Man bija kauns
Esmu gana daudz šajā dzīvē pieredzējis, tostarp arī Latvijai svarīgus emocionālus brīžus. Būts gan uz barikādēm, gan lielajā tautas manifestācijā toreizējā Komjaunatnes krastmalā, kas tagad – mūsu atjaunotajā Latvijā – nes 11. novembra krastmalas vārdu. Tādā veidā mēs pieminam savus varoņus, tos cilvēkus, kuri bija atbildīgi pret toreiz vēl pavisam vāro Latvijas valsti.
Un tieši tāpēc man ir liels kauns par to, kas šajā Rīgas savā ziņā latviešu tautas mūsdienu svētvietā (lai piedots, bet par tādu nekad neesmu uzskatījis Likteņdārzu) notika sestdien, 12. decembrī. Man ir kauns par tiem cilvēkiem – gan legālajiem pasākuma rīkotājiem, gan anonīmiem publiskiem kūdītājiem un slēptiem kacinātājiem, gan vienkārši dīkiem interesentiem, kuri tur bija sanākuši, iespējams, sabraukuši pat no tālākām vietām. Lai protestētu.
Pret ko? Pret to, ka laikā, kad faktiski visu pasauli ir aptvērusi pandēmija, ko šonedēļ dzirdēju nodēvējam pat par savdabīgu Trešo pasaules karu, mūsu pašu valsts valdība ar likumu noteikusi ierobežojumus? Jā, varam mūsu čaganajai valdībai pārmest, ka laikā starp pirmo un otro pandēmijas vilni attiecīgo nozaru ministri nestrādāja ar melnām mutēm, bet bija piesnauduši nelielā eiforijā. Taču tagad – ugunsdzēsēju režīmā – tomēr vajadzīgās lietas tiek darītas. Neba valdība vainīga, ka jau divas dienas Latvijā ar Covid-19 inficēto skaits pārsniedz tūkstoti.
Iespējams, kāds vīrusu noķēra arī pagājušajā sestdienā, apmierinot savas cilvēktiesības 11. novembra krastmalā. Tāda savdabīga, lai neteiktu skarbāk, mūsu sabiedrībā vienai daļai izpratne par cilvēktiesībām... Redz, neviens viņai nevarot paģērēt valkāt masku, šonedēļ Facebook lieliski uzņemtā video apgalvoja kāda tumšā vējjakā ar kapuci tērpusies blonda dāma, viņai, lūk, esot tādas un šitādas tiesības! Protams, ir. Un par tām mēs kaut kā vienmēr atceramies pirms saviem pienākumiem. Pret šo valsti, pret sabiedrību kopumā, pret ikvienu savu līdzcilvēku. Un šodien, kad situācija ar pandēmiju Latvijā ir kļuvusi ļoti nopietna, vispirms ir pienākums ievērot pilnībā un precīzi visu to, ko noteikusi valdība, t.i., pildīt pilsoņa pienākumu pret savu valsti. Ja ir ierobežojumi, tad tie jāievēro skrupulozi, ja reiz ir noteikts ekipējums konkrētām sadzīves situācijām, tad tam jābūt un tās atbilstoši jānēsā!
Kas attiecas uz blondo cilvēktiesību aizstāvi, kuru būtu pārāk liels gods vārdā šeit saukt, tad te uzrakstu to, ko ar lielu piespiešanos neizdarīju zem viņas videorunas Facebook. Kundzīt, šodienas apstākļos, kad Covid-19 reāli katru dienu Latvijā paņem vismaz desmit cilvēku dzīvības, kad slimnīcas ir piepildītas tuvu maksimumam, kad simtiem mediķu visā valstī savas darba dienas ne aiz laba prāta pavada kosmonautu skafandros, cīnoties par līdzcilvēku veselību un dzīvību, uz cilvēktiesību fona vāvuļot par savu privāto (ne)vēlēšanos nēsāt sejas masku ir pilnīgs prāta deficīts! Un jūsu gadījumā anekdotes par blondīnēm ir kā kulaks uz acs! Sasodīts, savā miteklī jums ir tiesības kaut plikai staigāt un vēl pat pie atvērta loga savus jaukumus apkārtējai pasaulei rādīt bez sejas maskas, taču, kolīdz ir runa par to, kā jāuzvedas sabiedriskā vietā, tā, cienītā, muti ciet un masku mutei un degunam priekšā! Ja to vajag, tad vajag.
Vienmēr esmu cienījis Latvijas bijušā premjera Viļa Krištopana skarbos viedokļus par mūsu valstī notiekošajiem procesiem, taču par viņa komentāru Facebook 12. novembrī Rīgā teikšu: Vili, tev nav taisnība! Tas, kas tur notika, nebija tautas protests, tas bija stihisks balagāns pret valstī likumīgi noteikto kārtību, kāda jāievēro, atkārtošos, Trešā pasaules kara apstākļos. Un te Latvija nebūt nav vientuļa sala, mēs esam tikai maza daļiņa no viena vesela! Ja gribat – sestdien Rīgā notikušais bija apmāto dzīres mēra laikā. Nožēlojami bija skatīties, kā 11. novembra krastmalā sanākušie, lielākoties bez sejas maskām, no sirds izbaudīja dzīvi – taisīja pašiņus, bildēja vai filmēja ar telefoniem, arī ar kamerām visapkārt notiekošo, priecājās par garām braucošo auto taurēm... Pa vidu pūlim plīvoja zaļbaltzaļi karogi. Latvijas valsts standartam ir cita krāsa! Bet tai pašā laikā kāds ar Covid-19 inficētais izdzisa slimnīcā, par desmitiem un simtiem cīnījās mediķi savos ierakumos.
Uzdrošinos apgalvot, ka pret dažādu publisku protestēšanu Latvijas sabiedrība kopumā ir visai apātiska. Tad kam par godu šāds raganu sabats? Lai nolaistu tvaiku sabiedrībā valdošajai spriedzei? Nu, ne jau šādā veidā. Pandēmiju ja ne gluži uzvarēt uzreiz, tad vismaz mazināt tās ietekmi varam tikai visi kopā un vispirms ar atbildību, ar disciplīnu, jā, arī ar likumpaklausību. Nu, nav anarhija kārtības māte!
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv
Par to tiešām jākaunās, kad žurnālists pat nezina, ko nozīmē zaļibaltzaļais karogs. Aiz tā stāv Virsaitis, viens no pēdējiem tautiskajiem vīriem, kuriem pat cauri gadsimtiem šāds tituls ir devis tiesības uzrunāt tautu, nepaklausot ne valdību, ne prezidentu liegumiem. Virsaitis aicina un runā ret, bet tieši tad, kad latviešiem ir jāmostas no bailēm un nolemtības! Bet pamosties nav jākaunās!