Valmierietei AIGAI VEINBERGAI šī vasara bijusi piedzīvojumiem bagāta, jo iznācis piedalīties trijos kūku konkursos: Zaubē, Beverīnas novada «Kaimiņu būšanā» un biedrības «Siera klubs» organizētajā Vidzemes reģiona konkursā «Tautiskie raksti siera, biezpiena un maizes gardumā». Tā sagadījies, ka visos viņai ticis kārtas numurs 2, un visur viņa pamanīta, augstu novērtēta par savu darbu oriģinalitāti.
«Tas bija šī gada maijā. Biju iegājusi atpūsties, taču kaut kas man lika atkal iziet ārā. Lai arī kā negribējās, aizgāju līdz vārtiem. Skatos, mazs vāverēns pieķēries pie strazdu būra un nupat, nupat kritīs. Ar šausmām noskatījos, ka turpat zem koka skraida kaķis. Tiklīdz runci aiztriecu, tajā pašā brīdī vāverēns tiešām nokrita. Tūlīt iebāzu viņu azotē. Pēc brītiņa arī otrs vāverēns izkrita, aiz viņa trešais, tas gan ilgi pie būra karājās, ar kārti viņam palīdzēju tikt lejā. Domāju, vai tikai nav vēl kāds, tāpēc turpināju būrīti vērot. Un tiešām — parādījās vēl viena galviņa. Nu ko, zvanīju draudzenei, viņa atnāca ar savu mazmeitu, tā uzkāpa pa trepēm un izņēma arī ceturto vāverēnu.
Šodien Rūcamlapā beidzas mana saruna ar šobrīd labāko Latvijas pilotu pasaules rallijkrosa čempionātā SuperCar klasē — to STARD World RX Team komandas braucējs JĀNIS BAUMANIS aizvadītās nedēļas nogalē vēlreiz apliecināja čempionāta priekšpēdējā posmā Vācijā. Esteringā, īsākajā (aplis tikai 952 metri!) un vienā no vecākajām rallijkrosa trasēm Eiropā, kur notika All-Inkl.com World RX of Germany sacīkstes, Jānis ar prasmīgiem manevriem kvalifikācijas braucienos tika līdz pusfinālam, kurā viņam kopā ar Reini Nitišu nācās startēt no trešās — pēdējās rindas. Jau pirmajā līkumā Jānis pamanījās aizķerties līderu trijniekā un šo pozīciju veiksmīgi nosargāja līdz pat Esteringā specifiskajam džokera aplim.
Kad pirms gada tikāmies Rūjienā, Raiņa ielā 10, apdares un krāsošanas darbu uzņēmuma SIA «Aiva plus» birojā, un ēkas otrajā stāvā ar sajūsmu aplūkojām tur iekārtoto brīvdienu dzīvokli «Emilija», uzņēmuma īpašniece, vadītāja, Latvijas Amatniecības kameras meistare AIVA RADELE teica: «Ka tik pēc gada ciemos nav jānāk vēlreiz, jo ir iecere labiekārtot vēl vienu dzīvokli.» Gads apkārt, un tik tiešām: «Emilijai» ir kaimiņiene «Marta». Dzīvoklis tā nosaukts par godu dzejniecei Martai Grimmai, kas šajā namā laulājusies.
Viens no interesantākajiem un vērtīgākajiem piedāvājumiem nesen aizvadītajos Kokmuižas svētkos, manuprāt, bijis Andas Munkevicas stikla skulptūru izstāde. Liels palies par šādu iespēju iepazīties ar mazmazītiņu daļu no nu jau atzītas mākslinieces darbiem jāteic svētku režisorei Jolantai Borītei, kura izstādes laikā Siguldā mākslinieci bija uzrunājusi ar domu atdzīvināt seno Kocēnu zirgu stalli.
Vasara tā arī pagājusi bez nopietnas pierakstīšanās siltākā un jaukākā gadalaika ailītē. Nu jau silts sēņu lietutiņš līst, un rudens mēģina kompensēt savu priekšgājēju ar tīkamiem cipariem āra termometra sarkanajā skalā. Laiks Rūcamlapai atsākt savus iknedēļas iznācienus ar interesantām un Liesmas lasītājiem (es ceru!) būtiskām lietām no motoru pasaules un ceļu/ielu satiksmes. Manuprāt, šī rudens pirmais motorists — runātīgs humora vecis Jānis Cimermanis no Rīgas — ar savu pirmskara Latvijā gatavoto Ford Vairogs ir vērā ņemams ciemiņš. Abus sastapu viņsestdien Kokmuižas svētkos, kur fordiņa misija bija padarīt autentiskāku Rubenes amatieru teātra Volatus izrādi.
Vidzemes Augstskolas students VIESTURS LĀCIS tāpat kā daudzi citi rudenī turpina studijas. Viesturam šis gan ir tikai otrais gads, kurā studē «Mediju studijas un žurnālistikas» programmā, taču pieredzes ir, iespējams, vairāk nekā dažam labam vecāka kursa studentam. Savos 24 gados viņš ir redzējis ne vien Eiropas valstis, bet arī Ameriku un drīzumā dosies uz citām pasaules valstīm, kur pats piedalīsies arī Eiropas un, iespējams, Pasaules čempionātā motosportā.
