mūsu senvēsturi. Tā arī uztveru novadpētnieka Eduarda Laura publikāciju «Dīvainās pilsētas ainiņas» iepriekšējā «Valmierietī».

Marta rubrikas Mana vieta Valmierā varonis ir VALDIS VĪKSNA – Vidzemes Augstskolas Inženierzinātņu studiju virziena direktora vietnieks un lektors. Ieviesa automatizēto sistēmu TRASE un tagad jau vairāk nekā desmit gadus pasniedz studiju kursus Materiālu mācība, Tehniskā mehānika un materiālu pretestība, Programmēšana, Elektroapgāde un elektriskie aparāti, Datorzinības, Telekomunikācijas un vada nodarbības skolēniem Mehatronikas skolā.

GUSTAVS MĀZIŅŠ ir gudrs un darbīgs jaunietis, kurš aktīvi iesaistās Valmieras integrētās bibliotēkas jauniešu organizācijā Sudraba ZIRG’s, skolēnu domē, teātra pulciņā, savulaik arī piedalījies TV spēlē “Gudrs, vēl gudrāks”. Jautājot par intervijas norises vietu, atbilde Gustavam uzreiz skaidra – bibliotēkā.

Turpinot pērn un aizpērn aizsāktos stāstus par 1. Pasaules kara norisēm, šoreiz Valmierietī par kādu īpašu un vēsturisku notikumu: tieši pirms simt gadiem, 1917. gada pavasarī, rosīgajā piefrontes pilsētā Valmierā noritēja Vidzemes Pagaidu zemes padomes sapulce.

Kad vietējās pašvaldības, Valmieras rāti ieskaitot, pacilātā gaisotnē pošas uz kārtējo iesaukumu, lielākā medusmaize potenciālajam balsotājam parasti ir dāsni solījumi uzbūvēt kaut ko jaunu. Paradoksāli, taču Miķelim šķiet, ka Valmierā, kur ar jaunceltnēm viss kārtībā, lielāku piekrišanu uz rāti sacerējušies pilsētas nenoliedzami aktīvākie un labākie ļaudis varētu gūt ar... nojaukšanas projektiem! Jo Vidzemes galvaspilsētā graustu joprojām pietiek.

Evalda dzimtā puse ir Balvi,  Ruta dzimusi un augusi Gārsenē. Evalda bērnība un skolas gadi paiet, ģimenei jau dzīvojot Valmieras rajonā. Pamatskola — Kauguros un Rubenē,  tad katru dienu mērots ceļš uz Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskolu. Pēc vidusskolas Evalds sācis mācības Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikumā. Tajā laikā pēc šī paša tehnikuma beigšanas Valmieras gaļas kombinātā kā meistare, vēlāk ekonomiste, darbu sākusi Ruta.  Un — Evalds praksē nosūtīts uz Valmieras gaļas kombinātu tieši pie jaunās meistarītes.

Tāpat kā daudzi tā laika jaunieši, viņi iepazinās ballē. «Tas bija 1965. gada marts. Brālis pirmo gadu sācis mācīties Medicīnas institūtā un bija atbraucis mājās savā dzimšanas dienā. Vakarā gājām uz kultūras namu. Tur likās tāds kā tukšs un nolēmām braukt uz Kocēnu Brandeli. Pieturā stāvēja ļoti daudz cilvēku, sakāpa pilns mazais rafiņš, visi devāmies uz Brandeli. Bet tur zāle pārpildīta, nevienu vairs nelaiž iekšā.

Slidošanai Valmierā ir senas tradīcijas: jau 20. gadsimta sākumā uz Dzirnavu ezeriņa ierīkota slidotava. „Kas nav slidojis, tas nav dzīvojis, un, kas nezina, kas ir slidotava, tas nezina, kas ir prieks,” tā par slidošanu rakstīja Pāvils Rozītis „Valmieras puikās”.

«Sveiciens visiem! Te Aleksejs!» Vietās, kur  viņu pazīst, kur viņu gaida, tā nu jau gadiem mēdz ierasties Aleksejs Koziņecs. Šādu pieteikumu viņš var atļauties, jo Valmierā un apkaimē ar pieredzi fotografēšanā un izciliem rezultātiem sportā ir vizītkarte pats sev. Arī, kad pārkāpts jau 75 gadu slieksnis, Aleksejs ir gaidīts gan studijā «Fokuss» Mazsalacā, poētiskās fotogrāfijas kursos Vecatē, gan nesen nodibinātajā biedrībā «Valmieras atspulgs», par kuras vadītāju arī nu kļuvis. Gribējis vien būt pie dibināšanas, bet iznācis nopietnāk, jo: «lietām, kas notiek par labu fotogrāfijai, atteikt nespēju».

Februāra priekšpēdējā nedēļā šogad Valmierā slapjziemis, interesanti, kāds laiciņš bija 1939. gada 17. augustā, kad iznāca Valmierieša 521. numurs? Zem fotogrāfijas pirmajā lappusē daudzsološs paraksts – Zeltītās druvas gaida pļāvējus... Turpat solīts arī, ka Vienības braucienā piedalīšoties ap 6500 dalībnieku. Viss notiek!

Katrā gadā tādi vairāki. Īpašs arī ap Ziemassvētkliem un gadu miju. Tādi laiki skan radio uin televīzijas raidījumos, tie ir preses izdevumos, arī mūsu sarunās. Laiki īpašā jutoņā, mazākās vai lielākās svinēšanās, atcerēs, apsveikumos. To bez vārdiem nosaka arī daba, jau ierastās dienu un nakšu garuma maiņas. (Tāpēc Jāņi, zinot, ka dienas kļūs īsākas, daudziem ir pat skumji.) Bet tagad ceļš uz gaismu. Jau apmēram divus mēnešus. Taču joprojām prātā vairāki ap gadu miju lasīti teksti. Pārdomām.

Esmu ciemos pie viena no Valmieras zelta pāriem — JĀŅA un DZIDRAS KRĒSLIŅIEM — un kopīgi šķirstām Dzidras māsas dāvināto albumu ar fotogrāfijām, kas uzņemtas viesnīcas «Wolmar» restorānā par godu laulībā nodzīvotajiem 50 gadiem radiņu sarīkotajās svinībās. Abi to vaininieki uz bildēm izskatās kā tikko iemīlējušies — priecīgi, starojoši.

Šīs ģimenes sievietes jau trešajā  paaudzē prasmīgi un aizrautīgi darbojas ar zirgiem. DZIDRA SKRASTIŅA acīmredzot ir no tiem cilvēkiem, kas šiem lielajiem un gudrajiem dzīvniekiem stāv tuvāk nekā citi. Arī mūsu saruna, lai gan gribētos runāt par cilvēkiem un ģimeni, tā vien aizliecas atkal uz — zirgiem. Tā ir viņas mūža lielā aizraušanās, darbs un dzīve.