Tūrisms un daba

Vai spējam vasaras svelmē iedomāties Arktikas ledājus vairāku kilometru biezumā? Pamēģināsim. Nu vismaz parunāsimies ar vīriem, kuri tur pabijuši...

Vasaras sākumā pieaug pie notāriem sagatavoto pilnvaru skaits.

Jau rakstīju, ka maija pēdējā svētdienā prezentācijas pasākumā zinātnieki stāstīja par Gada ģeovietu 2018 — «Raunas Staburagu». Daudzajiem ieinteresētajiem te bija iespēja piedalīties nopietnās Latvijas ģeoloģijas mācību stundās. Iepriecināta par kuplo apmeklētāju pulku, viesus vispirms uzrunāja Raunas pašvaldības priekšsēdētāja Evija Zurģe. Viņa pateicās zinātniekiem, kas šogad Raunas Staburagam ir pievērsuši īpašu uzmanību. Pašvaldība nu jau daudzus gadus te veikusi darbus, lai šī unikālā dabas teritorija būtu tūristiem pieejama, bet te tomēr itin nekas netiktu dabai traucēts: «Kopīgiem spēkiem par šo vietu rūpējoties, ceram mūsu veco Staburagu vēl ilgi redzēt jaunu!»

Nedēļas nogalē, 2. un 3. jūnijā, notiks šī gada sestais fonda «1836» gājiens no Ainažiem līdz Staicelei. Pirmajā dienā gājiens sāksies pie Ainažu mola, kā arī viesosimies Jūrskolas muzejā, un ir plānots noiet aptuveni 23 km. Maršruts gājējus vedīs pa meža ceļiem un Salacas krastu. Dienas noslēgumā sadziedāšanās pie ugunskura. Savukārt svētdien dosimies 18 km garā ceļā līdz Staicelei, pa ceļam apskatot Planču purvu, Staiceles centrā ieraksim 1836 robežstabu. Kā jau tradīcija gājiena noslēgumā plkst. 18:36 Staiceles kultūras namā izskanēs fonda «1836» un draugu koncerts, uz kuru ir mīļi aicināts ikviens!

Jau rakstījām, ka putnu vērotāju sacensībās «Torņu cīņas 2018», kas  notika aizvadītajā sestdienā un svētdienā, uzvarēja komanda «Himantopus himantopus», kas šogad putnus vēroja pie Burtnieka no Silzemnieku poldera torņa. Šīs komandas dalībnieki Ilze Bojāre, Andris Klepers, Ieva Mārdega un Mārcis Tīrums, kā sacensību noslēgumā noskaidrojās, 24 stundu laikā bija paguvuši no šī torņa pamanīt 100 putnu sugas, kas ir par 21 vairāk nekā vidējais no šī torņa novēroto putnu sugu skaits iepriekšējos gados (79).

Noslēgušās putnu vērošanas sacensības «Torņu cīņas», kas uzskatāmas par Latvijas gada galveno notikumu putnu vērošanā. Vērotājiem sestdien un svētdien 24 stundās bija jāpamana pēc iespējas vairāk putnu sugu salīdzinājumā ar no katra torņa līdz šim novēroto vidējo skaitu. Piekto gadu pēc kārtas šajās sacensībās uzvarēja komanda «Himantopus himantopus» (Ilze Bojāre, Andris Klepers, Ieva Mārdega, Mārcis Tīrums), kas tornī pie Burtnieka Silzemnieku poldera novēroja 100 putnu sugas — par 21 vairāk nekā šī torņa vidējais iepriekšējais rezultāts. Komanda «4ibisi» (Elīze Spridzāne, Toms Kohs, Imants Jakovļevs, Guna Roze), kas arī putnus vēroja pie Burtnieka, bet no Vīsraga torņa, šoreiz līdz šim šeit pamanīto putnu sugu skaitu pat nesasniedza un palika 9. vietā.

Kā jau esam stāstījuši vairākās publikācijās, pērn Latvijā valsts 100 gadu vēsturē pirmo reizi ir uzsākta dabas vērtību ļoti apjomīga apzināšana, kurai dots kopīgs nosaukums «dabas skaitīšana». Tā tiek īstenota Eiropas Savienības Kohēzijas fonda projekta «Priekšnosacījumu izveide labākai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai Latvijā» ietvaros. Šī projekta izpratnē saudzējamas vērtības ir dabas ainavas ar zālājiem, mežiem, purviem, jūras piekrasti un kāpām, upēm, ezeriem, iežu atsegumiem un sugu daudzveidību. Lai gan Latvija tiek uzskatīta par vienu no zaļākajām valstīm pasaulē, arī mūsu dabas bagātības tik plašā aptvērumā līdz šim nav apzinātas un, iespējams, arī mums ir vien ierobežotā daudzumā. Tad nu, lai nepazaudētu arī tās vērtības, kas mums dabā tomēr vēl ir,  jāuzzina, kur tās ir un cik to ir.

Lai gan daudzi gājputniem veltīti pasākumi notika jau aprīlī, par Gada notikumu putnu vērošanā tiek uzskatītas Latvijas Ornitoloģijas biedrības organizētās sacensības «Torņu cīņas». To laikā pieredzējušu putnu vērotāju komandas (3 — 4 dalībnieki) kādā no galvenokārt pie lielākām ūdenstilpēm esošiem skatu torņiem diennaktī cenšas novērot pēc iespējas vairāk putnu sugu. Ir arī sacensības tautas klases komandām, kurām gan putnu sugu noteikšanai ir dotas vien 4 stundas. Nosacītiem iesācējiem ir iespēja pieteikties putnu vērošanā arī brīvajā klasē.

Kamēr daudzviet vēl dzima idejas par dažādām takām, kuras ļautu labāk iepazīt Latvijas dabas bagātības un retumus, jau 2006. gadā vienu no pirmajām Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts izveidoja pie Burtnieka — Vīsraga dabas taku. Tā no Burtnieku centra ved uz dabas daudzveidības ziņā vienu no unikālākajām vietām Ziemeļvidzemē. Te pie Ēķinupes ietekas ezerā gadu simtos ir izveidojušās dažādiem, pat retiem augiem bagātas palieņu pļavas, kuras regulāri bagātina palu ūdeņi. Daudzveidīgā augu valsts savukārt te dod patvērumu ļoti daudzveidīgajām, vairāk nekā 1000 kukaiņu, gliemežu un citu bezmugurkaulnieku sugām. Te stāvošu ūdeni apdzīvo sīkspāre, pļavas ezera krastos baldriāna pļavraibeņi. Vērīgie te pamanīs raibgalvas purvuspāri, spilgto purvuspāri un pat ļoti reti kaut kur citur pamanāmo taurenīti — zirgskābeņu zilenīti.

Sākas visā Latvijas teritorijā notiekošās «Dabas skaitīšanas» otrā sezona. «Katrs individuāli, kuram uzticētas noteiktas teritorijas, arī biotopi, sāk, kad vien jau var un kad daba to atļauj,» teica pie Burtnieka stāvkrasta sastaptais Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts, ģeologs Dainis Ozols.

Arī Mazsalacai ir savi, var pat teikt, dārgakmeņi. Par 92 tādiem novada un tuvējās teritorijās ģeologu pamanītajiem vēsta Mazsalacā Salacas labajā krastā netālu no upē diezgan paslēpti gulošā Šķesteru dižakmens (4,2 x 3,6 x 2,6 m un nezin cik vēl upes dziļumā) Ziemeļvidzemes ģeoparkā pirms gadiem uzstādītais informatīvais stends «Mazsalacas akmeņi». Tajā lasāms akcents, ka šī ir īpaši nozīmīga ģeoloģijas vieta. Diemžēl šis stends pašlaik ir ļoti ieaudzis brikšņos un ir grūti pamanāms gan Salacā laivotājiem, gan saaugušo krūmu dēļ un bez kādas taciņas gandrīz nav pieejams (tikai zinātājs, ka tur tādam stendam jābūt, to var atrast). Iespējams, ka 92 akmeņu atrašanai un aplūkošanai mazsalacieši papildus Skaņākalna takām varētu veidot vēl vienu ļoti interesantu maršrutu tūristiem. Taču vispirms būtu labi, ja jau pavasara talkā no brikšņiem atbrīvotu šobrīd apslēpto informatīvo stendu.

Kopš tāliem gadiem, kad tās aizsāka viens no sava laika gudrākajiem putnu pētniekiem Kārlis Grigulis, aprīlī Latvijā ir Putnu dienas. Valmieras tuvumā  šopavasar šāds pasākums nebija pieteikts, tāpēc atsaucāmies uz lieliska putnu pazinēja (arī lieliska stāstītāja) Mārča Tīruma aicinājumu vērot putnus sestdien Palsmanes parkā, arī gar Palsu un Rauzu.

Valmieras teātra Apaļajā zālē rīt pirmizrāde «Mīlestības testamentam».

Par Japānu saka, ka tā visiem ceļotājiem kļūst īpaša. To var iemīlēt vai arī ne, bet esot grūti šo valsti aizmirst.

Dabas untumi (vai likumsakarības) šoziem ir sagādājuši tādus kontrastus, kādus pat grūti atcerēties. Janvārī Latvijā tika pārspēti pat 11 minimālo temperatūru rekordi dažādās vietās (visaugstākā 1. janvārī +7,2 grādi Bauskā un Pāvilostā), bet februārī jau tika pārspēti 4 minimālās gaisa temperatūras rekordi (viszemākā 23. februārī -27,4 Daugavpilī). Šo kraso temperatūras svārstību sekas, dažādus noslīdeņus, krastu nobrukumus tā īsti droši vien ieraudzīsim vien pavasarī. (Arī Gaujas Stāvajos krastos šoziem atkal nogāzušies vairāki pamatīgi koki.)

Jau atgriezušās dažas dzērves, ķīvītes, bet ornitologs Dmitrijs Boiko prognozē, ka putnu masveidīga migrācija šopavasar sāksies vien pēc pāris nedēļām. «Būs īsā laikā ļoti daudz putnu. Viņi pagaidām Polijā vai Lietuvā gaida, un tad būs putnu sprādziens labā nozīmē.»

Noticis tas, ko jau vairākus gadus dabas pētnieki tika prognozējuši — lielākā dabiskā pazemes telpa Latvijā — Dauģēnu Lielās (X) alas lielā zāle ir sabrukusi. 11. martā notikuma vietu Mazsalacas pagastā, Salacas upes labajā krastā pētnieciskos nolūkos, lai novērtētu sabrukšanas apmērus un apstākļus, apmeklēja Latvijas Petroglifu centra speciālisti.

Dažādās hronikās un rakstos ir interesantas ziņas par ziemu bargumu Baltijā. Daudzas no tām ir nejaušas, subjektīvas, bet jau noteiktākus datus dod ostu arhīvi par navigācijas sākumu un beigām.

Sestdien pastaigā pa aizsalušo Gauju arī palūkojos, kādi lomi ir tur uz ledus sēdošajiem copmaņiem. Kāda zivs dažiem bija vai pašā Valmieras vidū. Taču vienā vietā netālu no bļitkotāja pamanīju arī pāris āliņģos ieliktas ūdas. Atgādināju, ka no 1. marta šie zvejas rīki vairs nav lietojami. Uzrunātais atbildēja, ka neesot zinājis.

Sedas purva teritorijā, lai to aizsargātu kā izcilu biotopu — daudzu putnu ligzdošanas vietu, ir izveidots dabas liegums. Šis purvs ir arī izcila atpūtas vieta putniem pavasaru un rudeņu migrācijas laikā. Diemžēl appludinātās ūdenstilpes strauji aizaug ar niedrēm, daudzviet jau veidojas biezas vienlaidus niedru audzes. Tādas pilnīgi aizaugušas vietas daudzām putnu sugām kļūst nepiemērotas pat ligzdošanai, bet it īpaši nepatīk gājputniem, kuri mēdz atpūsties atklātos ūdeņos. Tādēļ dabas lieguma «Sedas purvs» dabas aizsardzības plāna viens no pasākumiem paredz šo saaugušo niedru novākšanu.