Par īpašiem ozoliem
Par Gada koku nosaukts ozols. Teikts pat tā: parastais ozols. Jo ir arī it kā dižciltīgāki: sarkanais, melnais, korķa... Ozols. Latvijas 100 gadu jubilejas gadā citāda izvēle būtu dīvaina. Jo ozols ir spēka, izturības, varenības simbols. Kā ozola mēbeles, kā ozolkoka parkets vēl no baronu laikiem, kā ozolu alejas... Un: vīrs kā ozols!
Ozoli pušķo Latviju, tie ir būtiski arī stārķu ligzdām. Kopā. Latvijā droši vien ir simti ozolu, kuri stādīti dēliem, mazdēliem. Ir daudz ziņu par Latvijā dižākajiem ozoliem resnumā vai garumā, kurus tāpēc par dižkokiem sauc. Bet varbūt biežāk redzam ozola lapu pinumu Latvijas ģerbonī, simbolā, kas apstiprināts Satversmes sapulcē 1921. gada 15. jūnijā, galīgā varianta autors – Rihards Zariņš (1869-1939). Viņš, izcils grafiķis, dzimis Valmieras apriņķa Ķieģeļu (tagad – Kocēnu) pagastā muižas pārvaldnieka ģimenē.
Latvija simtgadi iesāka jau 2017. gada 4. maijā: datumā, kurā 1990. gadā Augstākā Padome nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Akcijā Apskauj Latviju gar valsts robežu, apskaujot Latviju, iestādīja 100 ozolus ar īpašu norādi. Tika uzsvērti Latvijas galējie punkti: Ipiķi (ziemeļos), Demene (dienvidos), Nīca (rietumos), Pasiene (austrumos). Daudzviet, ne tikai Latvijā, svinēja Baltā galdauta, mūsu brīvības svētkus. Ļoti būtiska tajos bija kultūras ministre Dace Melbārde, Nacionālās apvienības deputāte, Valmieras ģimnāzijas absolvente.
STIPRAIS. Atzīts par dižkoku. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv