Paiet 20 gadi kopš Latvijas Mikologu biedrības (LMB) dibināšanas. Tādēļ, kā vēsta Diāna Meiere, tās biedri, godinot sēņu draugu kopā darbošanos šajos gados, par «Gada sēni 2023» noteikuši Daivaino čemureni (Grifola frondosa).
Izzūd sētnieku palīgi – zvirbuļi
Katrs putnu vērotājs vai tikai dabas draugs var justies tikpat kā apbalvots, ja viņam kaut reizi vasarā būs izdevies ieraudzīt zaļo vārnu, kuras manā bērnībā, no skolas mājās nākot (pirms vairāk nekā 70 gadiem), varēju skatīt vai katrā 21. telefona stabā (interesanti, ka tām apkārtnes un iespējamā barošanās subjekta saskatīšanai nevis elektrības, bet tieši telefona stabi šķita tīkamāki).
Tiem, kuri kaut kāda iemesla dēļ laika ritumam grib sekot ne vien pēc latviskā, bet arī ķīniešu kalendāra, šis gads sākas vien 21. janvārī.
Izvēloties par Gada dzīvotni kritalas, Latvijas Dabas fonds (LDF) ir nosaucis kaut ko tik daudz aptverošu, kas būtībā ir mājvieta, izdzīvošanas, barošanās iespēja vai arī kaut kādā citādā veidā ir saistīts gandrīz vai ar visiem šogad un arī iepriekš nosauktajiem Latvijas dabas simboliem.
Dabas draugi nu jau daudzus gadus ar nepacietību gaida, kad gadu mijā dažādu dabaszinātņu nozaru biedrības Latvijā nominē kādu savvaļas faunas vai floras sugu par Gada dabas simbolu, lai informētu sabiedrību par to bioloģiju un ekoloģiju, aizsardzību un iespējām iesaistīties sugas saglabāšanas aktivitātēs.
Gada ieskaņā Valmieras novada Tūrisma pārvaldes pārstāvji piedalās divās starptautiskās tūrisma izstādēs Nīderlandē un Somijā, lai popularizētu Valmieras novada un Gaujas Nacionālā parka tūrisma piedāvājumu Latvijas stendā.
Šīs ir mūsu piezīmes no stopēšanas Latgalē – ašās idejas, kas izvērtās par teju skaistāko nedēļu 2022. gadā. Priecāsimies, ja izlasīsiet, un vēl vairāk priecāsimies, ja tās kādu iedvesmos doties uz Latgali. Vai vispār – doties un piedzīvot.
2022. gada vasarā un rudenī tika realizēta starpmediju projekta jauniešiem «Pa straumei» divu ceturtās sezonas raidījumu filmēšana Vidzemes reģionā.
Atbilstoši Latvijas Nacionālā meža monitoringa datiem gada nogalē Latvijā saskaitīti 6 843 977 334 koki (var gan brīnīties par precizitāti līdz pat četriem kokiem, ja ik dienu mežos vismaz 100 kokus nozāģē un ziemā nevienu klāt nepiestāda).
Valmieras novada attīstības programmā 2022. – 2028. gadam ir teikts, ka novada teritorijā atbilstoši Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) dabas datu pārvaldības sistēmai «Ozols» ir reģistrēti 899 aizsargājami koki (dižkoki), no kuriem vairāk nekā trešdaļa – 324 – ir ozoli, liepas ir 205, priedes 105.
Kad nesen rakstīju par Briežmuižas lapegļu aleju un priecājos par tur saaugušajiem zaļajiem kadiķiem ar ļoti vērtīgo ogu pārpilniem zariem, kāda «Liesmas» lasītāja man jautāja, vai tad kadiķu ogas nav indīgas un vispār ir kaut kur izmantojamas. Atbildēju, ka pats diezgan daudz esmu apēdis, bet, kā redzams, vēl pie dzīvības esmu.
Pārdomas par alejām
Ir Latvijā daudz savdabīgu dižkoku, par kuru spēju turēties pretī it kā visu sagrauzt spējīgajam laika zobam var vien brīnīties. Taču mani vienmēr izteiksmīgāk ir uzrunājušas senās, jau pirms simt gadiem stādītās alejas, kurās koki, satiekoties vien ar zariem, izjūt cits cita plecu un vienotā ierindā stāv gluži vai goda sardzē aizejošam laikam.
Valmierieši Baiba un Andrejs pie dārza zālienā bija pamanījuši neierastu plankumu. Domājuši, ka tur nomesta kāda lupata.
Kad nesen rakstīju par ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem, ievērību izpelnījās manis līdz šim vēl neaplūkotie Rāmnieku atsegumi Plāņu pagastā. Rakstos atradu: «Dabas pieminekli veido vidējā devona Živetas stāva Burtnieku svītas smilšakmeņu, aleirolītu un mālu atsegumi Gaujas labajā pamatkrastā.
Kad, lūkojot dabas vērtības, pie Strenčiem iznāk nogriezties uz Oliņām, grēks ir nepalūkoties, kā klājas tuvumā un pat tālumā pietiekamu popularitāti ieguvušajam Oliņu avotam.
Lai veicinātu dabas daudzveidības saglabāšanu privātajos mežos, Dabas aizsardzības pārvalde (pārvalde) veidos jaunus sadarbības modeļus pilotprogrammā «Dzīvais mežs» un aicina meža īpašniekus pieteikties brīvprātīgajiem dabas aizsardzības līgumiem līdz šī gada 31. oktobrim.
Vecākais
Kas ir Gaujas nacionālais parks (GNP), vismaz mūsu pusē laikam gan nevienam vairs nav jāskaidro. Gados jaunākajiem var vien atgādināt, ka šis 1973. gadā izveidotais parks ir vecākais Latvijā un otrs vecākais Baltijā (1957. gadā dibināts Vilsandi parks Igaunijā Sāremā).
Varētu domāt, ka īpaši, lai mudinātu arī latviešus tikt vaļā no pēdējo gadu satraukuma par lāču briesmām un veicinātu sabiedrībā krietni nopietnāku sapratni par šo Baltijā sastopamo vienīgo lāču dzimtas dzīvnieku, igauņi aicina latviešus iesaistīties fotokonkursā «Lācis – mūsu kaimiņš».
Karstajās dienās ar spiningu brienot pa Gauju vai arī dodoties kārtējā pastaigā gar tās krastiem, jau kuro reizi nevaru no prāta izmest pārdomas, ka Valmiera pret savu, kā bieži ir teikts, galveno ielu — visādā veidā skaisto upi — tās dažādos posmos un it sevišķi krastu pusēs izturas izteikti netaisni.
Šoreiz devāmies lūkot Ābeļu dižakmeni, par kuru pa laikam šur tur pavīd diezgan interesanta informācija, bet kurš pat Google kartē kā īpašas ievērības objekts nav precīzi atzīmēts.