Pārdomas par Miera dārzu
Nekad nesaki nekad, mēdz teikt dzīves pieredzējuši cilvēki, gribēdami iekarsušam solījuma devējam saglabāt atkāpšanās ceļu. Ir kaut kas komisks šajā atziņā, un pašai to nākas atzīt, kad runa ir par kapiem.
Drīzāk kā izņēmums, ne likumsakarība, — esmu uzaugusi ārpus latviešiem tik tuvās kapu kultūras. Vēl tagad spilgti atceros kādu bērnības epizodi, kas atklāja “savādo” kapu vietu citu cilvēku pasaules iekārtā.
Man varēja būt seši gadi, kad pārcēlāmies uz dzīvi Jāņparkā un iepazinos ar savu vienaudzi. Viņa, tāpat kā es, tobrīd bija ģimenes vienīgais bērns. Mēs sadraudzējāmies, un viena no mūsu jaukajām rotaļām bija smilšu pilsētas celšana pagalma stūrī. Abas būvējām mājas un ceļus, iekārtojām parkus un veikalus. Kad pilsēta, šķiet, bija gatava, draudzenīte paziņoja, ka noteikti jātaisa kapsēta. Es neko nesapratu no kapsētu lietām, bet viņa lietpratīgi ķērās pie darba: izveidoja kapu kopiņas ar krustiņiem un celiņiem, centīgi ar grābeklīti vilka rakstiņus, plūca ziedu galviņas un rotāja kapus. Es tajā nepratu piedalīties, jo neko tādu nebiju redzējusi, un tam bija savs skaidrojums.
Draudzenes ģimenē kopā dzīvoja trīs paaudzes, un vecāmāte katru nedēļu apkopa ģimenes kapus pilsētā, piecpadsmit minūšu gājienā no mājām. Tā kā meitenes vecāki strādāja, viņa bērnu vienmēr ņēma līdzi. Tas viņām bija kopīgs gājiens – iet uz kapiem.
KOPTS. Teodora Ūdera kaps.