Par Latvijas grāmatniecību 20. gadsimta 20. un 30. gados nav daudz pētījumu. Šādu atziņu sastopam literatūrā, kur vienlaikus tiek arī uzsvērts, ka starpkaru periodā izdevējdarbībai Latvijā bijuši lieli panākumi.1
Vēstures pieredze rāda: katras vēlēšanas nes zināmas pārmaiņas. Bet gadās arī tā, ka lielas pārmaiņas noved pie daudzām jaunām vēlēšanām. Mēģinot distancēties no gaidāmās reformas un šī gada politiskajām kaislībām, atskatīsimies uz vairāk nekā 100 gadu senu pagātni – gadu pirms Latvijas neatkarības proklamēšanas, kā to atspoguļo Valmieras muzeja krājuma liecības.
Valmieras muzejā otro gadu turpinās ekspresizstāžu cikls «Divpadsmit stāsti». 2020. gada beigās izstāde Ziemassvētku noskaņās savus apmeklētājus nesagaidīja valstī noteikto pulcēšanās ierobežojumu dēļ. Tādēļ nolēmu īsumā par tās saturu uzrakstīt. Vēl jāpiebilst, ka turpmāk līdz ar Covid-19 ierobežojumu atcelšanai Valmieras muzeja ekspresizstādes būs aplūkojamas ārtelpā pie Izstāžu nama.
Laikā pēc Ziemassvētkiem un pirms gadu mijas man gribētos padomāt un padalīties ar Valmieras muzeja krājuma materiāliem. Nereti sabiedrības atmiņa ir īsa, ar to domāju, ka aizmirstas procesu priekštecība. Atmiņās pagājušais laiks iegūst citu nokrāsu, bet procesi, kas noris šodien, nereti liekas sveši vai pavisam nesen aizgūti, varbūt kādam nepieņemami vai šķietamai vispāratzītai tradīcijai nepiederoši. Šoreiz neliels vizuāls ieskats jeb epizodes, kā Valmierā tika svinēti Ziemassvētki 20. gs. pirmajā pusē.
Lai gan varētu šķist, ka par šo tēmu var runāt gari un plaši, tomēr nekā daudz ko stāstīt nav. Arheoloģisku pierādījumu par to, ka Valmieras pils vietā pirms mūra pils būtu bijusi kāda senāka apdzīvotība, nav un visticamāk, ka nekad neizdosies šo vietu saistīt ar kādu konkrētu pirmskristietības apmetni, piemēram, teiksmaino Beverīnas pili. Bet, distancējoties no jautājuma par to, vai bija un kur bija, vēlos izklāstīt dažus faktus un hipotēzes par to, kas ir izpētīts par muzicēšanu Beverīnas pilī Valmieras pilī viduslaikos.
Kad pirmoreiz dzirdēju šo skanīgo, bet šķietami nievājošo apzīmējumu Sarkanā Valmierā, pirmās asociācijas raisījās par padomju laiku, kad jēdzienu lietoja pozitīvā nozīmē, un tā izcelsmi saistīja ar 1905. gada revolūciju, kurā saskatāmi sarkano ideju aizmetņi. Tas palīdzēja ideoloģiski leģitimēt Padomju Latvijas eksistenci vēlākos gados. Novadpētniecības un revolucionāro tradīciju klubs Sarkanā Valmiera u.tml. padomju perioda artefakti nodrošināja jēdziena plašo tirāžu sabiedriskajā diskursā, veicinot režīma ideoloģijai labvēlīgu semantiku sabiedrības uztverē. Kad nesen, caurskatot kādus internetā publicētas padomju Valmieras attēlus, uzdūros komentāriem par Sarkano Valmieru, nolēmu atvērt šo jautājumu diskusijai. Lūk, mans un daži citi viedokļi par šo jautājumu.
Nejauši manā redzeslokā nonāca romāns Valmieras klusās ielas, par ko gribētu atgādināt arī valmieriešiem. Kāds Valmieras žurnālists Jānis Tauniņš ar pseidonīmu Helmars Brauns, 1920. -30. gados publicēja rakstus par sabiedrības aktualitātēm dažādos laikrakstos. Zināms, ka viņš bijis Aizsargu organizācijā 20. gados, partijas Vislatvijas Tautas sapulce sarakstā kandidējis 1928. gada Saeimas vēlēšanās, tomēr neiekļuva. Dzīvojis Pārgaujā, Stacijas ielā 59.
Īss ieskats Valmieras elektrības iestādes darbībā līdz 1946. gadam
19. gs. pēdējā ceturksnī Vidzemē aizsākās pirmie mēģinājumi izmantot elektroenerģiju rūpniecībā. Dažās fabrikās un muižās parādījās pirmie līdzstrāvas ģeneratori. 20. gs. sākumā Valmieras apkārtnē jau izmantoja ar elektrību darbināmas iekārtas, piemēram, elektrisko kuļmašīnu, kāda bijusi Rencēnu muižas saimniekam Krīgsmanam.
Noslēdzot šo gadu un tēmu par Valmieras apvienoto amatnieku biedrības ievērojamiem amatniekiem, gribētos nedaudz pastāstīt par kādu «garšīgu» amatu. Valmieras muzeja krājumā glabājas liecības par Jāņa Eiduka maiznīcas darbu 20. gs. 30. gados. 1993. gadā viņa atraitne Šarlote Eiduka (dz. Ziemane) nodeva Valmieras muzeja glabāšanā 49 priekšmetus, kas saistīti ne tikai ar Jāņa Eiduka darbu un privāto dzīvi, bet arī ar Valmieras amatnieku biedrību, tais skaitā fotogrāfijas, biedrības biedru saraksti, Meistaru diplomi un vairākas personīgās mantas. Kāzu ielūgumā teikts, ka abi laulājušies Valmierā, 1936. gada 13. septembrī.
Valmieras muzejā pavisam nesen nonācis interesants vēstures avots – celtniecības amatu sekcijas sēžu protokoli rokrakstā, vērtīgs papildinājums jau apkopotajai informācijai par amatnieku biedrību. Laika zoba balinātajā burtnīcā — ziņas par sekcijas darbu laikā no 1937. gada 25. maija, kad tā dibināta Valmieras amatnieku biedrības paspārnē, līdz 1942. gadam. Dažu lapu klades beigās trūkst. Vērtīgais ieguvums visus padomju okupācijas gadus glabājās pie skursteņslaucītāja amata meistara Jāņa Voldemāra Altenberga (1900-1990), kura meita Gunta to nupat, 25 gadus pēc tēva aiziešanas viņsaulē, dāvinājusi Valmieras muzejam. Altenbergs bijis sabiedriski aktīvs, 20. gadu sākumā mācījies jaundibinātajā Valmieras mūzikas skolā, 30. gados muzicējis Valmieras latviešu biedrības simfoniskajā orķestrī un 30. gadu beigās aktīvi darbojies amatnieku biedrībā.
Turpinot tēmu Amatnieki Valmierā starp diviem Pasaules kariem, šoreiz par Valmieras amatnieku biedrības iekšējo struktūru, dažām problēmām un sadarbību ar Latvijas Amatniecības kameru 30. gadu nogalē.
Īsi pirms Otrā pasaules kara
Valmieras apvienotā amatnieku biedrība Valmierā darbojās no 1917. gada līdz Otrajam pasaules karam. Pēc Latvijas Amatniecības kameras pieprasījuma 1936. gadā tā tika reformēta, bet darbību turpināja. Biedrība organizējās sekcijās, apvienojot radniecīgus amatus. Savas pastāvēšanas laikā amatnieku biedrība apvienoja vairāk nekā 300 biedru 55 amatos. Šoreiz apskatīsim biedru sarakstu, kas datēts ar 1939. gada 15. janvāri — tajā uzrādīti 195 biedri. Lai izvērtētu kopainu, izmantoju 1919. un 1930. gada jaunuzņemto biedru sarakstus, kas atspoguļo gan biedru nodarbošanos, gan dzīves vietu.
Satraukums par a/s „Bekona Eksports” Valmieras fabrikas produkciju