Valmierietis

Jauniesauktie

Vēl mācījos vidusskolā, kad tiku ņemts uzskaitē kara komisariātā. Kailam bija jāstājas ārstu komisijas priekšā, kurā bija arī sievietes. Pirms 1961. gada no augstskolām dienestā neņēma, militāro apmācību izgāja studiju laikā, iegūstot virsnieka pakāpi. Kad jau biju uzsācis studijas LLA, 1962. gada 5. decembrī  tiku iesaukts armijā. Iesaucamo grupu aizveda uz Rīgu. Garā pirtī vienā galā paņēma drēbes, ielika karsētavā iespējamo kukaiņu nonāvēšanai. Pašiem uz nullīti atkārtoti apgrieza matus, ar kādu smēru sasmērēja spalvas.

Tas laikam bija pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās vai deviņdesmito gadu sākumā, kad Valmierā vēl uz pilnu klapi darbojās maizes kombināts. Vai tas toreiz vēl piederēja Zilonim jeb Valmieras reģiona patērētāju biedrībai, vai jau bija sācis iet, kā tautā saka, no rokas rokā, patiesībā nav tik svarīgi.

ANGELIKA GABALE ir valmieriete pašās saknēs. Pašlaik viņa mācās Valmieras Viestura vidusskolas 12. klasē. Jaunā meitene aizraujas ar teātri un vēlētos ar to saistīt savu nākotni, tāpat ļoti tuva ir viņai ir māksla kopumā – grāmatas, filmas un mūzika. Viņa ne tikai lasa, skatās un klausās,  bet arī rada to – raksta dzeju un prozu, fotografē un glezno.

„Top jaunā Valmiera! Viss Valmieras pilsētas pašvaldības darbs veltīts iedzīvotāju ērtības un labklājības vairošanai”, — tā lasītājiem vēstīja laikraksts Valmierietis pirms astoņdesmit gadiem, vienā no septembra numuriem. Cildināts paveiktais pēc 1934. gada 15. maija. Precizēšu, ka pašvaldības darbības gados, kad pie valdīšanas bija sociāldemokrāti, uzcēla ne mazāk nozīmīgus un būtiskus pilsētas infrastruktūras objektus: ūdenstorni (1921.-1922.), pirti (1927.)

Jau sen vismaz katram valmierietim  viena no gada vislielākajām šanām allž ir  bijusi rudens atnākšana. Katrs no tiem sevi tāds  piesaka ar ozolu, liepu, arī bērzu un pīlādžu zaļās rotas iekrāsošanu rudenīgos toņos, kurai nenovēršami seko arī lapu nokrišana, pašnobiršana vai visnoturīgāko noplūkšana ar stipru vējošanu.

– Brauciet mājās! Brauciet mājās! Brauciet mājās!

Tā Dziesmu svētku laikā skan Rīgas ielās, kad garām iet latviešu kori un dejotāji no citām valstīm. Tajos arī  cittautieši, viņi saucienus nesaprot. Tulko blakus ejošie latvieši. Un angļi, īri, norvēģi, somi, vācieši, zviedri... droši vien smaida. Viņi taču pēc Dziesmu svētkiem tiešām brauks mājās. Kopā ar šiem migrantiem, latviešiem.

Viņam decembrī būs 45 gadi, taču Valmieras olimpieša treka riteņbraukšanā un BMX Ivo vecākais brālis OLAFS LAKUČS ir mazāk publiska persona. Iespējams, nepelnīti, jo arī viņš 30 gadus  sekmējis šī sporta attīstību Valmierā, Latvijā un arī starptautiskā mērogā.

1956. gada janvārī mūsu ģimene atkal bija kopā. Tēvs 9 gadus bija pavadījis Vorkutas lēģeros, es ar māti un māsu 7 gadus izsūtījumā Amūrā. Mātes māsa Hermīne bija sarūpējusi mums apmešanos Rencēnos Melngalvju mājā un mātei darbu skolas virtuvē. Hermīne zināja, ka Burtnieku ciema padome pārdod leģionā kritušā brāļa Pētera māju Vecžagarus. Abas gribēja saglabāt dzimtai sava tēva celto māju. Tēvs steigšus apmetās mājas brīvajā galā, kur kolhozs “Cerība” bija diedzējis kartupeļus. Gultas nebija, gulēja uz mūrīša, un nebija nekā, ja neskaita bleķa karoti no lēģera. Brīvība mums bija atdota ar ierakstu bez konfiscētās mantas atgriešanas.

Ar Samantu Bergu tiekamies Valmieras novada fonda mājīgajās telpās, kur meitene pēc mūsu tikšanās pievērsīsies brīvprātīgajam darbam. Pašlaik viņa strādā pie projekta, kur rīko politiskās diskusijas ar partiju pārstāvjiem, lai izglītotu sabiedrību, galvenokārt jauniešus. Sarunas laikā ir pauzes, kuras meitene pamato ar domāšanu angliski, jo viņas ikdiena paiet kopā ar citiem brīvprātīgajiem no ārvalstīm.

Daži pēdējie pirmskara gadi Valmieras sejā viesa jaunus, patīkamus vaibstus, jo vietējā pašvaldība, liekot lietā saprātīgā saimniekošanas ceļā iekrātos finanšu līdzekļus, nopietni ķērās pie sabiedriski nozīmīgu celtņu būves un pie ielu labiekārtošanas.  Pilsētas galvenos vārtus – Valmieras dzelzceļa staciju — ar centru tagad nu savienoja Pētera Ķuzes firmas būvētā monolīta betona plāksnēm klātā Stacijas iela, bet Gaujas kreisais krasts viesus sveica iztālēm ar pamanāmu, no zilu lobēliju ziediem veidotu košu pilsētas vizītkarti ar uzrakstu „VALMIERA”!  Ne velti, jo bija oficiāli zināms, ka viens no nākamās, 1940. gada olimpiādes Helsinkos, maršrutiem vedīs arī cauri Valmierai.

Izdziedāti, izdejoti, izspēlēti XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki. Par tiem teikts: skaistākie, labākie, visvairāk apmeklētie. Svētku izkārtojums – labs pamats nākamajiem 2023. gadā, svinot Dziesmu svētku 150 gadus.

Vēl mācoties mūzikas skolā, Māris jau izcēlās apzinīgumu un inteliģenci. Par tādiem skolotāji mēdz teikt – uzreiz redzams, ka no labas ģimenes. Mārim ir bijušas iespējas pēc studijām palikt galvaspilsētā un veidot karjeru tur, bet viņš nekad nav nožēlojis, ka ir šeit, jo uzskata, ka salīdzinoši mazai pilsētai un laukiem ir daudz labumu, salīdzinot ar Rīgu. Pats viņš atzīst, ka tāds laikam raksturs — strādāt un strādāt daudz, izdarīt visu perfekti, kas reizēm arī dzenot  strupceļā, jo laika ir tik daudz, cik tā ir. Tāpēc viņš pateicīgs savai ģimenei un vecākiem, kas šo šo darbaholismu uzņem ar izpratni un cenšas visādā veidā palīdzēt.

1945. gada oktobrī atgriezāmies Latvijā no Vācijas bēgļu gaitām. Zvārtē bija ievākušies sveši cilvēki,  un nācās apmesties pie tēva Jura  māsas Pauķī. Tēvs bēguļoja, strādāja Salaspils dārzniecībā. Pauķī tēvu jau bija meklējis vietējais istrebīķeļs Polis. 1946. pavasarī pārcēlāmies uz Rencēniem pie mātes māsas Hermīnes, kur nodzīvojām gadu. Tēvs pieteicās milicim Ratniekam, un 1947. 20. martā izmeklētājs Celmiņš ar vēl diviem vīriem tēvu apcietināja. Pratināja Žuravļovs, 3. jūlijā tribunāls — 10 gadi lēģerī, 27. oktobrī nosūtīts uz Turinsku meža darbos, tad Vorkutā. Jau pavasarī māte Marta ar abiem bērniem, mani un māsu, pārcēlāmies uz 3 km attālajiem Vecdambīšiem, kur māte formāli saņēma 15 ha zemes. Tur nodzīvojām trīs gadus. Māsa gāja Rencēnu skolā. Dambīšos mans draugs bija Andris Jakubāns, vēlākais rakstnieks.

No maija līdz decembrim Valmierā, Naukšēnos, Ēvelē un Drabešos Vidzemes stāstnieku kopa īsteno projektu “Papīra teātris KAMIŠIBAI jeb skolēni  bērniem un stāstnieks pa vidu”.

Vienu pēc otras rādot uz galda novietotās dažādu laiku liecības, arheoloģiskās izpētes darbu vadītājs Rūdolfs Brūzis palīdz iztēloties, kā atradumi izskatījušies to lietošanas brīdī. Tos neskartus zem Valmieras pilsdrupām vairākus gadu simtus sargājis zemes slānis. Aizrokoties līdz 14. gadsimta slānim, liecības gūtas par Valmieras pils ziemeļrietumu korpusa pēdējo neizpētīto daļu.

ELZA OZOLA ir mūsdienīga un radoša meitene, uz Valmieru pārcēlusies no galvaspilsētas. Septiņos gados, ko Elza pavadījusi šeit, viņa pilsētu iemīlējusi un sauc sevi par šejienieti. Šogad meitene mācīsies Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas 12. klasē. Elza ir mērķtiecīga un daudzpusīga, tāpēc viņa interesantas prasmes apgūst pašmācības ceļā, iedvesmu gūstot youtube.com.

Laimīgs esot tas rakstnieks, ja kaut vienu no viņa darbiem pazīst vairāku paaudžu lasītāji. Patiesi, šķiet retais nespētu just līdzi Apsīšu Jēkaba „Bagāto radu” galveno varoņu Andra tēva un viņa sievas Ilzes traģiskajiem likteņiem. Tomēr ne visi zinās, ka autors, īstajā vārdā Jānis Jaunzems, vairāk nekā desmit gadus mācījis Kokmuižas pagasta skolas audzēkņus. Pirms tam dzīvojis Rūjienā. Darbojies Valmieras Latviešu biedrībā, vadījis tās kori. Dzīves garumā allaž pats ar lepnumu sevi dēvējis par lizumieti no augumu augumiem.  Jaunzemu dzimta ir bijusi stingri patriarhāla, ļoti dievbijīga. Tēvs Andrejs (Andrievs) bieži turējis mājiniekiem rīta pātarus. Ar mātes Majas (Maijas) palīdzību puisēns lasītprasmi apguvis jau sešu gadu vecumā. Bībeles lasīšana bērnībā vēlāk veidoja vien viņam, Apsīšu Jēkabam, piemītošo īpatnējo rakstīšanas manieri.

Tā nu sagadījās, ka viņnedēļ Miķelis pavisam agrā rīta stundā trāpījās Valmieras centrā automobiļu stāvlaukumā pie lielā tūrisma informācijas dēļa, kur čakli šīs jomas pieskatītāji gan bildes par pilsētas galvenajiem apskates objektiem salikuši, gan ļoti noderīgu informāciju sarakstījuši. Nezinātājam, kurš Valmierā ieradies pirmo reizi, tā teikt, labā nozīmē nokritis te no gaisa, daudz interesanta, ko palasīt, lai pēc tam aizstaigātu uz vietas apskatīt...

Visiem bijusi izvēle. Arī par dziedāšanu: ko jubilejā vai kādā citā notikumā dziedāsim? Vēl būtiskāka koru diriģentiem: kuru dziesmu konkursam izvēlēties?

18. jūnijā Edgars Egons Eiduks nelielā kompānijā nosvinējis savu 90. dzimšanas dienu. Viņš ir  joprojām vēl sprauns valmierietis, kurš savām acīm redzējis Valmieras attīstību vēl īstajos Ulmaņlaikos, pēc kara pats aktīvi piedalījies pilsētas dzīvē, kopš pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākuma dažādos atbildīgos amatos strādājot: 1951. gadā, kad ievēlēts par kolhoznieku brīvprātīgās sporta biedrības Vārpa rajona priekšsēdētāju, pēc pāris gadiem iecelts par rajona plānu komisijas priekšsēdētāju, pēc pāris gadiem atpakaļ Vārpā, tur kādi četri gadi, tad piena kombināts un tad – Valmieras stikla šķiedras rūpnīca, kurā valsts darbu viņš pabeidz 1988. gadā un sāk darbu kooperatīvā... Šodien tikai daži pieturas punkti Edgara Egona mūža ceļā.