Viedokļi

Vairāku notikumu virknē aizvadītajā nedēļā ne pārāk skaļi izskanēja NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra rīkotajā konferencē «Rīgas Stratēģiskās komunikācijas dialogs» (Riga StratCom Dialogue) pārrunātais. Šāds centrs Rīgā darbojas jau kopš 2014. gada, kad to dibināja Latvija, Igaunija, Itālija, Lielbritānija, Lietuva, Polija un Vācija. Nu  tam pievienojusies arī Nīderlande, Somija, Zviedrija, Kanāda un Slovākija. Konferences centrs rīko jau ceturto gadu. Šogad vairāk nekā 650 dalībnieki no 45 valstīm – augsta līmeņa eksperti no valsts pārvaldes, militārās jomas, akadēmiskās vides un privātā sektora – sprieda par izaicinājumiem mūsdienu informācijas telpā, kad jaunākās tehnoloģijas tiek izmantotas, lai izplatītu dezinformāciju un ietekmētu cilvēku rīcību.

Šogad Latvijā plānots likvidēt 13 izglītības iestādes, bet vēl 40 mācību iestādes skars reorganizācija.

Sabiedriskā doma tagadējo valdību vērtē visaugstāk starp visām, ko esam pēdējos vienpadsmit gados piedzīvojuši. Tiešām vairs nezinu: smieties, raudāt, mest plinti krūmos...

Šonedēļ gadījās ciemoties pie kāda uzņēmēja Burtnieku pusē. Kopā ar sievu viņi pirms kādiem gadiem no Rīgas pārbraukuši dzīvot viņas dzimtajās mājās, kuras pamazām, cik nu atļauj pašu nopelnītais, saved kārtībā. Manuprāt, vieta ir gana skaista – dzīvošana tikai pārdesmit metrus no asfaltēta lielceļa Burtnieki – Rencēni, kas būtiski ziemā, kad arī šajos klimata pārmaiņu laikos tomēr mēdz uzsnigt nopietnāks sniegs. Apkārt mājai neliels augļu dārzs, ko pašiem kopt un vajadzības gadījumā vēl ar kādu kociņu papildināt vai – ja nepieciešams – arī kaut ko paretināt. Būtiski, ka turpat vien pāris kilometru tālāk ir arī Burtnieku ezers ar visu savu šodienas piedāvājumu – zivīm un ūdens peldēm. Ar vai bez kāda peldlīdzekļa – tas jau katra paša ziņā. Ja te nedzīvotu konkrētā ģimene, gan jau nebūtu problēmu šo īpašumu kādam uz vasaras pilnasinīgu baudīšanu kāram pilsētniekam pārdot un ne jau gluži par sviestmaizi.

Šonedēļ atkal jaunas emocijas saistībā ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) aktivitātēm. Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens satraucies par, viņaprāt, apzinātu VID uzbraucienu viņa māmiņas firmai, kamēr ministra pakļautais – Valsts policijas šefs Ints Ķuzis – dievojas, ka tā bijusi vien plānota apskate. Savukārt otrdien lielu daļu valsts iedzīvotāju noteikti šokēja medijos parādījusies ziņa, ka iepriekšējā nedēļā – trešdien, 5. jūnijā, – VID cilvēki veikuši kratīšanu Rīgas Sāpju Dievmātes Romas Katoļu baznīcā, kā arī vēl vairākos citos katoļu Baznīcas dievnamos. Neviens no svētajiem vīriem gan neesot līdzi paņemts. Nu, ja sāk ķerties klāt nosacītajiem Dieva tā Kunga vietniekiem zemes virsū, tad jau lietas kļūst pavisam skarbas...

Lai uzlabotu gaisa kvalitāti, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) rosina atteikties no malkas apkures un pieslēgties centralizētai siltumapgādei gan Rīgā, gan citās lielākajās pilsētās. Lielākās šoreiz ir Liepāja un Rēzekne, kur tad ieteikts mazināt putekļu piesārņojumu, lai Latviju neiejauktu pārkāpumu procedūrā, jo Rīgas gaisa kvalitāti jau pārbaudot Eiropas Komisija.

Latvijā visai plašu rezonansi izraisījis Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) izstrādātais gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plāns 2019.-2030. gadam, kas nesen tika prezentēts valsts sekretāru sanāksmē.

Šīs nedēļas sākumā valdošās koalīcijas partijas vienojās eirokomisāra amatam virzīt pašreizējo Eiropas Komisijas (EK) viceprezidentu, mūsu valsts ekspremjeru Valdi Dombrovski (JV), kurš arī ir labākais šobrīd iespējamais Latvijas pārstāvis uz amatu EK jeb tā dēvētajā apvienotās Eiropas valdībā.

Lai arī oficiāli nekur vēl nav izskanējusi informācija par vairāk nekā 117 tūkstošus eiro vērtā jaunā objekta – «Gājēju ceļš un skatu terase» Atpūtas parkā pie Gaujas – nodošanu ekspluatācijā, daudzi jau ir paspējuši ar celtnieku un arhitektu radošo veikumu iepazīties klātienē.

Informācijas drūzmā un pat haosā, kas ikdienā zib gar acīm, saklausāma ziņās un cenšas ielīst mūsu smadzenēs pat pa tiešo, katrs cenšamies vispirms atlasīt sev tīkamākās, pat ilgi gaidītās ziņas. Tādu, varbūt ne tikai sev vien tīkamu vēstījumu sadzirdēju arī Egila Levita pirmajā runā no Saeimas tribīnes, kad viņu ievēlēja par Latvijas nākamo prezidentu. Viņš solīja, ka strādās, «lai nākamās paaudzes mantotu stipru, drošu un zaļu Latviju». Tik augstā vietā aiz stipruma un drošuma akcentēt arī Latvijas kā zaļas valsts vajadzību līdz šim nebija solījis neviens prezidents. Arī ne Raimonds Vējonis, kurš līdz ievēlēšanai šajā augstajā amatā jau kopš 1990. gada pats bija Latvijas Zaļās partijas vecbiedrs, arī par vides un zaļajām lietām atbildīgo ministriju (to nosaukumi pie dažādām valdībām ir bijuši mainīgi) ministrs.

Aizvadītajā nedēļā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvji un arī pats ministrs Juris Pūce apmeklēja vairākas Vidzemes pilsētu pašvaldības, tostarp Valmieru, lai prezentētu administratīvi teritoriālās reformas priekšrocības.

Mēneša beigās, 28. un 29. jūnijā, Cēsīs notiks sarunu festivāls LAMPA, kur tiekas dažādu jomu profesionāļi un diskutē par sabiedrībā aktuālām tēmām vairākās pasākuma teltīs abu dienu garumā. No savas pieredzes varu teikt, ka sarunu festivāls LAMPA ir vienreizējs pasākums – pat ja turp dodaties kopā ar draugu un jūsu intereses atšķiras, ir viegli atrast katram savu lekciju, ko apmeklēt, un bieži ir pat grūti izvēlēties.

Latvijas galvenās augstskolas vadītāja vēlēšanu skandāls izvēršas politiskā afērā, kurā iesaistās «augstāki spēki», ne vairs tikai pašu tās darbinieku intereses, iegribas un intrigas. Tā kļuva par mērķi partijiskai alkatībai. 50 miljoni – šiem vārdiem ir pārāk salda skaņa.

Labā ziņa Latvijas tautai ir tā, ka nākamā Valsts prezidenta vēlēšanas tomēr nenotiks pēc labākajiem padomju laika standartiem, kad uz galveno posteni bija tikai viens vienīgs pretendents. Process solās būt demokrātisks, jo Saeimas dokumentos piefiksēti trīs kandidāti – valdošās koalīcijas virzītais Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits, opozīcijas latviskās daļas, zaļzemnieku, pieteiktais tiesībsargs Juris Jansons un 13. Saeimas deputātu – aizbēgušo kaimiņu – grupiņas atbalstītais kolēģis no partijas KPV LV Didzis Šmits, kurš sevi pozicionē kā tautsaimnieku, taču vēl nesen neriskēja sēsties viņam piedāvātajā ekonomikas ministra krēslā. Par viņa izredzēm nav vērts pat runāt.

Pēdējā laikā diezgan bieži vairāku novadu vadītājus dzird runājam par peldbaseinu nepieciešamību savu novadu centros. Daļa sabiedrības gan uz to skatās ar bažām. Lielākoties daudzi piebalso visgudriem ekonomistiem un ierēdņiem, kuri veikli žonglē ar cipariem excel tabulās, vienlaikus ērti iekārtojušies augstos Rīgas krēslos: kādi baseini, vai jūs galvu saspieduši? Tādām izklaidēm naudas mums nav. Sabiedrība tikai pamāj ar galvu: nu jā, naudas nepietiek skolotāju algām, kur nu vēl peldbaseiniem. Šādi un līdzīgi tiek pieklusinātas daudzas šādas ieceres.

Nupat sabiedrības iniciatīvu portālā manabalss.lv sākās parakstu vākšana par atbalstu iecerei pieņemt likuma normas, kas paredzētu 5% darba vietu publiskajā sektorā rezervēt personām ar invaliditāti.

Ir izšķiroši svarīgi, lai valsts ikvienam bērnam radītu augšanai un attīstībai vislabākos apstākļus, aktīvi, krīzes situācijas apsteidzoši, iesaistoties un palīdzot tām ģimenēm, kam šāda palīdzība nepieciešama bērna audzināšanā.

Viņnedēļ pabiju Valmiermuižas parkā, kur starptautiska pārrobežu projekta Dārza pērles ietvaros ierīkots jauns kājceliņš apmeklētājiem, arī ar glītām koka sētiņām - barjerām norobežotas vairākas vietas pa parka perimetru, pa kurām zālienā bija paraduši kāpt un tikai pa sev tīkamām trajektorijām parku šķērsot tie mūsu līdzcilvēki, kuriem primārais dzīvē šķiet savulaik skolā mācītais, ka īsākais attālums starp diviem punktiem ir taisne... Visu pārējo varbūt no skolas gadiem aizmirsuši, taču vēlme visur slāt pa taisnāko ceļu palikusi!

Trešdien koalīcijas deputāti tik saldi slavēja Egilu Levitu, ka radās bažas iedzīvoties cukurslimībā no viņu ilgākas klausīšanās. Baidos, ka ātri vien no šīm pašām mutēm – sākumā pa kaktiem, vēlāk no tribīnēm – pār viņu gāzīsies žults, dusmas un nievas.

1. jūnijā visā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā bērnu aizsardzības diena, un tās aizsākumi meklējami gandrīz 100 gadu tālā pagātnē, kad vecajā Eiropā sāka diskutēt par bērnu labklājību. Tas bija 1925. gads, kad pasaules mēroga konference notika Ženēvā. Simt gadu laikā mainījušās vērtības, paaudze minusi uz papēžiem jaunai paaudzei. Pārdzīvots kara laiks un pēckara gadi. Joprojām ir zemes, kultūras un tautas, kur bērns nebūt nav vislielākā cilvēces vērtība, bet ir valstis, kur apgalvos pretējo. Arī Latvijā, ja jāmin svarīgākais cilvēka dzīvē, tad joprojām dominē ģimene. Ja valstiski tiek taujāts par prioritātēm, tad atkal tas ir cilvēks un bērns kā mūsu nākotne.