Valmierietis

Ieskatīsimies latviešu strēlnieka un ārsta LUDVIGA (GOLDBERGA) ZELTKALNA (1898-1998) piezīmēs — paša rakstītajā dzīvesstāstā, ko pārrakstījis un apkopojis viņa radinieks Andrejs Birzgalis.

Jau vairākus gadus Vidzemes slimnīcā diendienā ierodas ne vien slimnieki un mediķi, bet arī celtnieki. Vērienīga rekonstrukcija te ir procesā kopš 2016. gada vasaras un beigsies, ja nekas būtisks netraucēs un pietiks naudas, 2020. gada jūlijā. Tad būs paveikts viss iecerētais 13 mazos projektiņos, kas katrs par sevi gana sarežģīts un arī finansiāli ietilpīgs. Gan būvnieku izpildījuma, gan aprīkojuma un iekārtojuma ziņā.

GITA DUKURE Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolā (VDMV) par mākslas projektu vadītāju  strādā kopš 2014. gada, kad viņu skolas kolektīvs pamanīja, kamēr viņa mācījās programmā «Interjera noformētājs». Šajā laikā arī ir bijuši pārtraukumi, kad ģimeni papildināja meitiņa. Pašlaik Gita paralēli ikdienas pienākumiem ir audzinātāja 7. klasei un 2. kursam.

Karos un jukās

1917. gada 25. oktobrī (7. novembrī) Petrogradā pēc lielinieku iniciētā bruņotā apvērsuma atkāpās Krievijas Pagaidu valdība. Decembra beigās Valmieras luterāņu baznīcā notika Latvijas strādnieku, kareivju, bezzemnieku deputātu padomju II kongress, kurā lēma par jaunās varas īstenošanu vācu neokupētajā Latvijas daļā — Vidzemē. Par augstāko lielinieku izpildinstitūciju pasludināja Latvijas Izpildkomiteju jeb Iskolatu (ISKOLAT – Ispolņiķeļnij komitetet latišei). Par tās priekšsēdētāju ievēlēja jaunstrāvnieku Frici Roziņu-  Āzi. Iskolats praksē īstenoja vairākas Latvijas autonomijas programmas prasības: latvisku pārvaldi, latviešu valodu iestādēs, latviskas skolas. 1918. gada februārī visu Latvijas teritoriju okupēja vācu karaspēks. 1918. gada 3. martā Brestļitovskā Padomju Krievija un Vācija noslēdza separātu miera līgumu, kas noteica Latvijas teritorijas palikšanu Vācijas karaspēka kontrolē. 1918. gada 11. novembrī ar Vācijas sakāvi beidzās pasaules karš un Kompjeņā, Francijā, noslēdza oficiālu pamieru. Saskaņā ar tā noteikumiem  mainījās Vācijas karaspēka statuss Latvijā. Noteikumi paredzēja vācu armijas uzturēšanos Latvijas teritorijā, lai aizturētu lielinieku tālāku virzīšanos uz rietumiem. Vienlaikus gan Latvijā, gan ārpus tās turpināja aktīvi darboties latviešu sabiedriski politiskie spēki, kas jau agrāk bija sākuši īstenot savas idejas par Latvijas neatkarību.

Gaujas atzīšanu par Valmieras  galveno ielu vairs apšauba vien retais, varbūt tikai tāds, kurš  kopā ar pilsētu un šo upi kopš bērnības te nav audzis. Šaubīšanās nevar būt arī par to, ka gar ikkatru ielu, pa kuru notiek intensīva satiksme, jābūt arī ietvēm  vai vismaz takām gājējiem. Šajā ziņā arī Gauja savā būtībā atbilst dižas ielas prasībām: staigāšana gar to cauri visai pilsētai ir iespējama gar abiem krastiem. Dažviet gan taciņa  ir vien gājēju iemīdīta, bet daudzviet jau pamatīgi veidota un, kā starp Vanšu tiltu un Sajūtu parku, pat ar asfaltu klāta. Priecīga staigāšana, skriešana un satikšanās te ar laternām iegaismotā gājēju ceļā pat novembra krēslas vakaros  ir gan  skrējējiem, nūjotājiem, gan tikai svaigu gaisu ieelpot izgājušajiem.

Ir personas, ne tikai valstu prezidenti, kuras godinām ar piecelšanos. Ir arī dziesmas, ne tikai valstu himnas, kuras tā godinām. Lai daža atcere par tādām.

Vairāk nekā 25 gadus, nostrādājot uzņēmējdarbībā, radot un vadot pats savu mazumtirdzniecības veikalu tīklu un to apkalpojošo loģistikas centru, valmierietis AGRIS BERGS reģionā atvēris 13 veikalus un kā darba devējs izveidojis vairāk nekā 180 darba vietas. Par uzņēmīgo un pret padotajiem prasīgo valmierieti pašlaik vietējā sabiedrībā dzirdams, ka viņš ir pārdevis visas sava uzņēmuma daļas un izstājies no tirdzniecības biznesa, nododot savus veikalus citam saimniekam. Mūsuprāt, šī ziņa ir vērta, lai Agris būtu šā “Valmierieša” Viesis.

Kopš strādāju “Liesmā” un rakstu arī par tirdzniecību, intervijas gatavojot, esmu iepazinusi daudz interesantu personību, arī Agri, kuram vienmēr par kādu problēmu ir savs viedoklis un kurš visos laikos teicis un saka to, ko domā.

Jauniesauktie

Vēl mācījos vidusskolā, kad tiku ņemts uzskaitē kara komisariātā. Kailam bija jāstājas ārstu komisijas priekšā, kurā bija arī sievietes. Pirms 1961. gada no augstskolām dienestā neņēma, militāro apmācību izgāja studiju laikā, iegūstot virsnieka pakāpi. Kad jau biju uzsācis studijas LLA, 1962. gada 5. decembrī  tiku iesaukts armijā. Iesaucamo grupu aizveda uz Rīgu. Garā pirtī vienā galā paņēma drēbes, ielika karsētavā iespējamo kukaiņu nonāvēšanai. Pašiem uz nullīti atkārtoti apgrieza matus, ar kādu smēru sasmērēja spalvas.

Tas laikam bija pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās vai deviņdesmito gadu sākumā, kad Valmierā vēl uz pilnu klapi darbojās maizes kombināts. Vai tas toreiz vēl piederēja Zilonim jeb Valmieras reģiona patērētāju biedrībai, vai jau bija sācis iet, kā tautā saka, no rokas rokā, patiesībā nav tik svarīgi.

ANGELIKA GABALE ir valmieriete pašās saknēs. Pašlaik viņa mācās Valmieras Viestura vidusskolas 12. klasē. Jaunā meitene aizraujas ar teātri un vēlētos ar to saistīt savu nākotni, tāpat ļoti tuva ir viņai ir māksla kopumā – grāmatas, filmas un mūzika. Viņa ne tikai lasa, skatās un klausās,  bet arī rada to – raksta dzeju un prozu, fotografē un glezno.

„Top jaunā Valmiera! Viss Valmieras pilsētas pašvaldības darbs veltīts iedzīvotāju ērtības un labklājības vairošanai”, — tā lasītājiem vēstīja laikraksts Valmierietis pirms astoņdesmit gadiem, vienā no septembra numuriem. Cildināts paveiktais pēc 1934. gada 15. maija. Precizēšu, ka pašvaldības darbības gados, kad pie valdīšanas bija sociāldemokrāti, uzcēla ne mazāk nozīmīgus un būtiskus pilsētas infrastruktūras objektus: ūdenstorni (1921.-1922.), pirti (1927.)

Jau sen vismaz katram valmierietim  viena no gada vislielākajām šanām allž ir  bijusi rudens atnākšana. Katrs no tiem sevi tāds  piesaka ar ozolu, liepu, arī bērzu un pīlādžu zaļās rotas iekrāsošanu rudenīgos toņos, kurai nenovēršami seko arī lapu nokrišana, pašnobiršana vai visnoturīgāko noplūkšana ar stipru vējošanu.

– Brauciet mājās! Brauciet mājās! Brauciet mājās!

Tā Dziesmu svētku laikā skan Rīgas ielās, kad garām iet latviešu kori un dejotāji no citām valstīm. Tajos arī  cittautieši, viņi saucienus nesaprot. Tulko blakus ejošie latvieši. Un angļi, īri, norvēģi, somi, vācieši, zviedri... droši vien smaida. Viņi taču pēc Dziesmu svētkiem tiešām brauks mājās. Kopā ar šiem migrantiem, latviešiem.

Viņam decembrī būs 45 gadi, taču Valmieras olimpieša treka riteņbraukšanā un BMX Ivo vecākais brālis OLAFS LAKUČS ir mazāk publiska persona. Iespējams, nepelnīti, jo arī viņš 30 gadus  sekmējis šī sporta attīstību Valmierā, Latvijā un arī starptautiskā mērogā.

