Valmierietis

Miķelim un lielai daļai valmieriešu arīdzan jau aizmirsies, pirms cik gadiem ar lielu pompu tika ielikts pamats jaunajam Valmieras peldbaseinam. Toreiz klāt bija arī izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis. Sen pagājuši – būs jau kāds pusducis – arvien jauni, atkal un atkal uz priekšu pārceltie baseina nodošanas ekspluatācijā nodošanas termiņi. Vēl martā vietējie peldēt mācētāji un arīdzan nemācētāji vēl cepās par celtnieku un visādu citādu baseina aprīkotāju gliemeža gaitu, bet šodien, kad maijs ārā finišē ar pat pērnajai vasarai neraksturīgiem plus grādiem, vairums no viņiem vairs neuztraucas – tūlīt taču varēs baudīt Gaujas viļņu spirdzinošo vēsumu, kas pie tam būs par baltu velti atšķirībā no jaunā peldbaseina labumu izmantošanas.

Stingru robežu nenoteikšana pat starp valstīm ne reizi vien vai visu pasauli ierāvusi konfliktos. Ne mazāku viļņošanos dažkārt šāda neskaidrība rada arī daudz, daudz mazākos mērogos, kā tas Latvijā vērojams starp dažām pašvaldībām. It sevišķi, kad nav jārunā par viena vai otra īpašuma piederību, bet par teritorijas sakopšanas darbiem. Lielisks paraugs neskaidrībai par teritorijas piederēšanu ir kāds nu jau pasen, (iespējams, pat pirms pēdējās šī gadu tūkstoša vētras) ceļa malā uz Cēsīm pie Valmieras robežas pusnolauzts pamatīgs ozols un tā galotne.

1956. gadā, kad man bija trīspadsmit, mēs ar māti un māsu atgriezāmies no Sibīrijas, un par radiem nezināju gandrīz neko: viņi bija izklīduši visa pasaulē. Māte bieži stāstīja par savām četrām vecākajām māsām, diviem jaunākajiem brāļiem, savu tēvu un māti, 28 māsīcām un brālēniem. Man visi tie vārdi juka kopā, un nolēmu uzzīmēt plāniņu. Lapas vidū vienu zem otra pierakstīju visus septiņus bērnus, kreisajā pusē viņu tēvu un māti. Tas bija mana ciltskoka sākums. To paplašināju, aptaujāju radus. Pierakstīju mātes, tēva un radu atmiņas, no 1984. gada pierakstu dienas notikumus, katrai veltot tikai rindiņu, mēnesim lapaspusi.

Par arhitektiem vislabāk runā viņu darbi. Šī saruna mums aizsākās ziemā pirms pāris gadiem, kad ANDREJS KRUTOVS – par godu savas ģimenes uzņēmuma Būvradis pirmajiem desmit gadiem — mani izvizināja pa Valmieru. Viņam ir ko rādīt gan centrā, gan Burkānciemā un Jāņparkā, kur privātmājas no budžeta klases līdz pat pilīm, arī piepilsētā – Viesturu ciemā un Poķu jaunajā kvartālā pie Rūjienas ceļa. Kā pats smej, Valmierā savas arhitekta karjeras laikā esot pietaisījis visa kā ne pa jokam. Visos stūros! Kopš piektdienas Andrejs oficiāli sevi var saukt par pensionāru, tāpēc īstais laiks nelielai revīzijai.

Par Gada koku nosaukts ozols. Teikts pat tā: parastais ozols. Jo ir arī it kā dižciltīgāki: sarkanais, melnais, korķa... Ozols. Latvijas 100 gadu jubilejas gadā citāda izvēle būtu dīvaina. Jo ozols ir spēka, izturības, varenības simbols.  Kā ozola mēbeles, kā ozolkoka parkets vēl no baronu laikiem, kā ozolu alejas... Un: vīrs kā ozols!

Valmierieši GUNTA un JURIS GRASIMOVIČI, taujāti par galveno, kas divus cilvēkus var saistīt kopā piecus gadu desmitus, gandrīz vai vienbalsīgi saka: vajag saprasties visā, lielās un mazās lietās. Mēs labi dzīvojam, Gunta nosmaida un atklāj, ka jaunībā baidījusies tikai no viena — kaut dzērāju nesatiktu! Tā arī izdevies: tas netikums viņu ģimeni nav postījis.

Grafiķis un gleznotājs Teodors Ūders (Emīls Teodors Ūdrs-Ūders) dzimis 21. aprīlī (pēc vecā stila) jeb 3. maijā, netālu no Valmieras, kā otrais bērns toreizējā Valmiermuižas pagasta Elizabetes skolas skolotāja Jēkaba Ūdera ģimenē. Divus gadus agrāk pasaulē jau bija nākusi viņa vecākā māsa Anna Zelma (1866). Ar laiku ģimene sakuplos un abām vecākajām atvasēm pievienosies vēl četras: Otomārs Konstantīns (1870), Alfrēds Edgars (1872), Karls Jakobs Vilibalds (1874) un pastarīte Marija Kristīne Edīte (1890).

Apmēram tā var teikt par jauno degvielas uzpildes stacijas kompleksu, kurš rekorda cienīgos tempos top Valmierā, Rīgas un Sloku ielas krustojumā iepretī Vidzemes olimpiskajam centram. Uz Valmierieša jautājumiem atbildēja SIA KOOL Latvija pārstāve Laura Ozola.

Šogad Valmierā plānoti apjomīgi ielu infrastruktūras pārbūves darbi. Tiem noslēdzoties, tiks uzlabota ielu kvalitāte, kā arī satiksmes drošība. Plānoto darbu grafiks paredz darbus veikt secīgi.

TICI – NETICI!

Aprīlī, kā jau tas piedien, par jokiem un to radītājiem. Par visu laiku slavenāko Valmieras jokdari Šanu, īstajā vārdā Kārli Konrādu (1889 – 1972), grāmatu izdevēja Jāņa Dūņa grāmatvedi aizvadītā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, Valmierietī esmu rakstījusi vairākkārt. Vienā no publikācijām pieminēju vēl kādu īpatnēja paskata, bārdainu kungu labākajos gados - Diženajo Bernhardu jeb Bernhardu Dižu. Šo Cēsīs dzīvojošo rakstnieku, dzejdari, žurnālistu un tulkotāju, kā izteikti bohēmisku šanieti, vīna un dzīves baudītāju, dažas epizodēs savā atmiņu grāmatā „Latviešu Pūcesspieģelis”(3 sēj., 1964 – 1969 Stokholma; atkārtots izdevums 1992 – 1993 Valmiera) iemūžinājis arī paša amata brālis, rakstnieks Jānis Kārkliņš. Rosīgā kaimiņpilsētas literāta D. B. dzīvesgājums ar laiku folklorizējās, fantāzijai mijoties ar patiesību, bet vienmēr jau ir izvēle – ticēt vai neticēt!

Satraukšanās par Gaujas Stāvo krastu nemitīgo graušanu valmieriešos atsākas vai ik  pavasari. Kad aizskrien aprīļa pali un aizdrāž brāzmainie vēji, nākas vien noskatīties, ka atkal un atkal kāda stāvāka smilšu krauja ir nobrukusi, vai arī, līdzi paņemot  pamatīgu krasta daļu, nogāzušās pietiekami staltas, ar stiegrotām saknēm līdz pat savai pēdējai dienai krastu nosargāt cerējušās priedes. To priežu, par kurām skaisto dzejoli reiz sacerēja Rieteklis un dziedam  valmieriešu sirds dziesmā  «Še, kur līgo priežu meži», Stāvajos krastos jau vairs vai veselu gadu simtu nav.

Turpinās Mākslas mēnesis, un Valmieras integrētā bibliotēka tā atslēgvārdam “Dzimšana” atsaucās, uz tikšanos bibliotēkā un Valmieras 5. vidusskolas kultūras klasē aicinot Liepājas Universitātes Kurzemes Humanitārā institūta pētnieci VĒSMU LĒVALDI. Pagājušajā gadā viņa ieguvusi mākslas zinātņu doktora grādu par tēmu "Klasikas iestudējumi Oļģerta Krodera režijā: teksts un tā interpretācija”. Promocijas darbā analizēta Oļģerta Krodera radošā darbība un dziļi pētīta režisora personība, uz šo pētījumu balstīta nesen iznākusī Lēvaldes grāmata “Hamleta vārdi”. Tā kā liela daļa no režisora radošā mūža saistījusies ar Valmieras teātri, interese par viņu joprojām nerimst arī mūsu pilsētā, to apliecināja tikšanās bibliotēkā Krodera zīmē.

Čekas maisi – robusta simbolika par čekas žurnāliem un kartotēku... Par tādu uzskaiti. Un ļoti daudzi pārliecināti: neesmu bijis čekas aģents. (Bet: varbūt esmu bijis aģentu izsekotais?)

DZELZS VĪRA, GADA VALMIERIEŠA 2017 apbalvojuma saņēmēja JĀŅA MELBĀRŽA bērnība pagājusi Mārsnēnu un Limbažu pusē, līdz ar vidusskolas beigšanu ceļi atveduši uz Valmieru — 1996. gadā iestājoties Vidzemes Augstskolas pirmajā iesaukumā. Kopš tiem laikiem Jānis sevi ar lepnumu sauc par valmierieti, bet mēs viņu par Valmieras Dzelzs vīru, un ne bez iemesla — maz tādu Latvijā, kas varētu spēkoties ar mūsu Jāni Ironman klasiskajā distancē (3,86 km peldēšana, 180,25 km riteņbraukšana un 42,2 km maratonskrējiens).

Dzimtas stāsts

Dzimis 1863. gada 21. aprīlī Burtnieku muižā, miris 1917. gada rudenī Baku — tādi gadskaitļi vēstī par kapteiņa VILHELMA BIRZGAĻA mūžu.

Žilbinoši sarkans tērps, lepna stāja un spīts acīs — tādu ieraugām Magdalēnu uz ILZES FREIMANES romāna “Magones laiks” vāka. Iespējams, mēs katra gribētu tāda būt, vismaz dvēselē. Jo rozes aug tur, kur iestādītas, magones — kur pašas izvēlējušās, neatkarīgi no cita gribas.

Pieticīgi pelēkā grāmata mīkstos vākos iepriekšējā dzīvē bija tāda nevēlama — kā jebkura, kas atgādināja pirmās brīvvalsts laiku. Taču interesentus vienmēr saistījusi lokālā vēsture, arī mūsējā. Par to pārliecināti arī Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja INGRĪDA ZĪRIŅA  un novadpētniecības platformas Historia.lv redaktors VALTERS GRĪVIŅŠ. Gaisā virmo ideja publicēt Hermaņa Enzeliņa grāmatas “Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē” atkārtotu un papildinātu izdevumu, tādēļ jautājums: kāpēc?

Viņi var precīzi pateikt, kad uzšķīlusies pati pirmā dzirkstelīte: 1966. gada 6. martā deju vakarā toreiz tikko uzceltajā Valmieras kultūras namā. To datumu ANDRIS  un ANNA STRŪKAS saglabājuši katrs savas sirds stūrītī cauri pieciem gadu desmitiem. “Mēs tikāmies martā,”Anna šķelmīgi citē Paula dziesmu un piebilst: pūpoli gan toreiz vēl neziedēja!

Lūcijas dzimtā puse ir Ēdole. Tētis kara laikā pazudis, mamma abas māsas audzināja viena  un jau no agras bērnības radināja pie darba. Lūcija vasaras brīvlaikos gāja ganos, lai dabūtu brīvpusdienas. Pēc Alsungas vidusskolas Lūcija vēlējusies studēt Rīgā, bet, tā kā vienīgā pelnītāja bija mamma, nolēmusi kopā ar draudzeni doties uz Valmieru, lai iegūtu audējas specialitāti un strādātu stikla šķiedras rūpnīcā.

Vēsturiskā brīdī

Par valmieriešu un apkārtnes zemnieku dāsno finansiālo atbalstu valsts pirmajās darbības dienās liecina mazāk zināms fakts: 1918. gada 29. novembra sapulcē Baltijas Lauksaimnieku biedrība nolemj „apsveikt jauno brīvās Latvijas valdību un tās pirmo priekšnieku, biedrības bijušo un iecienīto agronomu Kārli Ulmani. Sapulces dalībnieki ziedo 725 vācu markas, biedrība pati 2000 markas.  Šo naudu nodod ministru prezidenta Ulmaņa rīcībā.[..]”