Par saprātīgu staigāšanas atbalstīšanu
Šoreiz Miķelis vēlas padiskutēt par problēmu, kas bija būtiska un tika atbilstoši risināta jau akmens laikmetā, taču saglabājusies vēl līdz mūsu dienām visā pasaulē. Un Valmiera šajā ziņā nav izņēmums.
Šoreiz Miķelis vēlas padiskutēt par problēmu, kas bija būtiska un tika atbilstoši risināta jau akmens laikmetā, taču saglabājusies vēl līdz mūsu dienām visā pasaulē. Un Valmiera šajā ziņā nav izņēmums.
«Mana pasaule vērās caur Norvēģiju un norvēģu valodu. Jā, to var nosaukt par apsēstību vai par jebko, bet tā vienkārši kļuva par daļu no manas dzīves,» saka skolotāja Sanda Deisone, kura jau 25 gadus māca norvēģu valodu Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā un neslēpj, ka norvēģu valodas zināšanas viņai dāvājušas simtiem jaunu iespēju, kā iepazīt sevi, cilvēkus un dzīvi. Arī saviem skolēniem viņa ne tikai māca svešvalodu, bet ģimnāzistus arī iepazīstina ar ziemeļnieku plašo pasaules redzējumu.
SAVĒJIE
Tieši pirms gada septembra Liesmas pielikumā lasītājus iepazīstināju ar izcilo pedagogu — novatoru, sabiedrisko darbinieku, muzejnieku, ģeologu, lektoru, literatūras un folkloras materiālu vācēju Jāni Gresti (1876 -1951), kurš XX gadsimta sākumā tikko bija sācis pildīt skolotāja pienākumus Valmieras pilsētas skolā un proģimnāzijā. Valmierā viņš sadraudzējas ar savu kolēģi Dēķenu Kārli jeb Kārli Dēķenu (1866 - 1942) un viņa jaunāko brāli, tolaik Valmieras-Valkas skolotāju semināra audzēkni Pēteri Dēķenu (1886 -1979). Visus trīs vieno ne vien aizrautīga interese par pedagoģiju, bet arī mīlestība uz teātri un politiku. Bet par to, kā noritējusi pirmā tikšanās, lasāms Grestes autobiogrāfiskajās piezīmēs — atmiņu tēlojamā „Krist un celties” (Rīga, 1990).
Valmieras centrā pēc kārtīgas restaurācijas Vecpuišu parkā solīdā paskatā tagad paviljons ar ekskluzīvu koncertzāli, kurā uzstājas tuvāki un tālāki mākslinieki. Runā, ka arī ēšana zem tā paša jumta esot tīri smeķīga. Vai abas jau pieminētās šanas ikvienam ierindas valmierietim pa kabatai, tas šoreiz Miķeli mazāk uztrauc, jo degpunktā kāda cita lieta. Par to jau ne pirmo dienu galvas groza šī Vecpuišu parka bezmaksas pakalpojuma izmantotāji, uz soliem svaigā gaisā sēdētāji, bet konkrētu norādi uz acīmredzamu brāķi parka projekta realizācijā Miķelim aizvakar deva Valmierā visur kājām staigājošais un ar fotogrāfisku redzes leņķa fokusu apveltītais jaunpensionārs D. kungs. Viņš allaž uz dzīvi skatījies ar autoram tīkamu veselīga melnā humora dzirksti, taču šoreiz bija patiešām saskumis, lai neteiktu, ka nikns uz viņam nezināmiem cilvēkiem tepat Valmierā un arī Vidzemes galvaspilsētai attālajā Olaines pagastā.
Sensenos laikos, kad vasaras bija siltākas un ziemas sniegotākas, IEVA ALHASOVA pēc 1. kursa Vidzemes Augstskolā bija laikraksta Liesma praktikante. Nu viņa no aizrautīgas studentes izaugusi par respektablu biznesa lēdiju, kura, lai cik tas neparasti kādam neliktos, ceļu no galvaspilsētas uz dzimto Valmieru joprojām mēro ar sabiedrisko nevis dienesta vai privāto transportu. Tāpēc Ievas soma nav no vieglajām – tajā vienmēr līdzi tiek vadāts dators, lai ceļā varētu pāris stundas mierīgi pastrādāt.
Lai gan varētu šķist, ka par šo tēmu var runāt gari un plaši, tomēr nekā daudz ko stāstīt nav. Arheoloģisku pierādījumu par to, ka Valmieras pils vietā pirms mūra pils būtu bijusi kāda senāka apdzīvotība, nav un visticamāk, ka nekad neizdosies šo vietu saistīt ar kādu konkrētu pirmskristietības apmetni, piemēram, teiksmaino Beverīnas pili. Bet, distancējoties no jautājuma par to, vai bija un kur bija, vēlos izklāstīt dažus faktus un hipotēzes par to, kas ir izpētīts par muzicēšanu Beverīnas pilī Valmieras pilī viduslaikos.
Režisors un scenogrāfs REINIS SUHANOVS reiz atzinās, ka teātris ir tik ļoti nepanesams, ka nespēj bez tā dzīvot. Kad izrādi vēl tikai idejas un ieceres līmenī kā tikko dzimušu, vēl krunkainu, mazliet neveiklu un bezspēcīgu bērnu uzliec uz galda publiskai apskatei sākumā kolēģiem, pēc tam skatītājiem, kuri vērtē, diskutē, izsaka piezīmes. Paiet pāris mēneši, izrāde saaug ar ģimeni — radošo ansambli, bērns ir pieaudzis un izrādās, ka tu vairs šajā ģimenē nevari piedalīties. It kā vari un nevari reizē. Pastāvīga vientulība, ar ko jādzīvo. Tomēr teātris ir dzīvā māksla, bet viss dzīvais — mīlestība.
Interesanti bija uzzināt, ka pirmsākumos Vecpuišu parkā bija iecerēts liliju dārzs. Šobrīd, kad parkā notiek pārvērtības, padomāts arī par lilijām — jaunajā puķu dobē to būs diezgan daudz, tiesa, tās nebūs īstās, bet dienziedes jeb dienlilijas.
Valmieras pašvaldība ik gadu atvēl līdzekļus elementu papildināšanai pilsētas publiskajos rotaļu laukumos. Šoreiz par diviem elementiem bagātāks kļuvis rotaļu laukums Raiņa ielā 3 pie Dzirnavu ezeriņa. Ir novērots, ka šis laukums arī ir visvairāk apmeklētais.
Valmieras pilsētas pašvaldība šovasar īsteno projektu «Gaujas krasta daļas Valmieras pilsētā sakopšana un labiekārtošana dabas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un aizsardzībai», kas tika atbalstīts Latvijas vides aizsardzības fonda izsludinātā projektu konkursa «Dabas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un aizsardzība» aktivitātē «Vietējās vides iniciatīvas».
«Gribēju turpināt mācīties, lai gan īsti nebija skaidrs, ko tieši savā dzīvē vēlos darīt, uz visiem 100 procentiem nebija. Tā nu izvēlējos studiju programmu, kas visvairāk gāja pie sirds, tepat Vidzemes Augstskolā — Komunikācija un sabiedriskās attiecības. Līdz šim brīdim neesmu nožēlojusi savu izvēli un domāju, ka arī nenožēlošu, jo man ir sirsnīgas kursa biedrenes, zinoši un profesionāli pasniedzēji, no kuriem es iegūstu ļoti daudz,» tā stāsta Sanda Mona Muska — Vidzemes Augstskolas 2. kursa studente.
Skaistā vietā
Reti vairs kāds atminēsies, ka savulaik, 1942. gada jūlijā, svinīgi atklāts Valmieras novada muzejs? Ievērojamo notikumu atspoguļoja arī vietējais laikraksts Tālavietis, lasītājus informējot par darba laikiem un apmeklējumam piemērotākām dienām (svētdienās plkst. 10 — 15, trešdienās 13 — 18, ceturtdienās 15 — 20), gan par vērtīgajām senmantām, kuras «nu tagad aplūkojamas ikvienam interesentam». «Piemiņas glabātājs,» kā rakstā jūsmīgi cildināts jaunatvērtais vēstures muzejs «atrodas ļoti skaistā vietā, bijušajā tūristu mītnē Gaujas krastā.
