Tūrisms un daba

Kad, lai attālinātos no drūzmas, nu biežāk dodamies «pie dabas krūts», varbūt ir vērts skriet ne tikai uz jau populārām takām un vietām, bet lūkoties arī uz piemirstajām. 

Kad sāku cilāt dižkoku tēmu, mans kādreizējais klasesbiedrs Atis Kalējs izteica vēlējumu, lai pastāstu arī, kā klājas Latvijas paša senākā – Tūteres – ozola  dēlam.

Kad Raiskuma pagasta «Jaunrūjās» Jāņa Rukšāna kolekcijā uzzied krokusi, puķu draugiem Latvijā tā ir vēsts, ka ziedu pavasaris klāt. Lai gan krokusi šķiet ļoti trausli, tiem pietiek vien ar dažām saulainām dienām, lai ziedi sāktu vērties, veidojot siltumnīcā garus, krāsainus paklājus. 

Valmieras pusē šonedēļ atgriezies sniegs, savukārt, izejot ārpus mājas, redzam, cik skaisti apsniguši koki un ne tikai. Liesmai par skaistajām dabas vietām Valmieras novadā pastāsta MĀRTIŅŠ ANDERSONS.

Daži pieraksti uz diskusijas lappušu malām.

Lai mēs vairāk aizdomātos arī par laukos šobrīd notiekošo, Latvijas Ornitoloģijas biedrība par Gada putnu izvēlējusies izteiktu laucinieci – lauk­irbi (Perdix perdix). Šī putna liktenis ir vēl viena skarba apsūdzība videi nedraudzīgai saimniekošanai.

Jau esam rakstījuši, ka Vidzemes Augstskolas pasniedzējs tūrisma eksperts Juris Smaļinskis kopā ar domubiedriem veido garo pārgājienu maršrutu «Mežtaka», kas ved cauri Latvijas, Lietuvas un Igaunijas skaistākajiem mežiem un nacionālajiem parkiem.

Laikā, kad ir daudzi un dažādi aizliegumi kaut kur kopā iet, pulcēties, joprojām daba neko nav aizliegusi. Vēl jo vairāk – tā nav atcēlusi pasākumus un darbiņus, kas, brīvo laiku dabā pavadot, noteikti ir izdarāmi. Viens no tādiem ir putnu būrīšu pārlūkošana un iztīrīšana.

Kad pagājušajā vasarā «Liesma» darbojās līdzi straujteces atjaunošanā Kurliņupītē Salacgrīvas novadā, brauca arī skatīties, kā klājas Gaujas pietekai Vizlai, kuru uzskata par Vidzemes vis­izteiksmīgāko straujo upi (tās kritums 1 kilometrā ir vismaz 10 metri), nebija nojautas, ka tieši upju straujteces Latvijas Dabas fonds (LDF) pasludinās par 2021. Gada dzīvotnēm. 

Teic, ka nevajagot dzīties pakaļ diviem zaķiem, nedabūšot nevienu. Tomēr sanācis, ka Latvijas Nacionālais dabas muzejs «Gada dzīvnieka 2021» godā ir iecēlis uzreiz divus zaķus – balto un pelēko (Lepus timidus un Lepus europaeus).

Kad starp dažādajiem aizliegumiem noteikts arī diezgan dīvainais – nedoties uz labiekārtotajām dabas takām, bet pastaigas svaigā gaisā daudzi tomēr uzskata par veselīgam dzīvesveidam ļoti vajadzīgām, viņiem svētku dienās tādas iespējas piedāvāja Valmieras Tūrisma informācijas centrs. Tūrisma aktīvisti Valmierā bija iezīmējuši vairākas interesantas pastaigu takas. 

Kad ir ierobežota iespēja tikt līdz tālām zemēm, daudzi meklē pastaigu takas Latvijā un arī atrod līdz šim ievērību maz nopelnījušas vai piemirstas dabas vērtības. Tā Facebook pamanījām burtniecieša Jāņa Bikšes fotogrāfijas, kurās viņš pēc pārgājiena ar ģimeni gar Sedas lejasteci bija fiksējis dižos Kangaru ozolus.

495 kvadrāti Latvijas kartē

Jau diezgan banāls kļuvis no dažādām tribīnēm skanošais apgalvojums, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē un mums ir ļoti daudz zaļo, dabisko bagātību. To, cik šie apgalvojumi ir pamatoti vai tomēr dažkārt arī krietni pārspīlēti, mēģina noskaidrot Latvijā pirmo reizi notiekošā, tiešām lielas teritorijas aptverošā vērienīgā dabas vērtību apzināšana – dabas skaitīšana.

Māras upe

Krēslainajā novembrī, kaut vai tikai atmiņās vēlreiz pārstaigājot vasaras un rudens redzējumus, netieku projām no Gaujas. Dzejiskās un reālās pārdomās, pat diezgan fantastiskos pieļāvumos tīri subjektīvi sāku meklēt atbildi pat uz jautājumu, vai tomēr Gauja un nevis Daugava nav pelnījusi Likteņupes vārdu. 

Ja tautas dziesmās ir teikts, aiz kurām eglēm saule naktīs guļ, par vēja atpūtas un danču vietām gan nevienu pantiņu neesmu atradis. Bet iepriekšējā nedēļā, viesojoties pie ĀRIJA RIŅĶA Valmierā, Rožu ielā, domājams, ka uzzinājām, kur atpūšas, rotaļājas un pat katrs uz savu pusi virpuļo, ja ne visi Valmieras, tad vismaz Burkānciema vēji.

Pirmo dzinējmedību rīts medību kolektīvam Mazsalaca šosezon Sēļu pusē – mežā blakus ceļam uz Vērsi – sākās kā parasti. Mednieki (arī pāris mednieces) sarokojoties apsveica cits citu ar medību sākumu un vēlēja jaunus piedzīvojumus. Pēc obligātas dokumentu, ieroču pārbaudes un medību vadītāja stingras drošības instruktāžas tika nolemts, ka šodien medīs tikai lielos dižmedījumus – aļņus, staltbriežus un mežacūkas. 

Purvu «sačakarēšana»

No Latvijas teritorijas turpat 5 procentus aizņem purvi, kas tūkstošiem gadu ir veidojuši savu augu un purva dzīvi mīlošu dzīvību un dzīvībiņu valsti. Dabā viss bija dabiski, līdz cilvēki nesāka rakt grāvjus, lai purvus nosusinātu. Vietās, kur to darīja, lai iegūtu kūdru, darbi atmaksājās. Bet citviet ne purvs tika pievārēts, ne arī mežu vai tīrumu iekopt izdevās. Vienkārši sakot, purvi tika «sačakarēti».

It kā lai kompensētu ar ķīmijas un modificētu gēnu palīdzību izaudzēto bieži vien jau pārāk nedabisko pārtiku, daudzi vismaz izvēlas dzert pēc iespējas dabiskāku ūdeni. 

Rudenī pie mežābeles nevar nepamanīt, ka daudzi zemē sakritušie ābolēni ir putnu saknābāti. Acīmredzot, lai no serdēm izdabūtu sēkliņas.

Kad atkal rakstām un diskutējam par straujtecēm, to saglabāšanu, arī atjaunošanu, iesakām ieinteresētajiem pabūt pie Gaujas pietekas Vizlas. Šī Ziemeļgaujas aizsargājamo ainavu apvidus upe tiek vērtēta kā straujtecēm visbagātākā visā Vidzemē un, iespējams, pat Latvijā.