Viesis

Dāma šī vārda labākajā nozīmē, vienlaikus māksliniece, kas pati dara visu arī vienkāršā ikdienā, puķudobes ravēšanu ieskaitot. Par viņu rakstīt piedienētos uz senlaicīgi eleganta papīra ar smalku tušas spalvu. Apbrīna par viņas daudzveidību  rodas, tikai pārskatot vien radošajā darbā paveikto, no grāmatu ilustrācijām līdz gleznām un grafikām. Savu kuplo jubileju jūlija nogalē Valmieras muzejā ANITA JANSONE-ZIRNĪTE sagaidīs ar apjomīgu personālizstādi «Vienkārši — ainavas», tā šogad būs jau trešā.

«Rūpes un atbildība par kaut ko fizisku (cilvēkiem, suņiem, kaķiem, zivīm, putniem, dārzu...) mūs piesaista vietai, un es šīs saites esmu uzņēmusies labprātīgi, ar pateicību, un pati tās vēl vairoju, jo to dēļ man tagad ir mīļas mājas šeit Amerikā. Protams, palīdz arī cilvēku labvēlīgā attieksme pret mani. Tas arī ir mans iedzīvošanās noslēpums. Tāpēc man gribētos lūgt latviešiem, lai viesmīlīgi uzņem cilvēkus, kas no sirds grib veidot sev mīļas mājas Latvijā. Labestība vairo labestību. Būtu taču jauki, ja Latvija kļūtu pasaulē pazīstama ar savu labestību, vai ne?» tā bilda valmieriete ILZE BĒRZIŅA (JANSONE), kura jau vairākus gadus kopā ar dēlu Filipu, vīru un savu 15 gadus veco sunenīti  Sāru (viņu Ilze kā ģimenes locekli pārveda uz savām jaunajām mājām Ziemeļkarolīnā — I.K.) dzīvo Amerikā, samērā netālu no Atlantijas okeāna piekrastes.

Lai gan Latvijas Universitātē apgūta ķīmiķa profesija, savas darba dienas jau apmēram 12 gadus UĢIS MELDERS pavada kopā ar citiem atraktīvajiem kolēģiem «Ežu» kolektīvā, realizējot dažādus pasākumus un tos vadot.

«Tagad ar krīzi ir kļuvis nopietnāk. Sen jau ir krīze, vismaz kopš 2010. gada, bet tagad var just, ka cilvēkiem grūti: darba nav, naudas nav. Pensijas samazinātas, pabalstu apmēri arī. Jau 2004. gadā runāja, ka Grieķijā būs grūti laiki. Toreiz milzīgu naudu iztērēja, lai uzceltu olimpisko spēļu infrastruktūru. Pēc tam jau viss sāka iet uz leju. Situācijā, kāda tā ir pašlaik, bez Eiropas risinājumu nevar būt. Ekonomiku, kāda tā ir pašreizējā stāvoklī, citādāk, kā piekrītot sadarbībai ar ES, nevar izglābt. Vajag lielu naudu,» saka Kosta Hasani, kurš jau septiņus gadus dzīvo Valmierā, strādā par logu meistaru, bet šoreiz ar viņu runājam skaipā, jo Kosta kopā ar sievu Līvu, piecgadīgo Luīzi un septiņus mēnešus veco Henriju Niko padzīvo pie Kostas vecākiem Patrā.

Liela daļa pensionāru Latvijā, arī Valmierā, saņem ļoti zemas pensijas. Viņu mēneša ienākumi nepārsniedz 200 eiro. Šo cilvēku skaitā ir arī Valmieras pilsētas pensionāru biedrības valdes priekšsēdētāja DAILE GOBA, kura uzskata, ka liela daļa darba mūžu nostrādājušo valstī būtībā kļuvuši sociāli neaizsargāti. Tāpēc arī Valmierā tika vākti paraksti, lai situācija mainītos.

IVARS ĀDAMSONS, Rubenes pamatskolas direktors, tikko atgriezies no ikgadējā galvu izvēdinošā un spēku uzkrāšanas brauciena uz Zviedriju, kas jau sesto gadu ir viņa gana intriģējošs vaļasprieks.

Kādreizējais valcēnietis, tagad smiltenietis ANDIS LAPIŅŠ jau vairākus gadus aizrāvies ar velosipēdu remontu. Kādu laiku velosipēdus remontējis arī Valmierā.

Līdz zvēresta nodošanai jaunievēlētais valsts galva ir noslogots, uzklausot gan laba vēlējumus, glaimus (un savu pakalpojumu piedāvājumus), gan arī laipnus ieteikumus, aizplīvurotus mājienus vai bargas pamācības, kā turpmāk dzīvot, strādāt un uzvesties. Protams, tādā procesā arī laikraksts nevar palikt malā. Tādēļ jau otro reizi šajā mēnesī lasiet, kā Dainis Lemešonoks, īpaši «Liesmai», izklaušina RAIMONDU VĒJONI — 16. jūnija agrā rītā joprojām vēl tikpat mundru, atvērtu un tiešu.

Kocēnu novada zemnieku saimniecība «Mazdzērvītes», kas reizi no reizes atzīta arī par skaistāko saimniecību rajonā, novadā un valstī, šogad svin 25. dzimšanas dienu.

