Esmu no "skrollētāju" paaudzes

Sanācis tā, ka burtiski esmu augusi līdz ar tehnoloģijām. Atceros leģendāro pirmo Nokia, kas bija teju ķieģeļa lielumā (vismaz bērnībā tā likās), ko uzdāvināja tētim. Vispār nāku no diezgan tehnoloģiskas ģimenes, ja tā varētu teikt. Tētis ar brāļiem paši taisīja auto, tāpat tētis bija zināms televizoru meistars mūsu ciemā. Tam fonā biju arī es, un mana interese par mašīnām un zinātkāre, kas «lācītim vēderā», ar gadiem tikai pieauga. Diezgan labi pārzināju zapiņa motoru, tomēr, augot un tehnoloģijām attīstoties, šīs vairs ir tikai atmiņas. 

Pirmie soļi pie datora likās neiedomājami sarežģīti, un tobrīd šīs zināšanas likās tik neaktuālas. Šo­brīd gan piederu pie skrollētājiem/ telefona glaudītājiem, sauciet, kā gribat. Esmu labi saaugusi ar tehnoloģijām, šķiet, pat pārāk, tāpēc līdz ar #paliecmājās nonācu pie atziņas, ka ikdiena kļuvusi nesteidzīgāka un biežāk rodas laiks, lai rokās paņemtu savu viedierīci.

Tomēr arī pieķeru sevi pie domas, cik maz mani tomēr interesē ekrānā redzamais, ka tam nepievēršu uzmanību, tas ir ieradums paņemt un skrollēt, tāpēc to lēnā garā esmu nomainījusi pret grāmatu, ko turu rokas stiepiena attālumā. Savu kārtu gaidīja autobiogrāfija par Mohandāsu Karamčandu Gandiju, zināmu arī kā Mahātma Gandiju. Man neierasti, jo grāmatai ap 500 lappušu, bet nu jau tā tuvojas beigām. Gandijs šajā grāmatā apraksta savus eksperimentus ar patiesību, sākot  no saviem pusaudžu gadiem. Lai arī dažbrīd ir grūti izprast 19. gadsimtā notiekošo gan Indijā, gan Dienvidamerikā, kur Gandijs atradās, tomēr grāmatu caurstrāvo viņa pārliecība par lietu kārtību. Viņš stingri pieturējās pie savas ticības un bija veģetārietis, pat tad, kad bija smagi slims un ārsti ieteica lietot gaļas buljonu, citādi viņš mirtu, viņš to nedarīja. Viņš nevienam neuzspieda savu pārliecību un akceptēja citu reliģiskos uzskatus, ēšanas paradumus. Gandijs dzīves laikā pulcēja cilvēku masas ar savu vienkāršību, pazemību un aizrautību. Viņš aicināja nevardarbīgā veidā pretoties  netaisnībai.

Grāmatā aprakstīti vairāki likumprojekti, kuros viņš kopā ar domubiedriem un sabiedrības atbalstu radīja pārmaiņas. Viņš iztiku sev un ģimenei pelnīja kā jurists, tomēr viņi dzīvoja ļoti pieticīgi. Visas pārmaiņas Gandijs varēja veikt, jo strādāja tik daudz, lai nosegtu saimniecības tēriņus, pārējo laiku veltot sabiedriskajam darbam, ko darīja bez atlīdzības.

Gan šī laika, gan grāmatas iespaidā esmu aizdomājusies – vai mums apkārt ir vēl kāds tik paš­aizliedzīgs un pazemīgs līderis? Iespējams, informācijas pārpilnībā un savā skrollēšanā esmu to palaidusi garām. Godīgi sakot, biežāk uzmanību sanāk pievērst negatīvajiem līderiem, jo šīs ziņas skaļāk izskan medijos, un tie, kas pašaizliedzīgi strādā, nekladzina par saviem darbiem, jo tos veic, nevis lai gūtu slavu, bet lai uzlabotu vidi un palīdzētu apkārtējiem.