Turpmākais stāsts noklausīts no autora jaunības dienu drauga, kuram darba darīšanās bieži nākas ceļot, tostarp arī uz Krieviju, ieskaitot arī šīs valsts aiz Urālu kalniem esošās lielpilsētas.
Šovasar Miķelis bija klāt kādā ne pārāk kupli apmeklētā pasākumā Valmieras nomalē esošā kantorī, kurā atbraukušie Rīgas ciemiņi un arī vietējie centralizētā siltuma tirgotāji paziņoja pilsētniekiem vēsti, no kuras vienam otram no klātesošajiem atkārās žoklis: jaunajā apkures sezonā Valmierā centralizētais siltums, kurš līdz šim cenas ziņā pilsētniekiem bija teju vismīlīgākais visā valstī starp dižpilsētām, tagad būšot par 26,6% dārgāks t.i. no 46,98 eiro/MWh uzlekšot līdz 59,50 eiro/MWh (bez PVN)!
Sestdien, 29. jūlijā, Valmiera jau ceturto reizi centīsies nosargāt Latvijas spēcīgākās pilsētas titulu. Valmieras posms svaru stieņa spiešanā guļus uz reižu skaitu «Latvijas spēcīgākā pilsēta 2017» notiks no plkst. 11.30 līdz 14.30 Valmieras Kultūras centra laukumā.
Trešā jūlija nedēļa Valmieras pirmsskolas izglītības iestādes «Sprīdītis» bērniem pagāja, naski gatavojoties «Sprīdīša» teātra festivālam. Visas nedēļas garumā katrā grupiņā bērni savu skolotāju vadībā gatavoja teatralizētu uzvedumu un runāja «par» un «ap» teātri.
«Valmiera ir jauneklīga, brīva pilsēta, kas attīstās. To sajutu jau laikā, kad studēju Vidzemes Augstskolā, kad sāku strādāt pašvaldībā. Tas bija pirms vairākiem gadiem, bet manī šī sajūta nav zudusi. Valmierā ir daudz uzņēmīgu, strādāt gribošu cilvēku, kuri domā, kā vairot labklājību. Arī es esmu gatavs būt šajā komandā un darboties,» saka Toms Upners, kurš kopš 2013. gada novembra vada Valmieras Kultūras centru un pēdējās pašvaldību vēlēšanās ievēlēts arī par pilsētas pašvaldības domes deputātu.
Turpinām publicēt Valmieras integrētās bibliotēkas bērnu apkalpošanas nodaļas organizētā konkursa “Manas dzimtas relikvija” labākos darbus. Vienā ģimenē relikvija ir vērpjamais ratiņš, kas kalpojis vairākām paaudzēm, citā grāmata vai rotaļlieta, vēl trešajā — dzimtas mājas stāsti...
Cilvēka vārds ir durvis uz noslēpumu un patiesību.
Tā uz teātra zinātnieka un vārdu tulka Gunnara Treimaņa grāmatas Mīlestībā dzimis vārds pēdējā vāka (2001). Izdevumā personvārdu skaidrojums papildināts ar dzejām un veltījumiem. Vārdu tulkojumu pamatā jau no 10 gadu vecuma veikti novērojumi, arī, protams, krāsaina fantāzija. Un atziņa: katrai tautai raksturīgie, bieži sastopamie vārdi vairo cilvēka spēku un enerģiju!
“Kad sāku iet skolā, mamma teica, ka man noteikti kaut kas ir jādara ārpus skolas, jo tas vēlāk man palīdzēs organizēt laiku, kā arī pašai būs interesantāk. Mūziku izvēlējos tāpēc, ka jau no agras bērnības man ļoti patika dziedāt un spēlēt instrumentus, ar ko bērniem tajā vecumā pieaugušie ļāva rotaļāties,” stāsta PAULA ŽUGA – Valmieras Valsts ģimnāzijas absolvente, jauniete, kurai mūzika jau kļuvusi par ikdienišķu prieku.