Valmierietis

Akciju sabiedrībā Latvijas Valsts meži AIGARS DUDELIS ir viens no spices vīriem — Meža apsaimniekošanas plānošanas vadītājs, bet viņa cilvēciskais pamats bijis Valmierā (un Norvēģijā, un apkārtnes mežos).

«Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju». Tā varētu teikt par valmierieti SAVĒLIJU SUHARŽEVSKI, kurš ar uzvaru Vaidavas sacensībās 2010. gadā pievērsās triatlonam, bet jau šī gada oktobrī izcīnīja augsto 16. vietu Eiropas kausā junioriem Alānijā, Turcijā. Jaunā sportista dalību sacensībās atbalstīja ziedotāji no Valmieras novada fonda Bērnu un jauniešu izcilību programmas.

Šogad nosvinējām mūsu valsts deviņdesmit septīto gadskārtu. Valmieras Kultūras centrā 18. novembrī Latvijas Republikas proklamēšanas dienas svinīgajā sarīkojumā suminājām izvēlētos Goda un Gada valmieriešus. Ja šāds apbalvojums būtu bijis pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, to noteikti piešķirtu Jānim Ruģēnam (1890 - 1969). Agronomam, pedagogam, sabiedriskajam darbiniekam, Valmieras pilsētas galvam no 1934. līdz 1940. gadam, Brīvības cīņu dalībniekam, Lāčplēša Kara un Triju Zvaigžņu ordeņu kavalierim.

Pirms sākt šķetināt kārtējo problēmu, Miķelis vēlas atgriezties pie oktobra Valmierietī izcilātās lidojošās tēmas, kad tieši Simjūda tirgus sestdienas vakarpusē trafarētās baltās bertiņas skrējiens no Leona Paegles ielas varbūt de facto atbilda izsaukuma svarīgumam ātruma ziņā, taču nekādi nebija savietojams de iure ar Ceļu satiksmes noteikumu prasībām izvēlētā maršruta ziņā un galu galā nebija izprotams ar veselo saprātu, cik nu kuram mums tā katra personīgajā galvā ir. Savā ziņā Miķelis bija pat nepatīkami pārsteigts, interneta komentāros uzzinot vismaz no viena lasītāja, ka šim, cik noprotams, kungam ikviens šanas lappusē nopublicētais materiāls saistās tikai un vienīgi ar bezatbildīgu muļķa laišanu un tāpēc nav par pilnu ņemams. Vēl vairāk — pie paviegliem tematiem pieradušam prātam pat neizprotams...

Kamēr daudzviet Valmierā par teritorijas sakopšanu dažuprāt pat pārāk centīgi domā, tikmēr citviet pagaidām vēl līdz galam nenoskaidrotu ieceru vārdā ir uzsākta  teritorijas mērķtiecīga degradēšana. Var pat teikt, ka nežēlīga apvainošana. Tā dikti apvainojies pret pilsētas tēviem un, iespējams, vēl vairāk pret pilsētas mātēm šobrīd jūtas Gaujas krasts starp tiltu un mūzikas skolu. Viņam vēl prātā tālie gadi, kad te no pagrabiņa Dzidras tante, pat neprasot stiprus papīrus, bet visus valmieriešus labi pazīstot, ne tikai pieaugušo pārīšiem, bet arī puikāniem par kapeikām laivas iznomāja (lejup pa Gauju gan tālāk par dzelzīti braukt nedrīkstēja, jo citādi puikāniem varēja pietrūkt spēka atpakaļ atairēt!).

IVITA GOLDBERGA-MILJONE ir četru bērnu mamma, audzināšana un aprūpe ir viņas galvenā nodarbe. Bet, tikko viņa ienāk pa Vidzemes slimnīcas durvīm un uzliek sarkano degunu, mūsu priekšā ir Dakteris Klauns Tūta! Bet Ivitas ģimenes – vīra Kārļa un bērnu Daniēla, Marka, Benjamina un Elijas — ikdiena rit Zeltkalnu mājās Rencēnos.

Mans Dievs ir vispareizākais, patiesākais un stiprākais. Mans Dievs mani sargā, vada un soda. Tie, kas noliedz manu Dievu, ir bezdievji, pagāni vai mežoņi. Man būs pielūgt tikai vienu Dievu, darīt to pareizi, ievērot baušļus, procedūras, rituālus un priekšrakstus. Bībele jāsaprot pareizi, krusti jāmet pareizi un ceļos jākrīt tikai tā, kā ir pareizi.

Viņa iedziļinās klasiskās glezniecības smalkumos, atklājusi sev moderno mākslu, iedvesmojas no senču dzīvesziņas un uztur to spēkā. Prot izcelt no folkloras i nopietno, i nerātno un palaist balsi pilnos auļos. Brīvbrīdī rotaļājas ar zelta lapām kraujā pie muzeja, un sarunā ar viņu šķiet: dzīve ir tikai gaiša, jo sūrums dziļi noslēpts. GUNA MEDNE, Valmieras muzeja izstāžu un pasākumu nodaļas vadītāja.

Dzimto pilsētu, tāpat kā vecākus, neizvēlas. Manējā nu jau vairāk nekā 50 gadus ir Valmiera. Tāpēc man nav vienalga, kas tajā notiek. Nupat uzzināju par Vecpuišu parka rekonstrukcijas projektu, kura īstenošanai vajadzēšot nocirst 96 kokus. Tā kā man nav iespējams piedalīties pašvaldības organizētajā publiskajā šī projekta apspriedē, griežos pie Valmieras pilsētas pašvaldības un visiem valmieriešiem.

Kad jūlija Valmierietī solīju turpināt ekskursu pirmskara Valmieras koka darbos, nudien nedomāju, ka tiksimies tikai oktobrī. Dažādi apstākļi pa vidu patrāpījās... Taču avīzītē Valmierietis atgriežamies tieši solītajā 462. numurā, arī pilsētas 20. gadsimta sākuma galdniekmeistara Pētera Priedīša, kuplas piecu bērnu ģimenes tēva, foto būs!

Vidzemes Augstskolas (ViA) Sabiedrības zinātņu fakultātes lektore LIENE LOČMELE ir īstena valmieriete. Taču pēdējos gadus viņa dala savu laiku starp Valmieru un Amherstu – nelielu studentu pilsētiņu ASV Austrumkrastā, Masačusetsas štatā, kur doktorantūrā studē komunikāciju. 

SIA «VTU Valmiera» gatavojas svētkiem. 3. novembrī 70. jubilejai veltītā Atmiņu pēcpusdienā plānots iepazīt uzņēmuma tagadējo darbību, kā arī vēlāk atklāt izstādi Valmieras muzejā, kur 70 gados pieredzētais notverts fotomirkļos. Izstādes atklāšanā 3. novembrī pl. 15 Valmieras muzejā gaidīts ikviens interesents.

Uzņēmuma apaļo gadskārtu 1. decembrī sagaidot, top jubilejas grāmata — par svarīgākajiem notikumiem pēdējā desmitgadē un bijušo darbinieku atmiņām. Ar topošā izdevuma fragmentiem iepazīstināsim arī «Valmierieša» lasītājus.

Ārste radioloģe AIJA MEDNE (dzimusi Aizsilniece) daļu savas jaunības pavadījusi Valmierā, kā arī pabeigusi Valmieras Pārgaujas ģimnāziju, toreiz — Valmieras 4.vidusskolu. Kā Aija teic, papildus darbam ārsta profesijā ļoti svarīgu vietu viņas dzīvē ieņem ģimene un vēl blakus tam arī dažādi biznesa projekti. «Kopā ar kolēģiem esam izveidojuši uzņēmumus Latvijā un Igaunijā, kas apgādā medicīnas profesionāļus ar augstākās klases mūsdienu medicīnas aprīkojumu,» stāsta Aija.

Kopš dzelzceļš ienācis ļaužu ikdienā, tas vienmēr bijis nozīmīgs gan kā maizes devējs, gan kā palīgs, gan kā intereses rosinātājs. Arī man — vienkārši labvēlīgi ziņkārīgajam.

Septembrī Vidzemes Augstskolas (ViA) studiju kursa «Jaunie mediji un politika» ietvaros nevalstiskām organizācijām, valsts un pašvaldību iestādēm, kā arī privātajiem uzņēmumiem tika dota iespēja pieteikt aktuālu ideju vai jautājumu, kas tiktu risināts, studentiem izstrādājot praktiskus projektus. Pašlaik ir apzinātas tēmas un veiktas konsultācijas ar ideju autoriem, izstrādāti  interešu aizstāvības plāni.

Miķelis šogad tāds dikti sensitīvs palicis satiksmes drošības jomā. Iespējams, to apjauš arī Valmierieša lasītāji, tāpēc labprāt dalās gan savos priecīgajos, gan bēdīgajos piedzīvojumos uz Valmieras ielām. Šoreiz gandrīz vai briesmu stāstiņš, kurā galvenā varone ir tiesībsargājošo orgānu baltā bertiņa, faktiski jau gan tie vīri uniformās, kuri šajā fiksajā mašīnītē sēd iekšā un izvēlas optimālos braukšanas maršrutus pēc iespējas ātrākai (protams, pamatotai!) nokļūšanai Valmierā no punkta A uz punktu B.

Valmiera gan politiskā, gan vadības līmenī vienmēr sevi ir dēvējusi par rūpniecisko pilsētu, izceļot savas ekonomiski stiprās puses un, gandrīz līdz perfekcionismam  sakārtoto pilsētvidi.  Pilsēta, kas darbojas kā precīzi noregulēta ciparnīca, un patriotisms, kas gāžas pāri krūzes malām. Reizēm šķiet, ka dzīvojot Valmierā, mēs esama dzīves privileģēti.

Daudzi studenti, atbraukuši mācīties uz Valmieru, iemīlas pilsētas burvībā un nolemj palikt šeit. Arī VITA ŠTROBINDERE pirms vairākiem gadiem nespēja turēties pretī Valmieras šarmam. Tagad viņa te dzīvo kopā ar savu sunīti Lordu.

Zviedru laikosIepretim pilsētai, Gaujas viņā pusē, 17. gadsimtā pletās Kauguru muižai piederošās zemes (Kaugershof ierīkota 1635. gadā). Pārdesmit gadu vēlāk, 1681., muižas zemju dokumentos teikts, ka «... ir arī krogs pie Rīgas ceļa», bet divdesmit gadus vēlāk minēts, ka «...pārceltuve pār Gauju, kā arī krogs, kamēr plosās karš, pēdējos divos gados neko nav ienesuši, krogs tā izpostīts, ka krodzinieks tur vairs nav varējis mesties». Pārceltuvei atņemtas divas laivas, ko varot apliecināt krodzinieks Mačs un pārcēlājs jeb Rāmnieka Jānis.

MĀRIS SEDLENIEKS šobrīd strādā Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas mutes, sejas un žokļu ķirurģijas nodaļā par ārstu – ķirurgu, šajā pašā specialitātē darbojas arī «Veselības centrā 4». Savas dzīves pirmos 18 gadus Māris pavadījis Valmierā.