Viedokļi

Šonedēļ daudzās augstskolās sākas uzņemšana, tāpēc, šķiet, pašlaik daudzi jaunieši domā un apdomā to, kur un ko studēt.

Viļņošanās («ķiršošanās»?) Rīgas domē, par ko trešdien jau tepat izteicās kolēģis Andis, sākotnēji šķita tagadējās – nepieteiktās, bet reālās – valdības krīzes truls atdarinājums jeb «kopīpeists». Tagad tā ir paraugs, kā sakārtot attiecības arī Ministru kabinetā.

Valmiera, faktiski pat viss Valmieras novads ir tā vieta Latvijā, kurai jau ir valsts mērogā vērā ņemams ekonomiskais potenciāls, taču mēs visi kopā šeit varētu iespēt vēl vairāk.

Šīs nedēļas sākumā par atkāpšanos no amata negaidīti paziņoja Latvijas galvaspilsētas Rīgas mērs Mārtiņš Staķis, kurš pārstāv pirms iepriekšējām domes vēlēšanām izveidoto apvienību Par!/Progresīvie (PP).

Lielie svētki tagad ir katra mutē, jo Dziesmu un deju svētki neatstāj vienaldzīgu.

Ir jābūt izcili nemuzikālam, pat pakurlam, nedaudz tizlam un noteikti vēl latvisko tradīciju noliedzējam, lai nepriecātos, kaut nejustu līdzi tiem vairāk nekā 40 tūkstošiem dziedātāju un dejotāju, kas no visas Latvijas uz Rīgu atkal atveduši Dziesmu un deju svētkus.

Valmieras novadā Mazsalacas vidusskola ir likvidēta. Tādu lēmumu īsi pēc Jāņiem, 29. jūnijā, bez publiskas apspriešanas pieņēma Valmieras domes deputāti. 16 PAR, 1 atturējās.

Pirms 15 gadiem es piedalījos XXIV Vispārējos latviešu Dziesmu un XIV Deju svētkos. Tajā laikā man bija tikai 11 gadi, bet aizvien ļoti spilgti atceros šos svētkus, kad kopā ar skolas deju kolektīvu devāmies uz Rīgu.

Man šis bija brīnišķīgs saul­griežu laiks, bet diemžēl aizdarīts ar pamatīgu «darvas karoti»: dažu draugu un kolēģu sveicienos kā uzkrītoši pašsaprotams bija ieviesies prastais ģermānisms.

Kad būvē jaunus vai tā nopietnāk rekonstruē jau esošos lielceļus, bieži vien nākas ieplānoto ceļa trasi attīrīt no tur esošā apauguma.

Valsts būtībā nu jau bijušais prezidents Egils Levits (atrodas amatā pēdējo mēnesi) savu prezidentūru acīmredzami ir nolēmis noslēgt ar vairākiem gana pārliecinošiem un izlēmīgiem paziņojumiem apmēram par to, ka Latvijas politiskajā sistēmā ne gluži viss ir kārtībā.

Svētdienas vakars. Laiks, kad jāņotāji negribīgi atgriezās no laukiem pilsētā – kurš lēnīgs, saguris un jau domās iegrimis par strauji pienākušo jauno darba nedēļu, kurš vēl ar ilgošanos atpakaļ skatīdamies uz brīnišķīgo Latvijas vasaru, ko var izjust tikai laukos.

Kad pēc Līgo dienām turpināt baudīt vasaru atvaļinājumos cenšas strādājošie, it kā arī krietni strādājuši, 22. jūnijā pēc pavasara sesijas pēdējās sēdes līdz 4. septembrim atvaļinājušies arī Saeimas deputāti (viņiem gan 8. jūlijā nāksies pulcēties ārkārtas sēdē, lai klausītos Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča amatā stāšanās zvērestu).

Gada īsākā nakts aiz muguras, bet vasara vēl tikai ņemsies spēkā, un gribas jau tikai par labo prātot, bet jucis kaimiņš to neļauj. 

Viens no politiskajiem spēkiem, kuru neapšaubāmi skars iespējamā varas pārdale valdošajā koalīcijā, būs Progresīvie.

Šajās dienās, kā kurā skolā, ir izlaidumu laiks. Pirmo reizi devīto klašu beidzēji kārtojuši centralizētos eksāmenus. 

Lai gan Jāņos visi tiek saukti par jāņubērniem, es vienmēr esmu jutusies drusku īpašāka, jo patiešām esmu Jāņa meita. Tomēr atceros, ka bērnībā tas uzlika arī pienākumus, jo kaimiņi taču nāca pie Jāņa svinēt svētkus.

Tiesībsargs Juris Jansons vērš uzmanību, ka vardarbības mazināšana ir arī pašvaldību atbildība.

Diezin kam būtu jānotiek, lai atkal kā senāk kapusvētki būtu radu, tuvu un tālu paziņu satikšanās vieta, kur atkalredzēšanās priekam ļauts pārmākt kapsētā mītošās skumjas.

Taču pati premjerpartija – slīkstot arvien dziļāk savā lielummānijā, vēlmē «ierādīt vietu» tagadējiem valdības partneriem un vajadzībā norēķināties par Edgara Rinkēviča ievēlēšanu – to spītīgi atsakās saprast.