Pārdomas pie Latvijas kuplākā ozola
Ir vietas, līdz kurām katram latvietim kaut reizi (varbūt pat vairākas) mūžā ir jāaizbrauc, jāaiziet. It sevišķi tiem, kuri gluži kā dievību godina Latvijas dabu. Neapšaubāmi tāds ir Gaiziņš, kaut vai Daugavas ūdeņu nu segtais, bet dzelmē tomēr vēl pastāvošais un reiz uz atgriešanos saules gaismā cerošais Staburags, arī Zilaiskalns un Sietiņiezis.
Tiem blakus un, iespējams, kaut kādā ziņā pat pārāka kā ne tikai dziļi nacionāla, bet arī izteikti spēcīga enerģētiska vieta stāv Kvēpene – ar pilskalnu, Rūsiņa kalnu un, galvenais, vareno, izteiksmīgo Kvēpenes upurozolu.
Šo pilskalnu uzskata par sensenās Satekles pils vietu, kurā valdīja Rūsiņš, kurš Livonijas Indriķa hronikā dēvēts par visvaronīgāko no mūsu senčiem. Viņu 1212. gadā Siguldā cīņā, kurā pret vāciešiem latgaļi bija apvienojušies ar lībiešiem, nogalināja nodevīgi raidīta bulta. Nav ticamu ziņu par Kvēpenes ozola vecumu, bet cauri gadsimtiem nāk vēsts, ka tas pilskalna pakājē audzis jau Rūsiņa valdīšanas gados un zem tā jau tad esoša pietiekamā dižumā sākusies eja, pa kuru reizēs, kad Kvēpenes pils bijusi uzbrucēju aplenkta, aizstāvjiem piegādāta pārtika.
DIŽAIS KVĒPENIETIS. Gadsimti to nevis vecu, bet tik spēcīgu darījuši, ka tas it kā pat uz naudas zīmes nokļuva. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv