Ļauj, lai ceļš tevi ved!
Šīs ir mūsu piezīmes no stopēšanas Latgalē – ašās idejas, kas izvērtās par teju skaistāko nedēļu 2022. gadā. Priecāsimies, ja izlasīsiet, un vēl vairāk priecāsimies, ja tās kādu iedvesmos doties uz Latgali. Vai vispār – doties un piedzīvot.
15. augusts. Visagals un visa sākums.
Sazieķējamies ar pretiedeguma krēmu un pie Lubānas robežas ceļam īkšķus pret debesīm. Pirmā nostopētā auto vadītājs – Lubānas bijušais mērs, kura darba darīšanas gan viņu, gan laimīgā kārtā arī mūs aizved uz citādi pirmdienā slēgto, bet mums ekskluzīvi atvērto Jāņa Zābera muzeju. Tiek ieslēgtas gaismas, skaņas, un muzeja patīkami vēso (vārdu savienojums, kuru nedēļā daudz vairs pieminēt nesanāks) mūra ēku piepilda Jāņa Zābera balss. Uzzinot, ka esam Meirānu pagastā, un vaicājot, vai tik te kaut kur nav pārapglabāts Oskars Kalpaks, dzirdam smaidīgu «jūs tā kā daudz zināt priekš jauniešiem». Apstiprinošā atbilde mūs gaida jau pēc pāris kilometriem Visagala kapos. Labs sākums!
Nākamais šoferis mūs nogādā Varakļānos. Apēdam pa aukstajai zupai, izstaigājam muižas parku un turpinām ceļu, kas caur Viļāniem ved uz Rēzekni. Esam jau labi pacepušies saulē, paguvuši nožēlot katru lieki paņemto drēbju kārtu, kārtīgi izsvīduši un ar grūtībām pretojamies vilinājumam iegulties Gora strūklakās. Tā kā gribam nakšņot parkā, bet gribam arī nomazgāties, izdomājam – kāpēc neapvienot patīkamo ar lietderīgo? Uz brīdi pabaudījuši civilizācijas komfortu olimpiskā centra džakuzi, nakti pārlaižam parka nomalē iekarinātā hamokā.
Mūsu otrā pietura – Švāns – pagriezienā uz Varakļāniem.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv