Starp Valmieru un Cēsīm
TICI – NETICI!
Aprīlī, kā jau tas piedien, par jokiem un to radītājiem. Par visu laiku slavenāko Valmieras jokdari Šanu, īstajā vārdā Kārli Konrādu (1889 – 1972), grāmatu izdevēja Jāņa Dūņa grāmatvedi aizvadītā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, Valmierietī esmu rakstījusi vairākkārt. Vienā no publikācijām pieminēju vēl kādu īpatnēja paskata, bārdainu kungu labākajos gados - Diženajo Bernhardu jeb Bernhardu Dižu. Šo Cēsīs dzīvojošo rakstnieku, dzejdari, žurnālistu un tulkotāju, kā izteikti bohēmisku šanieti, vīna un dzīves baudītāju, dažas epizodēs savā atmiņu grāmatā „Latviešu Pūcesspieģelis”(3 sēj., 1964 – 1969 Stokholma; atkārtots izdevums 1992 – 1993 Valmiera) iemūžinājis arī paša amata brālis, rakstnieks Jānis Kārkliņš. Rosīgā kaimiņpilsētas literāta D. B. dzīvesgājums ar laiku folklorizējās, fantāzijai mijoties ar patiesību, bet vienmēr jau ir izvēle – ticēt vai neticēt!
SKOLOTĀJA DĒLS
Bernharda Diža jeb Diženajo Bernharda dzīves gājums aizsākās 1864. gada 2. augustā jeb 21. jūlijā (pēc vecā stila) Vidzemē. Rīgas apriņķa Ikšķiles luterāņu draudzes skolas skolotājs Juris Dižs ar dzīvesbiedri Trīni, meitas uzvārdā Bērziņu, dēlēnam kristībās dod gruntīgu un tolaik modīgu vārdu Bernhards. Zēns ar labām sekmēm mācās Ikšķiles draudzes skolā un vēlāk, pēc tēva ieteikuma, 1881. gada vasarā mēro ceļu uz patālo Valku, lai turpinot ģimenes tradīcijas, kļūtu par skolmeistaru! Pēc J. Cimzes skolotāju semināra beigšanas 1885. gadā, Dižam piedāvāta vieta Salisburgā (Mazsalacā; 1885 - 1887). Tur jau gandrīz trīsdesmit gadus par bērnu lasīt un rakstīt mācēšanu rūpējās cimzietis Pēteris Hincenbergs (skolotāja darbā no 1859. līdz 1899.), kurš bija ne vien iemantojis lielu autoritāti skolēnos, bet arī vietējā sabiedrībā. Pēc viņa iniciatīvas 1877. gadā tika uzsākta divstāvu ķieģeļu draudzes skolas ēkas celtniecība pēc latviešu arhitekta A. Kampes projekta. Būve izmaksāja 11.000 rubļu. Pēc jaunās skolas atvēršanas strauji pieauga arī skolēnu skaits. Iespējams, ka vecā Hincenberga stingrība, bet varbūt, Bernharda paša labsirdīgais un maigais raksturs, šķērslis abu tālākai kopdarbībai, jo 1888. gadā Dižs no skolas aiziet, iztiku pelnot kā mājskolotājs. Apsteidzot notikumus, jāprecizē, ka par viņa pēcteci kļūs vēl viens Cimzes semināra audzēknis, mazsalaciešiem labi zināmais Reinis Cukurs.
NETĀLU NO GAUJAS. Romantiskā Lucas muiža. 1930. gadu sākums. Foto no Valmieras muzeja krājuma
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv