Dzīvesstils

«Jā, tieši tādu savu pirmo suni mēs vēlējāmies – Bordo dogu. Augumā lielu, iespaidīgu, nu kārtīgu suni,» uz manu jautājumu vienprātīgi atbildēja Orkāna saimnieki IVETA OĻĻA un NORMUNDS NĪGALIS, atzīstoties, ka izvēlē ietekmējušies no kādas filmas. Kad lēmums par suņa iegādi bija pieņemts, braukuši uz izstādi Ķīpsalā, lai uz Bordo dogu paskatītos klātienē. Atklājies, ka šī šķirne Latvijā ir retums, bet Normunds zināja stāstīt, ka Valmieras apkaimē vēl viens esot redzēts.

«Ja pirms pāris gadiem kāds būtu man teicis, ka iemācīšos aust, nudien tam neticētu. Nezin kādēļ bija radies uzskats, ka aušana ir piņķerīga un garlaicīga, tādēļ nav domāta man. Tomēr pēdējā laikā ir atnākusi interese par senajiem arodiem, un ticiet vai ne – aušana pašlaik ir viena no sirdij vistuvākajām brīvā laika aizpildīšanas iespējām,» – tā par sevi saka rūjieniete INESE KALINKA.

Šoreiz Vīru lietās tāds savā ziņā sakasnītis, cieši saistīts ar mūsu garšas kārpiņām. Lai arī šonedēļ klimats īsti nerosina uz aktivitātēm dārzā vai plašākā lauku mājas teritorijā, tomēr arī šogad pilnīgi noteikti būs gan krietni siltāks laiks nākamajos pavasara mēnešos, bet vasaru vispār sola pārmērīgi sausu, kas vairāk iespējams tieši saules siltajos staros. Tieši tāpēc šoreiz par vīru darbiem, kas nepieciešami, lai sagatavotu līdz delikatešu kondīcijai pašu vai kāda cita ķertas zivis – lielākas un mazākas, no ezera, upes un arī lielākiem ūdeņiem. Šoreiz vairāk par sālsūdens zivju kūpināšanu, ar saldūdens peldētājām jau tomēr katram kūpinātājam vairāk sanācis ņemties.

Mīlestība, kurā nav vietas nodevībai. Mīlestība uz mūžu. Īpaša saikne ar suni, kaķi, zirgu. Šoreiz «Sirdsāķīšu» stāsts par Cielavu – ķēvīti, par kuru saka: viņa ir zirgs ar dvēseli. Par kuras veselību un pat dzīvību cīnījās veterinārārsti, par kuru asarām acīs naktīs lūdzās mazā Odrija un visa viņas ģimene.

LĪVA EJUBA ir Valmieras Viestura vidusskolas (VVV) 11. klases audzēkne, kas ar Skolēnu mācību uzņēmumu (SMU) programmas palīdzību savu hobiju pārvērtusi iespējā radoši izpausties un arī nopelnīt sev kabatas naudu.

Drošsirdīgākie zemledus makšķernieki vēl bauda pēdējos ledus piedāvātos priekus, bet tie, kuru stihija ir brīvi ūdens plašumi, noteikti ar nepacietību gaida spiningotāju darba svētkus – 1. maiju, lai tad nu kāptu laivā un dotos pakaļ zaļganajām un zobainajām... Laiva parasti ir ar motoru, patiesībā krietni vien smagu verķi, kas no garāžas vai šķūnīša līdz ūdensmalai un pēc tam arī laivā jādabū. Tāpēc šoreiz Vīru lietās mans sarunas biedrs atkal MĀRIS ZARIŅŠ – prātīgs vīrs labākajos gados ar zelta rokām, kurš pats gan kajaku, gan palielu laivu, gan jahtu uzbūvējis. Šoreiz meistars rāda paša gatavotus (ar kāda prasmīga Kocēnu metālista palīdzību) pavisam vienkāršas konstrukcijas salokāmus ratiņus, ar kuru palīdzību savus 25 kilogramus smago laivas motoru bez lielas piepūles vietā dabūt, kā arī kompaktu piestātni laivām. Sākam hronoloģiskā secībā.

«Tas, ar ko nodarbojos pašlaik, nav bērnības izsapņota profesija. Drīzāk apstākļu sakritība un īstajā laikā pieņemti attiecīgi lēmumi, lai hobijs pārtaptu arodā. Man ir ļoti palaimējies, jo daru darbu, ko tiešām mīlu,» tā iepazīstoties saka «Valmiermuižas alus virtuves» kūkmeistare MADARA PUĶE.

«Kad pirms gadiem te, uz pilsētas un novada robežas, dabūjām zemi, audzējām dārzeņus un gājām uz tirgiem – gan Valmierā, gan citur. Reiz kādā no tiem bija sarīkota loterija, un mans numurs vinnēja zosi. Izrādījās, ka tā ir zosu māte. Mājas vēl nebija, bet būda, kur zosi turēt, jau bija. Ārā vedot, tai sēju ap kāju saitīti, jo baidījos, ka var pacelties spārnos un aizlidot. Tieši tajā laikā avīzē pamanījām sludinājumu, ka Bērzainē pārdod zosis. Aizbraucām un nopirkām mūsu zosu mātei draugu. Abi putni sadraudzējās, paši viens ar otru nodarbojās un nebija jāvadā saitītē. Zoss dēja olas un arī zoslēnus perēja. Bet vienu nakti atnāca lapsa, perēklīti izjauca un mūsu zosīti aiznesa. Pelgots palika viens pats,» stāstu par spārnaino draugu sāk viņa saimniece ILGA CERA.

Kad pērn viesojāmies Rūjienā, Kastaņu ielā pie Mārītes Siliņas, lai sagatavotu publikāciju («Kad ota pati pa rokām spēlējas» 2018. gada 30. novembra «Liesmā») par viņas vaļaspriekiem – gleznošanu, tautisko deju dejošanu, maizes un kūku cepšanu, uzzinājām par vēl kādu neierastu hobiju, kurā viņa palīdz Rīgā dzīvojošās meitas ģimenei. Nu ir pamatots iemesls par to pastāstīt plašāk. Lūk, kādu informāciju «Liesmai» sniedza Mārītes meita LĪGA SAVENKO.

Par krāšņāko acāliju ziedēšanas laiku tradicionāli tiek uzskatīti divi mēneši – februāris un marts.

Šodien Rūcamlapa atgriežas pie jau pērn aprakstītas problēmas – par to, cik laba vai slikta ir šobrīd Latvijā spēkā esošā kārtība ar tehniskajām skatēm. Neslēpšu, ka te mans viedoklis atšķiras no Konkurences padomes publiski dažādos medijos paustā, par 6. decembra Rūcamlapā publicēto materiālu Konkurences padomei patīk Igaunija ļoti operatīvi (Liesmu lasa arī Rīgā!) 11. decembrī saņēmu rakstisku aizrādījumu no minētās iestādes par it kā nekorektas informācijas atspoguļošanu... Demokrātiskā valstī, kā zināms, var līdzās eksistēt gan Konkurences padomes viedoklis, gan manējais, kas arī nav gluži no gaisa grābts, bet balstās uz gana lielu dzīves un auto vadītāja – spēkrata īpašnieka pieredzi. Šoreiz lai izskan, manuprāt, atzīstama profesionāļa – autobraucēja un sporta automobiļu būvētāja – viedoklis par tehniskajām skatēm un vēl dažām ar Ceļu satiksmes drošības direkciju saistītām lietām, jo Rūcamlapā viesojas UĢIS TRAUBERGS no TT Motorsports.

Kamēr Latvijā vēl nav nokusis šoziem sasnigušais gluži vai neierasti biezais sniegs, ir īstais laiks apskatīt dažus interesantus dziļos sniegos braucamus spēkratus. Dažs labs no tiem tapis vēl pirms Otrā pasaules kara, piemēram, amerikāņu milzenis Antarctic Snow Cruiser.

Laikā, kad sals kniebj degungalā un uzbur pasakainas leduspuķes logu stiklos, kad sniega atkal sasnidzis tieši tik daudz, lai baudītu ziemas priekus, ir cilvēki, kas domās un darbos jau paiet soli tuvāk pavasarim. Vieni kravā ceļasomas un brīvdienās dodas baudīt sauli silto zemju braucienos, bet citi ziemas vidū prot atrast pavasari tepat Latvijā.

Šarmantais franču buldodziņš Leo nu jau turpat četrus mēnešus dzīvo Valmieras teātra frizieres SARMĪTES BERIŅAS ģimenē.

Rūjienas amatnieku biedrības «Rūzele» Ziemassvētku izstādē šos dūrainīšus nevarēja nepamanīt. Kad par tiem vaicājām, Tautskolas vadītāja Gita Zariņa teica: «Ar skatīšanos vien nepietiek! Jāuzvelk rokā! Vācijā Ziemassvētku tirdziņos, kur pārstāvēti arī rūjieniešu ražojumi, tiklīdz kāds šos dūrainīšus pielaiko, tā nost vairs nevelk, lūk, cik maģisks ir to sildošais spēks!»

Devāmies uz Ķoņu kalnu, kur netālu dzīvo cilpaino cimdu un košo plecu lakatu autore ZINAĪDA OZOLA.

Viņu satieku novembrī Valmiermuižas tirdziņā, kur jauns puisis adītā cepurē grozās pie metāla - akmens figūrām. Kad, pirmoreiz garām ejot, bilstu, ka šis rokraksts man ļoti atgādina slavenā, nu jau Aizsaulē pāragri aizsauktā Cēsu meistara Aivara Kerliņa darinājumus, viņš man pikti attrauc, ka vēl nevarot zināt, kurš no kura esot šo lietu noskatījis... Kad eju tirgus placī otro apli, piestāju garākai sarunai, protams, ar savtīgu nolūku – izprašņāt meistaru tā sīkāk, lai sanāktu materiāls Vīru lietām. Izrādās, mans sarunu biedrs patiešām ir no Kerliņu dzimtas, pie tam var lepoties ar ļoti retu vārdu. Esiet pazīstami – LĪVIS KERLIŅŠ!

Kur tā Eindhovena

Nu jau vairs nepārsteidz fakts, ka jaunieši no Latvijas iegūst augstāko izglītību citās Eiropas valstīs. Motīvi ir dažādi, tostarp gan vēlme iegūt plašāku skatījumu uz lietām, gan vilkme uz citādo, gan apliecināt sevi lauciņā, kas dzimtenē vēl nav tik populārs. Jā, arī azarts un tieksme vismaz uz laiku kļūt patstāvīgam.

Tikko ilgi nebijušā baltumā aizvadīti Ziemassvētki. Pie durvīm gadu mija. Vēl ir dāvanu došanas un saņemšanas laiks. Ne vienam vien to sagādāšana radījusi lielas rūpes. Tikai ne Rūjienas novada Jeru pagasta iedzīvotājai EVIJAI SKRĪVELEI, jo viņa, izrādās, jau gadiem ilgi dāvanas sev tuvajiem cilvēkiem gatavo pati. Pagaidām tas ir tikai viņas vaļasprieks, bet ar apņemšanos kādreiz to pārvērst par mājražošanu. Lūk, Evijas stāsts.

Kad, sākoties ziemai, rodas vēlme pēc kaut kā silta un izskatīga, ne viens vien ver durvis darbnīcai - adītavai, kas nu jau vairāk nekā gadu atrodas Rūjienā, Raiņa ielas 5. nama otrajā stāvā. Sapņi piepildās – tā par savu mazo uzņēmumu saka tā veidotājas: adītāja VITA SVĪĶE un SANDRA KRASTIŅA. Adītavā katra no viņām ir ielikusi visu līdzšinējo pieredzi un prasmes.

Klāt gadu mija ar Ziemassvētkiem un visādām tautiskām darīšanām, kurās piedalās dažādi maskoti personāži. Un tādās reizēs neiztikt bez muzicēšanas. Un – kur mūzika, tur bez ritma nu nekādi. Tāpēc šoreiz Vīru lietās saruna ar meistaru, kurš izgatavo ne tikai latviešiem, bet jau baltiem zināmu ritma devēju – saukšu to vienskaitlī, kas varbūt nav ierasts latviešu gramatikā, bet varētu būt itin labs variants. Tātad – celmu bunga! Un nevis bungas, jo mūsu pašu parlamentārieši un arīdzan ministri taču jau labu laiku lieto nevis debates, bet debate. Mūsu tikšanās ar meistaru nav iepriekš plānota, vienkārši saskrējāmies Valmiermuižas tirdziņā šoruden. Esiet pazīstami – JURIS PALELIONIS no Limbažu novada Dzirnupēm. Kad sākam runāties, izrādās – ar Jura dēlu, bet par citām koka amatnieku varēšanām esam savulaik runājuši Cēsu pilsētas svētkos.