Tieši tā savu vīrišķīgo padzērienu, kurš tajā jūlija sestdienā top pavisam naturālā veidā Cēsu pils pagalmā allaž kupli apmeklētajos Cēsu pilsētas svētkos, dēvē šķelmīgs kungs, kas ar savu melno, ar striķi sajozto tērpu un pakausī atsieto iesirmo matu bizīti man nedaudz atgādina japāņu samuraju. Tiesa, gluži sakē tas bezkrāsainais šķidrums, kas pa pilienam vien krājas pamatīgā stikla pudelē, vis nav, taču, kā liecina garā rinda pie degustācijas peņģerotiem, šis ugunsūdens ir gandrīz vai ar magnēta garšu. Par šo specifisko dzērienu un dažām tā lietošanas blaknēm, kā tagad modīgi teikt, tad nu arī parunājam brīdī, kad atraktīvais kungs pienācis aplūkot savu ražošanas procesu.
Valmierietis KALVIS VOICEŠČUKS saka — ja vien ir vēlēšanās strādāt, darbu, pat sirdsdarbu, var atrast.
Jaunā mācību gada sākumā «Liesmas» lasītājiem, iespējams, būs interesanti izlasīt pirms 32 gadiem, 1985. gada augustā, žurnāla «Padomju Latvijas Sieviete» rubrikā «Apģērba kultūra» tālaika pedagogu ģērbšanās vēlamajam stilam veltīto publikāciju (saīsinātā veidā) «UZ JUMS SKATĀS SKOLĒNI».
Domāju, ne vienam vien, dzirdot vārdu bulterjers, rodas asociācija ar bīstamu cīņas suni. Atzīšos, ka pirms ciemošanās pie diviem valmieriešu Apiņu angļu Stafordšīras bulterjeriem arī es pret šo šķirni jutu zināmu piesardzību. Patiesībā bulterjerus īsti arī nebija iespēja iepazīt, jo līdz šim tie nebija un arī tagad nav pārāk izplatīti. Piemēram, Valmierā pašlaik dzīvojot tikai abas Apiņu ģimenes suņu meitenes, viņu brālītis un vēl viens padsmitgadīgs suņu puika. Tagad zinu, ka bulterjeri ir draudzīguma un mīļuma iemiesojums.
Pieļauju, ka šī amata meistaru Latvijā nemaz nav tik daudz, varbūt pat uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Lai nu kā, tas, ko savos 38 gados dara KASPARS ZVIRBULIS, ir īsta vīru lieta, īpaši jau veids, kā tikt pie galvenā izejmateriāla — pamatīgām bērza tāss loksnēm. Jo šis puisis no Līgatnes ir bērza tāšu pinumu meistars, ar viņu satikos nesen Cēsu pilsētas svētkos, manuprāt, pašā interesantākajā vietā — Cēsu pils pagalmā, kurš tādās reizēs čum un mudž no dažādu interesantu mūsu sentēvu amatu pratējiem. Lūk, arī mūsu augusta Vīru lietu galvenais varonis!
Vasara ir atvaļinājumu laiks. Kādam tas paiet Eiropā, citam dārzā pie jāņogu krūma, Gaujas krastā. Lielākā atvaļinājuma nozīme- ļaut cilvēka atpūsties, krāt spēkus jaunajam darba cēlienam.
«Mopšiem piemīt ārkārtīgs šarms kopā ar cienīgumu un inteliģenci. Šie suņi vienmēr ir līdzsvaroti un ir iecienīti priecīgās un piemīlīgās dabas dēļ,» par šo suņu šķirni lasāms internetā. Šādu raksturojumu apstiprina arī divu mopšu saimniece valmieriete AIVA LASE.
Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemtā Valmieras katoļu baznīca Stacijas ielā 24 ikvienu ienācēju Dievnamā sagaida ar neparastu uzrakstu virs ieejas: DIEVA BEZGALĪGĀS ŽĒLSIRDĪBAS DURVIS».
Šonedēļ sveicam vai visos laikos populāro vārdu nesējus — pirmdien ar skaistākajām vasaras puķēm suminājām Kristīnes, otrdien Jēkabus, trešdien Annas, šodien — Martas.
Vīru lietas jūlijā sakrīt ar pašu karstāko zālienu pļaušanas laiku, tāpēc īstais brīdis aprunāties ar vīru, kurš profesionāli pārzina visu tā saukto mazo dārza tehniku, sākot ar mazdārziņa uzrušinātāju krotu un beidzot ar pavisam modernu un jaudīgu mauriņa apcirpšanas raideru. Esiet pazīstami — uzņēmuma Agroserviss Valmiera meža un dārza tehnikas servisa meistars AIGARS LAUKMANIS!
Ir tāds teiciens, ka dažādas sīkas nelāgas lietiņas laiku pa laikam mūs piemeklē tikai tāpēc, lai dzīve neliktos kā salda medus podiņš...
Melnais taksītis Rokijs Apiņu ģimenē ir otrais sunītis. «Pirmais mums bija, kā paši jokojot nosaucām, dubulttaksis — augumā krietni lielāks par Rokiju. Diemžēl septiņu gadu vecumā viņš medībās pazuda. Izmeklējāmies, likām sludinājumus avīzē, televīzijā, bet bez rezultāta. Atvadīšanās no šī manā mūžā pirmā sunīša bija ļoti sāpīga. Un tad man pēc pusgada, tas bija 2000. gada pavasarī, uzdāvināja mazu, divus mēnešus vecu kucēntiņu ar visiem ciltsrakstiem,» stāstījumu par ģimenes četrkājainajiem locekļiem sāk Guntis Apinis.
Mēdz teikt, jo krutāks džips, jo tālāk būs jāiet pēc traktora... Šis nav gluži tas gadījums, taču arī šeit ar savdabīgu Ahileja papēdi automašīnā saistīta tieši modernu tehnoloģiju izmantošana auto piešķilšanas procesā.