1956. gada janvārī mūsu ģimene atkal bija kopā. Tēvs 9 gadus bija pavadījis Vorkutas lēģeros, es ar māti un māsu 7 gadus izsūtījumā Amūrā. Mātes māsa Hermīne bija sarūpējusi mums apmešanos Rencēnos Melngalvju mājā un mātei darbu skolas virtuvē. Hermīne zināja, ka Burtnieku ciema padome pārdod leģionā kritušā brāļa Pētera māju Vecžagarus. Abas gribēja saglabāt dzimtai sava tēva celto māju. Tēvs steigšus apmetās mājas brīvajā galā, kur kolhozs “Cerība” bija diedzējis kartupeļus. Gultas nebija, gulēja uz mūrīša, un nebija nekā, ja neskaita bleķa karoti no lēģera. Brīvība mums bija atdota ar ierakstu bez konfiscētās mantas atgriešanas.

Ar Samantu Bergu tiekamies Valmieras novada fonda mājīgajās telpās, kur meitene pēc mūsu tikšanās pievērsīsies brīvprātīgajam darbam. Pašlaik viņa strādā pie projekta, kur rīko politiskās diskusijas ar partiju pārstāvjiem, lai izglītotu sabiedrību, galvenokārt jauniešus. Sarunas laikā ir pauzes, kuras meitene pamato ar domāšanu angliski, jo viņas ikdiena paiet kopā ar citiem brīvprātīgajiem no ārvalstīm.

Daži pēdējie pirmskara gadi Valmieras sejā viesa jaunus, patīkamus vaibstus, jo vietējā pašvaldība, liekot lietā saprātīgā saimniekošanas ceļā iekrātos finanšu līdzekļus, nopietni ķērās pie sabiedriski nozīmīgu celtņu būves un pie ielu labiekārtošanas.  Pilsētas galvenos vārtus – Valmieras dzelzceļa staciju — ar centru tagad nu savienoja Pētera Ķuzes firmas būvētā monolīta betona plāksnēm klātā Stacijas iela, bet Gaujas kreisais krasts viesus sveica iztālēm ar pamanāmu, no zilu lobēliju ziediem veidotu košu pilsētas vizītkarti ar uzrakstu „VALMIERA”!  Ne velti, jo bija oficiāli zināms, ka viens no nākamās, 1940. gada olimpiādes Helsinkos, maršrutiem vedīs arī cauri Valmierai.

Izdziedāti, izdejoti, izspēlēti XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki. Par tiem teikts: skaistākie, labākie, visvairāk apmeklētie. Svētku izkārtojums – labs pamats nākamajiem 2023. gadā, svinot Dziesmu svētku 150 gadus.

Vēl mācoties mūzikas skolā, Māris jau izcēlās apzinīgumu un inteliģenci. Par tādiem skolotāji mēdz teikt – uzreiz redzams, ka no labas ģimenes. Mārim ir bijušas iespējas pēc studijām palikt galvaspilsētā un veidot karjeru tur, bet viņš nekad nav nožēlojis, ka ir šeit, jo uzskata, ka salīdzinoši mazai pilsētai un laukiem ir daudz labumu, salīdzinot ar Rīgu. Pats viņš atzīst, ka tāds laikam raksturs — strādāt un strādāt daudz, izdarīt visu perfekti, kas reizēm arī dzenot  strupceļā, jo laika ir tik daudz, cik tā ir. Tāpēc viņš pateicīgs savai ģimenei un vecākiem, kas šo šo darbaholismu uzņem ar izpratni un cenšas visādā veidā palīdzēt.

1945. gada oktobrī atgriezāmies Latvijā no Vācijas bēgļu gaitām. Zvārtē bija ievākušies sveši cilvēki,  un nācās apmesties pie tēva Jura  māsas Pauķī. Tēvs bēguļoja, strādāja Salaspils dārzniecībā. Pauķī tēvu jau bija meklējis vietējais istrebīķeļs Polis. 1946. pavasarī pārcēlāmies uz Rencēniem pie mātes māsas Hermīnes, kur nodzīvojām gadu. Tēvs pieteicās milicim Ratniekam, un 1947. 20. martā izmeklētājs Celmiņš ar vēl diviem vīriem tēvu apcietināja. Pratināja Žuravļovs, 3. jūlijā tribunāls — 10 gadi lēģerī, 27. oktobrī nosūtīts uz Turinsku meža darbos, tad Vorkutā. Jau pavasarī māte Marta ar abiem bērniem, mani un māsu, pārcēlāmies uz 3 km attālajiem Vecdambīšiem, kur māte formāli saņēma 15 ha zemes. Tur nodzīvojām trīs gadus. Māsa gāja Rencēnu skolā. Dambīšos mans draugs bija Andris Jakubāns, vēlākais rakstnieks.