Ezis – dabas unikālākais meistardarbs

Priecīgu emociju nesējs

Latvijā būs grūti atrast cilvēku, kurš ezi nepazīst. Pat salīdzina, ka starp zīdītājiem ezis ir ceļams tādā pašā godā kā baltais stārķis starp putniem: abi jau kopš seniem laikiem cilvēkos ir izraisījuši priecīgas emocijas. Nav pat nevienas pasakas vai tautasdziesmas, kurā šis asadatainais dzīvnieks būtu minēts ar sliktu vārdu. Eža popularitāte, tā pietiekami biežā pamanīšana izskaidrojama arī ar to, ka viņam pat ļoti patīk apmesties uz dzīvi cilvēku tuvumā – ne tikai laukos viensētās, bet arī pilsētu nomalēs, dārzos, parkos, apstādījumos. Ezis ātri it kā saprot, ka no cilvēkiem jābaidās maz vai pat nemaz. Novērots, ka viņš pat ļoti labi atceras vietas, kur ir barība vai tiek piebarots, un regulāri uzturas to tuvumā.

Dārza un sētas draugs

Atšķirībā no zalkša (par viņu «Liesmā» rakstīju jūlijā), kurš kā svētības nesējs mājai tiek uzskatīts galvenokārt vien dažādos ticējumos, ezis ir visreālākais, patiesākais dārza un sētas draugs. Ir novērtēts, ka pat viens ezis spēj uzturēt vidēji lielu dārzu kaut cik tīru no kukaiņiem un gliemežiem, jo katru nakti apēd apmēram 200 gramus kukaiņu un vismaz 40 gliemežus. Ezis slikti redz (ko gan tumsā var un vajag redzēt?), toties viņam ļoti labi attīstītas ir oža un dzirde, kas sasniedz ultraskaņas līmeni. Novērots, ka ezis sadzird pat divu metru attālumā kāpuru, kas grauž lapu.

Būtībā ezis ir visēdājs un barojas arī ar vardēm, krupjiem, čūskām, mitrenēm, simtkājiem, zirnekļiem, ieplīsušām putnu olām, pelēm un citiem grauzējiem. Neatsakās no maitas. Labprāt notiesā arī kaut ko no augu valsts. Pats redzēju ezi, kurš nesa uz adatām uzkritušu vai speciāli uzdurtu ābolu, lai, iespējams, gardi pavakariņotu. Tomēr, domājams, tā bija nejaušība, pētnieki teic, ka ezim āboli nemaz negaršo, bet zemenes vai citas saldas ogas gan.

SKAISTULIS. Tikai paglaudīt to pat pa spalvai (adatām) nez vai vajag.