Dzīvesstils

Nesen firmas Andre Motors rīkotajos auto testos Bolderājā starp žurnālistiem piedāvātajiem pilnīgiem svaigumiem bija arī jaunais mazās klases automobilis Suzuki Swift – interesantā versijā ar 4x4 piedziņu un hibrīda dzinēju.

Kaut arī nedēļas nogali sola siltu, visos auto servisos, kur sniedz riepu montāžas pakalpojumus, jau sācies intensīva darba laiks. Jā, ir arī jāpierakstās un jāpastāv rindās, tāpēc prieks, ka dažviet servisos raduši iespēju izveidot pat papildu riepu montāžas līniju. Vārdā nesaukšu, lai nebūtu reklamēšanas precedents, bet tepat uz pilsētas robežas tāds – klientu ikdienā ļoti iecienīts – riepu serviss ir.

Testa braucienā ar jauno Škoda Karoq, kuru man uztic Mūsu Auto Valmiera galvenais jauno mašīnu tirgošanas vīrs Igors Hazovs, dodos īsti vasarīgā oktobra piektdienā, mūsu abu – mans un Karoq – mērķis ir aizbraukt apskatīties, ko atvasara dara Cēsu pievārtē pie Ērgļu klintīm.

Ar prieku varu Tev, Rūcamlapas lasītāj, paziņot, ka tagad vairākas ceturtdienas pēc kārtas varēsim izbaudīt pavisam jaunus auto. No viņnedēļ trešdien Bolderājā testētajiem tie būs vēl pavisam svaigi un Latvijas tirgū tikko iebraukuši Suzuki, SsangYong un Isuzu automobiļi, arī jauno Škoda Karoq viņnedēļ pats izbaudīju maršrutā Valmiera – Cēsis i pa šoseju, i pa zemes ceļu.

Mans oktobra Vīru lietu ciemiņš AINĀRS PĒČS tikko atgriezies no Ventspils, kur pirmajā Pasaules dubultspēļu čempionātā kopā ar savu pastāvīgo partneri Alekseju Mironovu, šobrīd ogrēnieti Vaidavas kluba komandā, starp vairāk nekā 60 pāriem no vismaz četrām valstīm izcīnījis 22. vietu. Pērn abi bijuši trešie Latvijā dubultspēlēs starp gandrīz 150 novusa vīru pāriem. Cienīgs panākums sporta veidā, kuru, manuprāt, laikam varam uzskatīt par gluži vai latviešu nacionālo. Vismaz latvieši allaž ir vieni no galvenajiem pretendentiem starptautiskos novusa turnīros. Novusu spēlē arī Aināra, kopš vasaras apaļa piecdesmitgadnieka, sieva un divi no trim dēliem.

Tā varētu teikt, komentējot Eiropas Parlamenta deputātu pieņemto likumprojektu, kurā paredzēts, ka līdz 2030. gadam jaunu automobiļu CO2 izmeši jāsamazina par 40%, vienlaikus veicinot elektrisko un zemu emisiju auto nonākšanu tirgū.

Automobiļu zādzības ir lieta, kuru tuvākajā nākotnē apkarot diez vai izdosies. Protams, ir šajā tehnoloģiju un to atkodēju cīniņā pa nopietnam panākumam arī likuma sargiem, kā, piemēram, nesenā Paņevežas grupējuma elites autozagļu savaņģošana Latvijā, taču kopumā nozagto un atrasto spēkratu attiecība būtiski nemainās, mainās vienīgi pieprasījums pēc konkrētām automašīnu markām un modeļiem. Zīmīgi, ka garnadži tīko pēc arvien jaunākām automašīnām!

Kamēr Rūcamlapa pamazām gatavojas lielajiem Latvijas Gada auto 2019 testu braucieniem, tikmēr paraudzīsim draudzīgajā portālā iAuto.lv, kas jauns pasaulē radīts tā sauktās speciālās tehnikas segmentā. Šoreiz skats uz tālām zemēm – Japānu un Kanādu, kur auto inženieri patiešām no sirds pastrādājuši, lai nonāktu pie ikdienā ļoti praktiski izmantojamiem jaudīgiem spēkratiem.

Pirms pāris mēnešiem Valmierā durvis vērusi vēl viena frizētava. No jau esošajām tai ir kāda būtiska atšķirība – šajā frizētavā apkalpo tikai četrkājainos klientus.

Viendien Valmieras ielās ievēroju jauku trijotni – ar mazu suņuku pavadā pastaigas solī mājās devās abi pazīstamie Valmieras teātra aktieri Elīna Vāne un Imants Strads. Vai tiešām viņiem uzradies četrkājains ģimenes loceklis? Gūstot Imanta apstiprinošu atbildi, uzprasījos uz sarunu...

Vēsturiski čehu ražotāja Škoda automobiļu klāsts kopā ar solīdu remonta servisu Valmierā ir bijis kopš 2005. gada, kad ar škodām darbojās Ripo autocentrs Dārza ielā. Pēc tam, kad tika uzbūvēts jaunais autocentrs Rīgas ielā 86a, Škoda automobiļi – gan salons, gan remonta zona – jau nonāca krietni vien plašākās telpās. Tā viss turpinājās līdz 2013. gadam, kad toreizējais Škoda importieris Latvijā Karlo Motors ar valmieriešiem, tāpat kā ar visiem citiem saviem partneriem, pārtrauca sadarbību, paliekot kā monopols tikai Rīgā un nonākot konfliktā ar Škoda ražotāju.

Šodien Rūcamlapā pēc ilgāka laika atkal Edgars Zaķis, profesionāls šoferis ikdienā un acīgs auto jaunumu cienītājs, kurš gatavs savās izjūtās padalīties ar lasītāju. Šoreiz Edgars stāsta par viņnedēļ SEB līzinga testu dienā Valmierā izbaudīto. Tik sulīgi stāsta, ka to var ar baltu skaudību lasīt...

Ar gladiolu kolekcionāru MODRI PAEGLI tikāmies pavasarī Rūjienas Tautskolā, kur atvērto durvju dienā viņš dalījās pieredzē par šo puķu audzēšanu. Par neparasto 450 šķirņu kolekcijas tapšanu un saglabāšanu publikācijā «Gadiem kalpojot ziedu karalienei» rakstījām 13. aprīļa «Liesmā». Toreiz ar kolekcionāru vienojāmies, ka vēlreiz tiksimies gladiolu ziedēšanas laikā. Diemžēl sanāca tā, ka ciemos tikām uz pēdējo gladiolu košumu.

Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā blakus Oleru purvam dižu mežu ielokā atrodas majestātiskā Oleru muiža. Jau 1588. gadā tās vārds datēts dokumentos. Pašreizējās muižas ēku komplekss celts 18. gadsimta 80. - 90. gados – agrīnā klasicisma stilā. Ēkas novietotas ap plašu parādes pagalmu, kura centrā atrodas muižas kungu māja. Tās apaļā zāle izved uz ainavu dārzu. Pēc 2000. gada ugunsgrēka, kas pilnībā nopostīja muižas otro stāvu, biedrība «Oleru muiža» un muižas tagadējie apsaimniekotāji IEVA un KĀRLIS ZEMĪŠI soli pa solim ar pietāti pret senatni atdzīvina ne tikai ēkas, bet arī neparasto dārzu. Par to tad arī tapa šie Ievas stāsti.

Šodien Vīru lietu ciemiņš ir vīrs ar ļoti interesantu un retu profesiju – apavnieks. Šo lietu rīdzinieks ANDRIS RUNCIS, kurš nu jau vairākus gadus no galvaspilsētas pārcēlies uz vectēva dzimtas mājām Cēsīs, apguvis pašmācības ceļā astoņos gados. Pa šo laiku, kā pats lēš, esot izgatavojis apmēram 450 pārus apavu. Kopš pērnā gada janvāra viņam kopā ar kundzi Kristīni Rīgas ielā 39 ir apavu darbnīca, kopš pērnā jūlija turpat arī veikaliņš. Iepriekšējā dzīve Andrim gana raiba – savos 43 gados viņš, triju bērnu tēvs, paguvis būt gan galdnieks, gan elektroniķis, gan finansists, gan sviestmaižu ēstuves līdzīpašnieks... Pie apaviem nonācis tajā brīdī, kad vajadzējis domāt, ko sievas – diplomētas stilistes – modeļiem vilkt kājās, dodoties uz mēles. Ja reiz ir individuāls apģērbs, tad tādiem pašiem jābūt arī apaviem, un kāpēc lai tie nebūtu oriģināli, paša darināti? No mūsu pāris stundu garās sarunas Andra darbnīcā Cēsīs šī intervija.

Vasara beigusies kopā ar atvaļinājumu, tāpēc Rūcamlapai laiks ķerties pie solījumu pildīšanas. Kā bija programmā paredzēts, šodien, 13. septembrī, ļoti interesanta pirmskara automobiļa iznāciens, – esiet pazīstami ar Čehoslovākijā radītu vieglo automobili Tatra 87, kuru šovasar uz Valmieru no Mērsraga Retromancē bija atstūrējis tās saimnieks Agris Vaļuks.

«Kad gāju kādā ceturtā, piektā klasē, vēlējos par kādu rūpēties, tomēr gribēju mazu dzīvnieciņu, ne kaķi vai suni, kurš jāved ārā staigāt. Tā mūsu mājās ienāca mans pirmais kāmītis. Viņš nodzīvoja savam kāmja mūžam atvēlētos divus gadus, tad mamma nopirka vēl vienu kāmīti, kurš pie mums sabija tikpat ilgi. Mamma, redzēdama, kā es pēc katra kāmīša aiziešanas raudu, meklējot kapavietu, nevienu dzīvnieciņu vairs negribēja, taču draudzenei bija sapāroti kāmīši un es pa kluso vienu paņēmu. Turēju zem gultas. Protams, pēc nedēļas mamma noslēpumu atklāja, jo būris sāka nelabi ost. Pirmajiem diviem kāmjiem biju tikai devusi ēst un dzert, būri tīrīja mamma. Kad sapratu, ka pa kluso turētā kāmīša būris nu jātīra pašai, tas nepatika, un šis pienākums atkal bija jāuzņemas mammai. Diemžēl pienāca brīdis, kad arī trešais draudziņš mūs pameta.

Nesen, ieejot ziedu salonā «Vētras»Valmierā, patīkami pārsteidza un ar savu reibinošo smaržu sajūsmināja daudzkrāsainie frēziju pušķi. Kad pārdevējām vaicāju, no kurienes uzradies tāds skaistums, atbilde bija: «No mūsu saimnieku dārza!». Tad nu «Liesma» sazinājās ar uzņēmējiem EDĪTI un MIERVALDI KALNIŅIEM un pieteicās ciemos uz 2016. gada «Ievas Mājas» un «Food Union» konkursa «Latvijas skaistākā lauku sēta» godalgoto dārzu.

Valmierietes, ādas apstrādes meistares  DACES BUNDZES mājas lapas www.dariv.lv ievadā par viņas uzņēmējdarbību ir lakoniski teikts: «Meistara rokas un izdoma ar vairāku gadu pieredzi gan Eiropas, gan arī Latvijas tirgū».

Diezgan regulāri makšķerēju Burtniekā. Tomēr, sākoties trakajam karstumam, nācās ieradumus mainīt. Biju iebraucis ezerā rīta agrumā, kad vēl vējš nesa mazus vilnīšus. Vēlāk vējš norima un uz ezera iestājās pilnīgs «spogulis». Jutos kā uz cepešpannas. Taukus nevajadzēja, tie tecēja paši. Izskatījās smieklīgi, bet bezvējā uzvilku buru, lai radītu vismaz kādu ēnu. Kamēr ar motoru atkūlos malā, biju spiests reizes trīs  iemērcēties ezera ūdenī, kura temperatūra rādījās 26 grādi. Tad arī nospriedu, ka braukšana ezerā kādu laiku ir jāatliek.