Valmierietis

Tā var teikt par Česlavu un Pēteri Ozoliem.

ALVIS SOKOLOVS, 2001. gadā absolvējis Valmieras Valsts ģimnāziju, RTU Cēsu filiāles vadītājs.

Satraukums par a/s „Bekona Eksports” Valmieras fabrikas produkciju

Ka stipro dzērienu lietošana lielākos apjomos nenoved pie laba gala, ir zināms sen, un apzinīgāki ļaudis gadījumos, kad zaļais pūķis ilgākā laika posmā sāk ņemt virsroku nevienlīdzīgajā cīņā, parasti necenšas karot līdz pēdējam malkam, bet gan nozust no karadarbības zonas. Ar zaļo pūķi nereti ir karojušas arī veselas valstis, un pēdējais šādas karadarbības piemērs ir PSRS līdera Jurija Andropova izsludinātais sausais likums. Vismaz teorētiski ļaudīm, kuri šī sausā likuma darbības laikā vēlējās izkarot arī savu personisko karu ar zaļo riebekli, vajadzētu būt atvērtām visām durvīm un bruģētam ceļam uz uzvaru, lai gan praksē ir gadījušās arī situācijas, kad šis pieņēmums neatbilst patiesībai.

Kāda ir dzīves jēga? Naivs jautājums, kas miljoniem cilvēku pasaulē liek meklēt. Meklēt savas dzīves jēgu dažkārt pat visas dzīves garumā. Vai tad, ja atbildi neesam atraduši, dzīve nodzīvota bezjēdzīgi?

Ziema, kurai atbilstoši kalendāram un ziemas likstu novēršanas grafikam bija jābūt klāt jau krietni pirms gada nogales, kārtējo reizi aizkavējās.  Sajukšanu  īstenībā radīja tas, ka ziema jau pabija  laiciņu pirms Ziemassvētkiem.   Tad sētniekiem  izdalīja lāpstas, ielu stūros  vairāk nekā 80 kastēs kaisīšanai saveda smiltis, ierūcināja ietvju  tīrīšanai domātos traktorīšus un pārbaudīja  tīrīšanas birstu rotācijas ātrumu un slodzes.  Maršrutus A un B, un C, arī D un pat dažā F kategorijas ielā izpētīja brauktuvju ar pretslīdes materiāliem apstrādājošo tehnikas vienību komandieri...

Nesen Miķelis izlasīja Liesmā par grābekļiem, kuriem, izrādās, var uzkāpt ne tikai siena pļavā, bet arī Vidzemes lielpilsētā un ne jau vienu reizi vien. Pieminētie divi piemēri par Rīgas celtnieku firmu ar skaļiem vārdiem, Valmierā nosolītiem daudzdzīvokļu ēku siltināšanas darbiem un pēcāk ne to košāko sauso atlikumu, lika aizdomāties vēl par dažām būvēm i pilsētā, i ārpusē, kur arī pēc sākotnējā uh un ah viss iegrozījies ne tajās labākajās sliedītēs...

Pēdējais gads Elzas Mednes dzīvē ir bijis ļoti krāsains, piedzīvojumu un pieredzes pilns. Pagājušajā vasarā ar izcilību pabeigusi Valmieras 5. vidusskolu, viņa nolēma doties uz Vāciju, lai iegūtu jaunu pieredzi, strādātu un saprastu, ko vēlas darīt nākotnē. Šobrīd viņa ir atgriezusies Valmierā ar jauniem mērķiem un citu skatījumu uz lietām, cilvēkiem un pasauli. “Tagad man ir skaidrs, kā sevi pilnveidot, lai sasniegtu to, ko vēlos,” stāsta Elza.

Valmieras novada fonds, kā zināms, ir labdarības organizācija, kas var pastāvēt, rīkot projektu konkursus un aicināt uz labiem darbiem savā kopienā tad, ja ir zināmi resursi, materiālais pamats. Fonda stiprais finansu balsts pēc Baltijas — Amerikas partnerattiecību programmas beigām nu jau vairākus gadus ir Sabiedrības integrācijas fonds, Borisa un Ināras Teterevu fonds, vēl citas organizācijas, taču ne mazāk svarīgs faktors ir ziedojumi. Pārliecinājušies, ka VNF maciņš ir drošs un uzticams, ka nauda nonāk paredzētajiem mērķiem, cilvēki atbalsta labdarību — un ne vienmēr tik svarīgi, ar dažiem eiro vai lielākām summām.

Mīļo Salavecīti! Neesmu bijis rātns zēns, gan kājiņa nelaikā paslīdēja, gan mutīti nevietā palaidu, gan skaudību sirdī nēsāju. Nākamo gadu tā nebūs. Es apsolu, labošos. Varbūt tomēr vari man avansā Ziemassvētku dāvanu dot? Es neprasu daudz, tik vien kā kripatu prieka.

Ir dzirdēts, ka 12. Saeimas vēlēšanās cilvēki INESI BOĶI speciāli svītrojuši no saraksta, lai viņš neaizietu no pilsētas pašvaldības. Bet valsts svētku pasākumā 18. novembrī, valmierieši, izrādot Valmieras domes priekšsēdētājam cieņu, pēc viņa pateicības runas, saņemot apbalvojumu «Goda valmierietis», pat piecēlās kājās. 

Aizskrien vēl viens gads. Arī tajā, protams, katram bijušas īpašas dienas.  Un labi, ja tādas ar gaišumu. Ar lielumu.

Sveicināti rudenīgajā ziemā!

Tā nu sagadījies, ka 2014. gada decembra Liesmas pielikums Valmierietis trāpījis uz pirmskara tāda paša nosaukuma avīzīti tieši pirms 77 gadiem, arī decembrī. Nu tad paraudzīsim, kas ļaužu prātos un darbos bijis Valmierieša 433. numurā un vēl dažos turpmākajos apkārt 1937. un 1938. gadu mijai.

Aizvadītais gads pietiekoši rosīgs Valmierā bijis individuālajiem būvētājiem. Ir tapušas gan jaunas mājas, gan līdz galam pabeigtas jau ilgāku laiku stāvējušas ilgbūves, gan — lielākoties pēc īpašnieku maiņas — nopietnu rekonstrukciju piedzīvojušas jau pasen celtas privātmājas. Valmierietī šoreiz nerunāsim par skaitļiem, bet gan par ekspluatācijā nodotām privātmājām, kuras kaut kādā veidā tomēr izceļas starp pārējām. Protams, arī viedoklis, ar kuru dalās Valmieras būvvaldes galvenais būvinspektors Juris Mellēns, ir subjektīvs, tomēr Latvijas Būvinženieru savienības valdes locekļa, nozares profesionāļa teiktajā vērts ieklausīties.

Pēdējo mēnešu laikā Vidzemes Augstskolas (ViA) jaunajā Inženierzinātņu korpusā ir viesojušās gan ārvalstu delegācijas, gan pašmāju viesi, kā arī notikuši vairāki nozīmīgi pasākumi. To ir apmeklējuši Valmieras Lauvu kluba un Rotari kluba biedri, divas reizes viesojusies valsts premjerministre Laimdota Straujuma, tāpat ar jaunajām laboratorijām iepazinās Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka.

MAIRITA ŠPERLIŅA-PRIEDĪTE. Valmieras tehnikuma izglītības metodiķe, informātikas skolotāja. Dzimusi, augusi Valmierā, bērnudārza Buratīno un Valmieras 4. vidusskolas absolvente.

Valmieras 2. vidusskolu absolvējis 2003. gadā, Astonas universitātē šīgada oktobrī sekmīgi aizstāvējis doktora darbu matemātikā, ARTURS ŠČUKINS pēc pieciem gadiem Anglijā mazliet vairāk nekā pāris mēnešu ir Valmierā un pēc dzīves Birmingemā strādā tēva firmā «Metāro» par direktora vietnieku.

Tirgus lustes

Rātslaukums pie Sīmaņa baznīcas un pašvaldības ēkas kļuvis par pilsētas centrālo laukumu, atpūtas un andeles vietu. Te notikuši dažādi valmieriešu iecienīti pasākumi. Bet cik paaudzes mērojušas ceļu šurp, lai satiktos, parādot sevi, apskatīt citus, uzzinot pēdējos jaunumus? Jau no viduslaikiem līdz pat 1937. gadam  rātslaukums kalpojis kā vēsturiskā tirgus vieta. Protams, pats atpazīstamākais – slavenais Simjūds, kuru romānā «Valmieras puikas» iemūžinājis rakstnieks Pāvils Rozītis, pamatoti apgalvojot: «Kas nav redzējis Simjūda tirgu, tam nav bijis jaunības». Patiesi, Simjūds līdz pat 1940. gadam bijis lielākais tirgus Ziemeļvidzemē. Tikpat sens kā pati Valmiera. Savu nosaukumu tas ieguvis 1283. gada 28. oktobrī, Svētā Sīmaņa dienā, kad likti pamati dievnamam. Šajā dienā sabrauca tirgotāji no visas plašās apkārtnes ar lauksaimniecības un mājturības ražojumiem, kā arī pircēji no tuvām un tālām vietām. Pa vidu tirgus kņadai gāja vaļā arī dažādas lustes, zīlēšana, burvju mākslinieki, protams, neiztika bez jauniešu īpaši gaidītā karuseļa, kurā varēja izvizināt ņiprās meiteņu skolas audzēknes un smukās pilsētas jaunkundzītes.

Turpmāk aprakstīto notikumu ir stāstījis šo rindu autora drauga sievastēvs, kamdēļ stāsta autentiskums lai paliek uz viņa sirdsapziņas. Savu padomju pilsoņa darba dzīvi lāga vīrs ir aizvadījis slavenajā Radiotehniķī jeb RRR – rūpnīcā, kas bija viens no slavenākajiem Latvijas PSR zīmoliem visā padomju valstī, un joprojām nesaprot, kā neatkarīgajai Latvijai ir izdevies iznīcināt šo uzņēmumu. Uz pēdējo jautājumu, cita starpā, kaut cik sakarīgu atbildi neviens un joprojām nav sniedzis, bet tas nu tā.

Valmieras centrā pilns ar ātrākas un lēnākas ēdināšanas punktiem, arī sertificētus bezalkoholiskus un alkoholiskus dzērienus iegādāties un, iespējams, diezgan ātri vismaz pudeli ietukšot, ja ne iztukšot arī nekādu problēmu. Toties problēma ir, kur to visu līdzcilvēkiem pēc tam atstāt jeb, populāri runājot, kur ieskriet ar savām dažāda lieluma fizioloģiskajām vajadzībām... Tēma Miķelim labi zināma, vēl nesen ar patiesu prieku Valmierietis varēja ziņot par WC pozitīvām pārmaiņām Daliņa stadionā.