Valmierietis

Gājuši gadi, bet manās atmiņās vēl kā šodien dzīvi ir tie gadi, kas saistījušies ar Valmieras 1. vakara vidusskolu. No mūsu mazā pedagogu kolektīva daudzi jau ir mūžībā — iespējams, ka es biju gados  mazliet jaunāka. 

Kā jums paiet šī vasara?

Mierīgāk... Kovida dēļ esmu daudz atpūtusies, jo mēs Bastionā nestrādājām, nedrīkstēja. Raimonds mums bija vienīgais pelnītājs, elektriķi jau varēja strādāt.Vakar visi atbraucām mājās, bijām nedēļu pie jūras. Aiz Tūjas, netālu no Veczemju klintīm, noīrējām mājiņu. Bērniem ļoti patika!

Tagad man atvaļinājums — mums ir labi darba devēji! — bet pēdējās dienas gan sanāca tādas saspringtākas: bija jākārto dokumenti, man un bērniem jāmaina pases. Plānā vēl daudzkas vēl jāizdara, pirms sāksies darbs.

GUNTAI BŪMANEI ir vairāki hobiji. Viens no tiem – fotografēšana. Daudzi pamanījuši, ka Gunta sūta fotogrāfijas ar radošiem parakstiem laikraksta Liesma fotokonkursiem. Valmierietis uzaicināja Guntu uz sarunu.

Kā jums sākas vasara?

Pavasarī likās: viss tūlīt plauks, būs lielā ziedēšana, tai piederas kokles... Tomēr jūnijā  plānoto koncertu nācās pārcelt uz 21. novembri. Man liekas, ka pašlaik cilvēki ir tik ļoti izslāpuši pēc kultūras, tikšanās, koncertiem, ka jāskrien uz visām pusēm, un mūsējā varētu būt tikai viena no iespējām. Kokļu mūzika nav rokkoncerts, kur iztrakojas, tai novembra miers pat ir piemērotāks, lai izbaudītu — tumšais laiks, patriotiskais mēnesis.

14. jūnijā uz 80 sava mūža gadiem atskatījās Inārs Poļaks

Ar Ināru Poļaku iepazinos 1958. gada vasarā – Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI) iestājeksāmenu laikā. Taču mūsu studijas nesākās ar lekcijām auditorijās, bet gan ar darbu kolhozā. Interesanti, ka RPI šefības darbiem bija iedalīts Valmieras rajons.

BĒRNS ir kā spogulis: pats ar mīlestību nenāk, viņš to atstaro. Ja bērnam tuvojas ar mīlestību, arī viņš atbild ar to pašu. Ja saskarsmē mīlestības trūkst, viņam nav uz ko atbildēt.

RŪDOLFS ROĶIS ir Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas (tagad Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas) absolvents un šajā mācību gadā arī matemātikas skolotājs programmas «Iespējamā misija» ietvaros. Šķiet, arī skolas patriots, tas manāms sarunā.

EVIJA PUMPURIŅA ar savu ģimeni uz Valmieru pārcēlās laikā, kad viņai bija jāuzsāk mācības 1. klasē: «Es atceros, ka tētis pieteica mani nepareizā — otrajā klasē, kaut man bija jāiet pirmajā.» Toreiz starpgadījumu izdevies atrisināt viegli. 

Jaunatnes centrā Vinda par  metodiķi strādāju no 2004. gada, kad ar oficiālu pilsētas domes lēmumu toreizējais Tehniskās jaunrades centrs tika pievienots Vindai.

Ir pagājušā gadsimta divdesmitie gadi. Valmierā pazīstamais tipogrāfijas īpašnieks un grāmatu izdevējs Jānis Dūnis Kazarmju ielā uz zemes, ko iepriekš nomājis no Veides draudzes, ceļ māju — divstāvu vasarnīcu. Jānis un Emma Dūņi nezina, ka skaistajā namā pēc pārdesmit gadiem dzīvos sveši ļaudis, ģimenes galvas mūžs apdzisīs tālajā Sibīrijā, bet nākamā Dūņu paaudze atgriezīsies dzimtenē un mēģinās atdot šai vietai kādu daļu no senā spožuma. 

Pirms dažiem gadiem Valmierietī varējām lasīt vēstures entuziasta Gundara Rutka plašo apkopojumu par pilsētas ielām padomju laikā. Šoreiz par tām, kuras ieguva jaunus nosaukumus pēc K. Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 15. maijā un mūsdienās, atmodas laikā un pēc tās. 

Patlaban finišam tuvojas būvdarbi lielā būvobjektā Ausekļa ielā, kas oficiāli saucas Dienesta viesnīca Ausekļa ielā 25B un Ausekļa ielā 25C, Valmiera (1. kārta). Šī divu daudzstāvu ēku savienošana, izveidojot vienotu kompleksu, pilsētas pašvaldībai nenācās viegli, jo pirmais iepirkumu vinnējušais būvnieks līdz galam netika... 

Nākamgad vēl pirms Jāņiem viņš kļūs četrdesmitgadnieks. Tikai. Taču var teikt, ka dzīvē jau paveicis gana daudz. Un mēs, valmierieši, varam lepoties kaut vai ar to, ka šis Valmieras puika ir īpašs visā Latvijas advokātu cunftē, jo Lauris Klagišs savulaik bija visu laiku jaunākais advokāts atjaunotās Latvijas vēsturē.

Daiņa laiks bija tāds spilgts, — tā par gadiem, kad Jaunatnes centra Vinda direktors bija  DAINIS TRĒZIŅŠ, sirsnīgi teica Lija Ābele, arī viena no Vindas veterāniem. Viņa laiks centrā sākās 2001. gadā, bet kopš 2011. gada Dainis vada Kocēnu pamatskolu, nācis taisnā ceļā no Vindas.

MARIJA NIKOLA JANSONE ir Valmieras Viestura vidusskolas 12. klases skolniece un skolēnu paš­pārvaldes prezidente. Viņa veiksmīgi piedalījās konkursā vidusskolēniem «Latvijas Valsts mežu Bioekonomikas skola», iegūstot pirmo vietu un stipendiju 700 eiro apmērā, tāpat ar savu domubiedru palīdzību veidoja video projektam «Tava klase».

Jau rakstīju par vietējās latviešu biedrības rīkoto karnevālu “Lustes Ulmaņlaikos jeb nakts Gambijā”, kura norise un dalībnieku eksotiskie tērpi vēl ilgi nodarbināja valmieriešu prātus. Tam sekoja vēl viens ievērības cienīgs notikums: pilsētas kinoteātra “Splendid” īpašnieka Pētera Puriņa rīkotās 75 gadu dzimšanas dienas viesības 1934. gada 22. februārī — ar lūgtiem viesiem, puķēm, dāvanām, dzērieniem un  smalkām uzkodām.

Tu jau mājās? Tā dažkārt tuvinieki pabrīnās. Es cenšos, lai būtu mājās, kā atvainodamās saka skolotāja. Bet viena no viņas daudzajiem bērniem, simpātiskā Emīlija, Zonta kluba atzinības saņemšanas vakarā klusām teica: nezinu, kur es tagad atrastos, ja man nebūtu tevis — kā skolotājas, kā mammas; es nezinu, kā aprakstīt tās sajūtas... es ļoti lepojos ar tevi! Paldies, ka palīdzēji man mācīties!  Tā varētu teikt daudzi bērni, kuriem ceļā uz dzirdīgo un runājošo sabiedrību blakus bijusi skolotāja Uldze Strazdiņa. 

Ar direktori SANITU LOZI runājam piektdienā, kad pie Vindas nama vārtiņiem parādījies uzraksts par centra slēgšanu: koronavīruss. Namā strādā tikai daži darbinieki, nodarbību telpas ir klusas, kārtīgas un skumjas. «Direktore mums ir vajadzīga pozitīva un starojoša... ģimeniska... patriotiska... bezbailīga... trakulīga,» tāds jauks sveiciens, vizuāli papildināts, viņas mazajā kabinetā pie sienas.  

Pārgaujas meiteni pašas zinātkāre un mērķtiecība, kā arī aktivitātes Valmieras novada fondā (VNF) aizveda līdz Azerbaidžānai. Stāsta SAMANTA BERGA.

Šoreiz Valmierieša jauno projektu sadaļā par vienu no diviem patlaban Valmierā lielākajiem būvobjektiem – jauno katlumāju Dakstiņu ielā. Aktuālās informācijas iegūšanā jaunajos sociālajos apstākļos žurnālista vēlmēm atsaucīgs bija uzņēmuma Adven Latvia valdes loceklis MĀRIS KĀNĪTIS, paldies viņam par to.