Jāsteidz bebriem palīgā Pārsteigti par silto ziemu un neaizsalušajiem ūdeņiem, šķiet, pat ar lielāku aktivitāti nekā vasarā rosās bebri. Valmierā jau kuru gadu bebru īpaši iecienīta darbošanās vieta ir Gaujas vecupe ielokā starp Elku saliņu un piekrasti pie J. Daliņa stadiona. Tieši šajā piekrastē nu jau pāris nedēļas bebri cenšas dabūt gar zemi pat pamatīgu ozolu.
Pārgājienu takās, kas vijas cauri tuksnešiem, satiekas līdzīgi domājošie un jūtošie. AGNESE KALNIŅA pāri Izraēlai gāja mēnesi. Tur bijis viss: priežu meži, klinšaini pauguri, jūras krasts un 400 kilometri Negeva tuksnesī. Un atziņas, kādas citviet neiegūt.
Manā nu jau tālajā bērnībā pēckara gados, kad ziemās vēl bija ne vien sniegs, bet pat pamatīgas kupenas, tik greznu, krāšņu Ziemassvētku eglīšu rotājumu, kādi tagad vai ar velšanos veļas no veikalu plauktiem, gan nebija. Eglītes tad greznojām ar īpaši šai dienai saglabātiem ābolēniem (lieliskākie bija sīpoliņi), strupi sārtiem burkāniem, no meža atnestiem brūnganiem vai zaļiem čiekuriem. Tos lieliski kopā saistīja un ap egli apvīt ļāva pamatīgie, pat pāris metru garie staipekņi. Mežos mūsu māju tuvumā to bija daudz, un tajos gados neviens mums netika teicis, ka šis starp ogulājiem un veciem ciņiem uz visām pusēm ložņājošais zaļai šņorei līdzīgais augs ir saudzējams, tātad neplūcams un mājā nestiepjams.
Kā jau tas izskanējis citos masu medijos, AS «Latvijas valsts meži» arī šogad atļauj katram iedzīvotājam no tās apsaimniekotajiem mežiem pārnest mājās savu Ziemassvētku eglīti, gan ne garāku par 3 metriem. To drīkst cirst meža ceļu un grāvju malās, uz stigām, zem elektrolīnijām vai pieaugušā mežā zem lieliem kokiem. Kategoriski nedrīkst cirst jaunaudzes un aizsargājamās dabas teritorijās, par kurām vēsta ozollapas zīme.
Ceļotājs JĀNIS TRAUTMANIS pirms pāris mēnešiem atgriezās no Dienvidāzijas. Izmest loku pa Indonēziju, Filipīnām, Kambodžu, Taizemi viņam gribējies pēc gada, kas bija pavadīts Jaunzēlandē. Uz brīdi viņš piestāja savā dzimtajā Rīgā un Valmierā, kur reiz studējis, lai tagad jau sūtītu draugiem vēstules no Austrijas, no Alpu pakājes.
Satraukums Kad nu arī Latvijā nedaudz sniegs sasnidzis un temperatūra aiziet mīnusos, atsākas putnu draugu ikgadējais satraukums: kas notiks, kā palīdzēt putniem, kuri šogad it sevišķi aizkavējušies ar projām laišanos uz siltākām zemēm.
Kad gulbji vēl nav aizlidojuši un lielos baros uzturas ne vien Burtniekā, bet arī lietavās pārplūdušos tīrumos, viņi mums vēsta, ka vismaz vēl trīs dienas sniegs pie mums nav gaidāms. Tad nu tiem, kas vēl nav paguvuši to izdarīt, ir pēdējais laiks atcerēties arī par mazāku putnu mājvietām – pavasarī vai jau iepriekšējos gados izliktajiem būrīšiem. Kamēr to iemītnieki gan nu jau labu laiku ir projām uz siltākām zemēm vai vismaz vietām, kur ir labākas barošanās iespējas, viņu būrīši gaidīt gaida cilvēku palīdzību.
Jau kopš 2018. gada Latvijas un Igaunijas kopprojekta «No pazemes ūdeņiem atkarīgu ekosistēmu vienota apsaimniekošana pārrobežu Gaujas-Koivas upju baseina apgabalā» (Est-Lat 62, GroundEco) ietvaros tiek veikti pētījumi Kazu gravā, kas atrodas šaipus Cēsīm Priekuļu pagastā. Igaunijā šāda paša rakstura pētījumi notiek Matsi avotu purvā netālu no Latvijas robežas, kur tiek vērtēta to mijiedarbība ar Koivas (Gaujas) baseina ūdeņiem.
Kā jau norunāts, novembra otrajā ceturtdienā nevis runājam par un ap auto un citiem dažādiem spēkratiem, bet gan braucam uz mežu, ezeru, upi vai dīķi. Pēc grafika šodien mums makšķernieku jeb zivju diena. Savulaik tā bija ceturtdienās vismaz tautai paredzētajās ēdnīcās, patlaban zivs nemaz tik bieži siltajā ēdienā nav paredzēta, pie tam tā vairs gluži nebūs maltīte tautai...
Kamēr pelēkas un lietainas dienas daudziem nepatīk, nēģu zvejniekiem tās ir ražas laiks: nēģis, lūk, ir tāds īpatnis, kam tumsa un lieli ūdeņi ir vistīkamākie, lai ieceļotu upēs uz nārstu.
Šonedēļ Valmieras Tūrisma informācijas centra rīkotajā stāstu vakarā varēja uzzināt, ka taizemieši dikti pie sevis gaida tūristus no Baltijas valstīm, un viņi brauc, jo izvēlas eksotiku.
Bieži esam dzirdējuši par pasākumiem, kuros ir iesaistījušies jaunie reindžeri. Kas viņi ir?
Tālumnieks
Kad vēsturnieki pēta mūsu zemes vēsturi, ne vienreiz vien rodas jautājums – no kā gan senči pārtikuši? Viņiem taču nebija nedz kartupeļu, pupiņu, kāpostu, tomātu, gurķu, paprikas, nedz kukurūzas un vēl daudz kā cita, ko ēdienreizē galdā likt. Liela daļa no tagad tik ierastajiem dārzeņiem pie mums taču atceļoja no Kolumba atrastās Amerikas. Starp atceļotājiem īpaši gribu pieminēt ķirbjus, kurus pēc arheologu domām Peru dzīvojošie sākuši audzēt jau pirms 12 tūkstošiem gadu (mūsu teritorijā tad vēl tikai beidzās ledus laikmets un sāka ieceļot pirmie cilvēki). Atceļojuši līdz Eiropai, ķirbji pirmo vērtējumu esot guvuši klosteros, bet par atzītu pārtikas augu kļuvuši vien 17. gadsimtā. Uz mūsu pusi, visticamāk, toreiz moderno dārzeni uz savām muižām atveduši vācieši. Par to liecina arī «ķirbja» lielā līdzība vāciskajam «kurbis». Pēc tam ķirbis no muižām ātri vien, varētu pat teikt, aizripoja vai līdz katrai lauku sētai. Tur tas, pateicoties savu ziedu lieliskajām apputeksnēšanās spējām, cauri gadsimtiem ir gan vairojies, gan krustojies, radot pat gluži jaunas, tautas selekcionētas ķirbju šķirnes.
Vēsajā rudenī nārsto lašveidīgās zivis. Tādēļ no 1. oktobra ir noteikts šo zivju ķeršanas liegums. Latvijā savvaļas laši ir sastopami Gaujas, Irbes, Salacas un Ventas baseinu upēs. Taču pēdējos 30 gados šī populācija ir ļoti samazinājusies. Zivju speciālisti vērtē, ka dabīgie Latvijas laši mūsu ūdeņos ir vairs tikai ap 15 procentiem (pārējie ir jau no zivjaudzētavām ielaistie). Tādēļ šo vēl dabīgo lašveidīgo zivju nārsta nosargāšana pēdējos gados kļuvusi ne vien par zivju aizsardzības inspektoru, dabas daudzveidības saglabātāju aktuālu uzdevumu, bet arī par katra godīga makšķernieka sirdsapziņas lietu.
Kā laika gaitā mainījušās vēsturiskas un nostāstiem apvītas vietas Valmierā un apkārtējos novados? Kas šajās vietās atrodas šodien, un kā ir mainījusies vietas ainava? Lai to noskaidrotu, Valmieras Tūrisma informācijas centrs sadarbībā ar Beverīnas, Burtnieku un Kocēnu novadu aicina piedalīties tūrisma akcijā «Atklājējs». Akcija norisināsies līdz 31. oktobrim.
Vairākkārt kandidējis uz Gada dzīvnieka titulu, bet līdz šim vienmēr kādas dižākas dzīvās radības izkonkurēts, apdzīvoto vietu tuvumā pietiekami bieži ir manāms it kā no bērnības pasaku grāmatām izkāpušais adatainais vīriņš – ezis.
Latvijas Pasts (LP) sadarbībā ar Latvijas Dabas fondu (LDF) izdevis jaunu pastmarku, uz kuras redzams īpaši aizsargājams putns – mazais ērglis.
Kā jau ik gadu augusta vidū, īsi pirms jaunā skolas gada sākuma, Izglītības darbinieku Valmieras arodbiedrības arodkolektīvu vadītāji un aktīvisti devās tradicionālā vasaras ekskursijā. Šoreiz mērķis bija iepazīt Sēliju, agrāk Sēlenes zemi, kas saukta arī par Augšzemi un ir kultūrvēsturisks novads Latvijā, kas ietver teritoriju no mūsdienu Jaunjelgavas un Neretas novada pie Zemgales robežas līdz pat Krāslavas novadam Baltkrievijas pierobežā.
Tradīcijas katram savas. Man vismaz reizi trijos gados rodas vēlme izbaudīt prieku no laivošanas, airēšanas un piektā punkta stīvēšanas uz cieta laivas sēdekļa. Kas ir vajadzīgs: laba kompānija, sakarīgas laivas (parasti piepūšamās; kajaki utml. — sportistiem), labs laiks (bez lietus) un labs ceļošanas maršruts pa skaistu upi. Gauja – tā nu ir klasika bez ierunām. Var jau arī, piemēram, pa Salacu, bet... Nē, nu Gauja paliek Gauja!
Dabas aizsardzības pārvalde sadarbībā ar novadu pašvaldībām un vietējiem uzņēmumiem 24. un 25. augustā aicina dabas draugus un aktīvas atpūtas cienītājus uz jau trešajām Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta Ceļotāju dienām, kurās šogad īpaša uzmanība pievērsta klimata izmaiņu nelabvēlīgās ietekmes mazināšanai.