Vairākkārtējam valsts rekordu īpašniekam peldētājam UVIM KALNIŅAM šī vasara paies Rio 2016 Olimpisko spēļu A normatīva medībās. Vispirms Pasaules universiāde Dienvidkorejā, pēc tās Pasaules čempionāts un Pasaules kauss Krievijā — šie būs Uvja medību lauki, kuros trāpot desmitniekā viņš jau priekšlaikus varētu plānot čemodānu saturu nākamā gada vasaras nogalei.

IEVAS KRŪZKOPES pirmā skola ir Valmieras Viestura vidusskola, bet pēc 12. klases viņa mācības turpināja Rīgas Tehniskajā universitātē, lai iegūtu arhitekta diplomu. Studiju laikā domas mainījās un tika izlemts mācīties par deju pedagoģi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā.

Tā par saviem četriem valsts galvenajā amatā pavadītajiem gadiem saka atjaunotās Latvijas ceturtais prezidents. Vīrs, kurš var atļauties teikt, ko domā, arī paklusēt, ja uzskata to par vajadzīgu. Valsts prezidents ANDRIS BĒRZIŅŠ pusstundu ilgā sarunā ar Liesmu.

«Ja dari to, kas tev patīk, tad izdarīsi labāk nekā jebkurš cits. Tāpēc jau mums ir savs paraksts, savs rokraksts,» tā ir pārliecība, ar kādu dzīvo valmierietis JĀNIS ROZĪTIS. Viņš šo un citas domas dēvē arī par vienkāršo patiesību. Taču, lai līdz atziņām nokļūtu, ir jānoiet ceļš. Jānis to veic mācoties: lasot, izzinot, taujājot, urdot un dodoties pāri robežām. Prāta robežām, lai justu, un valstu robežām, lai būtu brīvs.

Esam pārdzīvojuši kārtējo lielisko Muzeju nakti, kas šogad bija veltīta Raiņa un Aspazijas 150 gadu jubilejai. Teju desmit tūkstošu pūlis sestdien appludināja Valmieras muzeja izstāžu zāles. Trīs tūkstoši no tiem noteikti nenožēloja, ka pavēra arī Valmieras Drāmas teātra durvis. Uzslavas teātrim par īpašām Muzeju nakts noskaņām, arī baznīcai par atvērtajām durvīm un koru koncertu tajā.

Valmieras pašvaldības speciāliste vides komunikācijā KRISTĪNE MELECE ir cilvēks, kam varam būt pateicīgi par daudzām idejām un aktivitātēm, kas vairo pilsētnieku izpratni par norisēm dabā un nepieciešamību dzīvot skaistā, sakārtotā vidē. Klausoties viņā, nodomāju, ka, jau no mazotnes dzīvojot vietā ar vēstures elpu, vietā, kur cieņā estētiskās vērtības, Kristīne nemaz nevarēja izvēlēties citu dzīves ceļu.

«Kā esmu savā istabā, tā vienmēr ieslēdzu Latvijas televīziju, on-line klausos radio. Ir reizes, kad nopērku rupjmaizi un kefīru, bet vienmēr man uz galda vai uz palodzes ir puķes. Es atteikšos no kāda našķa, bet par to mārciņu nopirkšu narcišu pušķi un likšu vāzē,» saka valmieriete GITA OZOLA, kura jau desmito gadu strādā Normandijas salās. Viņas pagaidu mājas visu šo laiku ir Gērnsijas sala, un iepriekšminētais ir tas minimums, kas no latviskās dzīves izjūtas ļoti nepieciešams ikdienā.

Sākšu ar abu virsraksta vārdu skaidrojumu saprotamā valodā. Mehatronika šodien ir dikti gudra joma, ko jau dažus gadus apgūst Vidzemes Augstskolā un ko — vidējās profesionālās izglītības līmenī — pošas mācīt arī Valmieras tehnikumā. Faktiski tā ir dažādu jaunu tehnoloģiju vadīšana ar datora palīdzību. Krietni vienkāršāk ir ar otru vārdu — manuprāt, autodidakts ir tāds cilvēks, kurš līdz savam šodienas zināšanu un prasmju līmenim nonācis, informāciju meklējot pats, pa ceļam uz virsotni arī kādā punā iedzīvojoties.  Pirms pāris mēnešiem Burtnieku bibliotēkā klausoties, kā Jānis uzstājas pasākumā Atrodi savu meistaru, mans šis virsraksts ieskrēja prātā. Jā, smaidot atzīst tikai 31 gadu vecais (jaunais?) JĀNIS ŠATROVSKIS, tas par viņu esot ļoti precīzi teikts.

Partijas «No sirds Latvijai» (NSL) kopsapulce par savu Valsts prezidenta amata kandidātu izvirzīja GUNĀRU KŪTRI, Saeimas sekretāra biedru un agrāko Satversmes tiesas priekšsēdētāju (2007 — 2014). Pats pretendents ļoti skeptiski vērtē iespēju tikt ievēlētam vai pat vispār pieteiktam vēlēšanām — izrādās, viņu atbalsta pat ne visi NSL frakcijas deputāti.

Nupat maija sākumā starp Ūsiņdienas svinētājiem Pekas kalnā pamanu mūspusē pazīstamu uzņēmēju — SIA Liepkalni īpašnieku DAGNI ČĀKURU. Viņš bieži manāms arī citās sabiedriskās norisēs, kaut vai, piemēram, Baltijas ceļa atceres pasākumos. Bet nepārprotami nojaušams, ka viņu šurp atvedusi patiesa interese par latviskajām tradīcijām. Kas tieši?