Kā jau vidējais latvietis lasu ziņas, vēroju procesus, noreju kādus notikumus, izliekos, ka zinu labāk. Tā nu es te dzīvoju un vēroju no malas. Tikko kā sasniedzu 40 gadu robežu un pieņēmu lēmumu iesaistīties kādā politiskā spēkā. Dzīve puslīdz sakārtota, māja uzcelta, apkārtne iekopta, bērni aug, bizness griežas, pieredze liela utt.
Apjomīgā pētījumā par iedzīvotāju uzskatiem un attieksmi pret ugunsdrošību konstatēts, ka Latvijas sabiedrība ir ieinteresēta saņemt informāciju par ugunsdrošību, bet joprojām nav gatava veikt nepieciešamos pasākumus un darbības, lai savu mājokli un apkārtējo vidi padarītu ugunsdrošu.
Es ar ļoti lielām cerībām skatos uz jauno — kompetenču pieeju. Tur tomēr speciālisti strādājuši. Gribu pateikt to, ko mēs šodien katru dienu Burtiņā atkārtojam saviem skolotājiem un saviem darbiniekiem. Pirmkārt, pirmsskolas periodā bērnam pats svarīgākais ir kustība! Jūs, kam mājās bērni un mazbērni, paskaitiet: 10 tūkstoši soļu dienā! Tāpēc bērnam, kad viņš vēl ir ļoti mazs, ir jābūt aktīvam, lai smadzenēs izveidotos visas vajadzīgās sinapses*, kurās jūs, skolotāji, pēc tam varēsiet ielikt matemātiku un visu citu pārējo.
Pēdējo gadu laikā arvien ērtāk pieejami un kārdinošāki ir kļuvuši dažādi kredītdevēju piedāvājumi, kas jauniešiem liek domāt, ka vienkāršāk ir aizņemties, nevis veidot uzkrājumus sava mērķa sasniegšanai. Un, kā jau zinām, reklāma ir spējīga iznīcināt pat visdzīvotspējīgākās smadzenes, nešķirojot ne to vecumu, ne etnisko piederību.
Nupat lielajā kaimiņvalstī noslēdzies kārtējais labi organizētais vēlēšanu farss, pēc kura kopš 1999. gada savā krēslā de facto esošais cars Vladimirs Bezkaunīgais vēl uz vienu termiņu — līdz 2024. gadam — leģitimizējis savas pilnvaras valdīt vienā no pasaules bagātākajām un ar kodolieročiem bruņotajā valstī. Iespējams, viņš varētu palikt savā postenī pēc tam vēl uz sešiem gadiem, t.i., līdz 2030. gadam. Ja veselība izlūkam, karatē piepratējam, nirējam, medniekam, pilotam un vispār visu (senkrievu spēkavīra) Iļjas Muromieša prasmju zinātājam pieturēsies — kāpēc gan ne?
Vakar pēcpusdienā, kā zināms, Latvijā iestājās astronomiskais pavasaris. Katrs no mums tajā ieiet ar savām domām, cerībām un plāniem. Arī lauksaimnieki. Tiesa, liela daļa no mūsu zemkopjiem lieliski apzinās, ka šis pavasaris un tam sekojošā graudkopības sezona būs samērā grūta, jo bez ekonomiski negatīvām sekām nav palicis aizvadītās pārlieku lietainās sezonas nodarījums — nenovākta labība, neuzarta zeme, laikā neiesēti ziemāji vai, ja arī iesēti, tad ar gaužām nepiemērotu ziemošanas sākumu.
Starp nedēļas nogalē politikāņu, esošo un bijušo Saeimas deputātu gājputnu čalām, veidojot jaunas ligzdas, sabiedriskajā telpā, manuprāt, pārāk mazu ievērību izpelnījušies divi ceturtdienas Saeimas sēdes Latvijas pensionāriem būtiski balsojumi.
Trešdien Valmieras Kultūras centrā ir kārtējā iespēja apmeklēt fonda «Nāc līdzās!» reģionālo pasākumu, kurā savu varēšanu uz skatuves rāda bērni un jaunieši, kas mācās speciālajās skolās un bērnudārzos. Neredzīgi bērni dzied un spēlē mūzikas instrumentus, nedzirdīgi dejo, dejo arī bērni ratiņkrēslos.
Krievijas prezidenta vēlēšanu rezultāti, kas nevienam nav pārsteigums, liek domāt, ka Krievijas līdz šim īstenotā politika nemainīsies un spriedze starp Rietumiem un Krieviju nemazināsies. To nosaka nepieciešamība Krievijas prezidentam mājās radīt sajūtu, ka viņš ir stingrs prezidents un pārliecinoši aizstāv savas valsts intereses starptautiskā līmenī. Lielai daļai Krievijas pilsoņu tas šķiet pieņemami, jo sniedz pašcieņas sajūtu, ceļ pašnovērtējumu. Šajā gadījumā tiek uzskatīts, ja no mums baidās — tātad mūs ciena, un tiek pievērtas acis uz valsts ekonomisko stāvokli, sociālām problēmām un patiešām nepieciešamo problēmu risināšanu.
Vakardien Saeima uzkrītoši «elegantā» veidā noraidīja Nacionālās apvienības vēlmi kalendārā atkal ierakstīt 16. martu kā piemiņas dienu. Tādā veidā parlamenta tagadējais sasaukums izrādīja sabiedrībai, par cik apsviedīgu un «labi ieeļļotu» politisko mehānismu tas uztrenējies savu pilnvaru gados.
8. martā Saeima pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja priekšlikumu noteikt brīvdienu pareizticīgo Ziemassvētkos 7. janvārī. Sperot šo soli, Latvija ar četrām brīvdienām kļūs par pasaules rekordisti Ziemassvētku svinēšanā. Pašlaik bez Latvijas vēl tikai septiņās valstīs Ziemassvētkus svin trīs dienas. Bez tā Latvija piepulcēsies Baltkrievijai, Ukrainai, Moldovai un Libānai, kurās Ziemassvētku brīvdienas paredzētas gan decembrī pēc pāvesta Gregora ieviestā kalendāra, gan janvārī — pēc Senās Romas diktatora Jūlija Cēzara arhaiskā kalendāra, kas jau 16. gadsimtā no Saules laika bija atpalicis par veselām 10 dienām. Šim novecojušajam kalendāram svinības pakārto gandrīz ceturtā daļa valstu, kurās Ziemassvētkos cilvēki drīkst neiet uz darbu. Un, iespējams, drīz pie Jūlija Cēzara noteikumiem būs jāatgriežas arī mums.
Mēdz teikt, ka cerība mirst pēdējā jeb kamēr dzīvo, tikmēr ceri. Pašlaik, kad neatgriezeniski zudusi cerība, ka Latvija līdzīgi Šveicei varētu kļūt par banku lielvalsti, sabiedrībai kā nekad nepieciešama gaisma tuneļa galā un jauni ideāli, kuru dēļ vērts turpināt eksistenci šajā grēku pasaulē. Diemžēl meklēt mierinājumu kristīgajās vērtībās patlaban šķiet nedaudz riskanti, jo tieši pēdējā laikā vairāki luterāņu garīdznieki, kuru viedoklī iedzīvotāji uzmanīgi ieklausījās, nolikuši amata krustus, liekot aizdomāties, ka no autoritārisma un varaskāres nav pasargāti pat vissvētākie vīri.
Pastāv lietas un darbības mums līdzās, kas visiem liekas pašsaprotamas, ikdienišķas un par kurām mēs tā daudz nekad neaizdomājamies — sauksim tās par formalitātēm, kas pinas pa kājām mūsu steidzīgajā ikdienā.
Pastāv maldīgs priekšstats, ka no pirātiska satura patērēšanas zaudē tikai filmu studijas, mūzikas ierakstu kompānijas vai mākslinieki. Patiesībā ik reizi, kad kāds Latvijas iedzīvotājs lieto nelegālu televīzijas saturu, lielāks zaudētājs nekā «Warner Bros.» vai Leonardo Di Kaprio ir katrs pats un mūsu valsts kopumā. Bez vērienīgajām naudas summām, kas aiziet garām valsts budžetam, augstais pirātisma līmenis Latvijā grauj valsts tēlu un uzticamību arī starptautisko partneru acīs.
Tuvojoties 16. martam — neoficiālajai latviešu karavīru atceres dienai, kļuva zināms, ka valdošās koalīcijas partijas principā paudušās atbalstu iecerei noteikt par oficiālu svētku dienu 11. novembri jeb Lāčplēša dienu, kas tāpat ir diena, kad tiek godināti latviešu karavīri. Par to, vai 16. martam piešķirt vismaz atceres dienas statusu, politiķi savukārt vēl tikai solās runāt.
Man ir tā priekšrocība, ka es savā skolā — Valmieras 2. vidusskolā — varu redzēt ļoti plašu spektru. Gan, ņemot vērā vecumus — no diviem gadiem līdz pat deviņpadsmit, gan arī to spektru — motivētus un nemotivētus. Spektru, kas skar (mācību priekšmetu) olimpiādes un to dalībniekus, kā arī vakarskolu, kas skar tos cilvēkus, kuri varbūt tikai trīsdesmit gados beidzot ir sapratuši, kas viņiem dzīvē nepieciešams.
Ar betona izstrādājumiem mēdz būt dažādi. Ja savulaik tepat Valmieras centrā pie Karātavu kalniņa skvēra lielajām trepēm pamazām cita pēc citas izkusa lielās betona plātnes, atstājot smilšu putriņā vien pamatīgu aprūsējuša stiepļu režģa karkasu, tad izskaidrojums bija vienkāršs — nu, krievu laikos jau katrs zaga, kā vien mācēja...
Februārī Rīgas domes Pilsētas attīstības komiteja atbalstīja un izlemšanai domes sēdē virzīja ieceri Brīvības bulvāra posmu no Zigfrīda Annas Meierovica bulvāra un Aspazijas bulvāra krustojuma līdz Raiņa bulvārim nosaukt par Brīvības laukumu.
Reizēm tā vienkārši gribētos sākt no baltas lapas, bet pagātne pinas pa kājām kā nepabarots kaķis. Arī atmostoties no padomju laika, tantes un onkuļi domāja, ka viss sāksies no jauna, ka sasniegts zināms nulles punkts. Pārliecība, ka turpmāk paši rakstīsim valsts vēsturi, bija sīksta un dzīvelīga.