Sarkanās grāmatas zaļās šņores
Manā nu jau tālajā bērnībā pēckara gados, kad ziemās vēl bija ne vien sniegs, bet pat pamatīgas kupenas, tik greznu, krāšņu Ziemassvētku eglīšu rotājumu, kādi tagad vai ar velšanos veļas no veikalu plauktiem, gan nebija. Eglītes tad greznojām ar īpaši šai dienai saglabātiem ābolēniem (lieliskākie bija sīpoliņi), strupi sārtiem burkāniem, no meža atnestiem brūnganiem vai zaļiem čiekuriem. Tos lieliski kopā saistīja un ap egli apvīt ļāva pamatīgie, pat pāris metru garie staipekņi. Mežos mūsu māju tuvumā to bija daudz, un tajos gados neviens mums netika teicis, ka šis starp ogulājiem un veciem ciņiem uz visām pusēm ložņājošais zaļai šņorei līdzīgais augs ir saudzējams, tātad neplūcams un mājā nestiepjams.
Lai kā tagad vērtējam dažādas izdarības un lēmumus padomju varas gados, bet pietiekami daudzo dabas vērtību sargātāju domas tika ņemtas vērā arī tad, un pirmā Latvijas Sarkanā grāmata par aizsargājamām sugām tapa tieši tad. Vispirms 1979. gadā ar Zinātņu akadēmijas Prezidija lēmumu šajā grāmatā ierakstīja 118 apdraudētas un retas dzīvnieku sugas, bet 1985. gadā arī 112 aizsargājamo augu sarakstu, starp tiem arī visus staipekņus.
Senatnes mežu valdnieki
Šie, pie zemes pieplakušie, tagad bez meža un kokiem izdzīvot nespējīgie mūžam zaļie augi ir vēl viens izteiksmīgs apliecinājums Zemes aizvēsturei un prātam neaptveramām klimata pārmaiņām, un it sevišķi tam, kā kādreizējā varenība pārtop niecībā. Staipekņi līdz mums ir atvijušies, izdzīvojuši caur vismaz 300 miljoniem gadu, no tiem laikiem, kad tie kopā ar citiem sporaugiem uz sauszemes bija pirmie valdošie. Savus stāstus un liecības tie ir atstājuši mūsdienās no dziļas pazemes izceļamajos akmeņogļu slāņos. Pārogļotās atliekas vēsta, ka tad sporaugi veidojuši pirmatnējos mežus, slejoties pat desmitiem metru augstumā. Līdz 15 metriem augstas bijušas kosas, vēl garākas papardes. Bet staipekņi izcēlušies ar īpašu milzīgumu: katrs no tiem stiepies pat 40 metru garumā ar līdz pat 6 metru caurmēru. Mūsdienās, tīksminoties par savdabīgo, varētu pat teikt, ļoti pazemīgo meža zaļo iemītnieku staipeknīti, laikam gan pat iztēlē ir grūti iedomāties, ka viņa sensenči reiz bijuši garāki pat par jebkuru mūsdienu mežos augošu koku.
GADA NOGALEI VISATBILSTOŠĀKAIS. Zariņu galos saaugušās vārpiņas apliecina, ka uz mums raugās gada staipeknis. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv