Viedokļi

Pirms 15 gadiem es piedalījos XXIV Vispārējos latviešu Dziesmu un XIV Deju svētkos. Tajā laikā man bija tikai 11 gadi, bet aizvien ļoti spilgti atceros šos svētkus, kad kopā ar skolas deju kolektīvu devāmies uz Rīgu.

Man šis bija brīnišķīgs saul­griežu laiks, bet diemžēl aizdarīts ar pamatīgu «darvas karoti»: dažu draugu un kolēģu sveicienos kā uzkrītoši pašsaprotams bija ieviesies prastais ģermānisms.

Kad būvē jaunus vai tā nopietnāk rekonstruē jau esošos lielceļus, bieži vien nākas ieplānoto ceļa trasi attīrīt no tur esošā apauguma.

Valsts būtībā nu jau bijušais prezidents Egils Levits (atrodas amatā pēdējo mēnesi) savu prezidentūru acīmredzami ir nolēmis noslēgt ar vairākiem gana pārliecinošiem un izlēmīgiem paziņojumiem apmēram par to, ka Latvijas politiskajā sistēmā ne gluži viss ir kārtībā.

Svētdienas vakars. Laiks, kad jāņotāji negribīgi atgriezās no laukiem pilsētā – kurš lēnīgs, saguris un jau domās iegrimis par strauji pienākušo jauno darba nedēļu, kurš vēl ar ilgošanos atpakaļ skatīdamies uz brīnišķīgo Latvijas vasaru, ko var izjust tikai laukos.

Kad pēc Līgo dienām turpināt baudīt vasaru atvaļinājumos cenšas strādājošie, it kā arī krietni strādājuši, 22. jūnijā pēc pavasara sesijas pēdējās sēdes līdz 4. septembrim atvaļinājušies arī Saeimas deputāti (viņiem gan 8. jūlijā nāksies pulcēties ārkārtas sēdē, lai klausītos Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča amatā stāšanās zvērestu).

Gada īsākā nakts aiz muguras, bet vasara vēl tikai ņemsies spēkā, un gribas jau tikai par labo prātot, bet jucis kaimiņš to neļauj. 

Viens no politiskajiem spēkiem, kuru neapšaubāmi skars iespējamā varas pārdale valdošajā koalīcijā, būs Progresīvie.

Šajās dienās, kā kurā skolā, ir izlaidumu laiks. Pirmo reizi devīto klašu beidzēji kārtojuši centralizētos eksāmenus. 

Lai gan Jāņos visi tiek saukti par jāņubērniem, es vienmēr esmu jutusies drusku īpašāka, jo patiešām esmu Jāņa meita. Tomēr atceros, ka bērnībā tas uzlika arī pienākumus, jo kaimiņi taču nāca pie Jāņa svinēt svētkus.

Tiesībsargs Juris Jansons vērš uzmanību, ka vardarbības mazināšana ir arī pašvaldību atbildība.

Diezin kam būtu jānotiek, lai atkal kā senāk kapusvētki būtu radu, tuvu un tālu paziņu satikšanās vieta, kur atkalredzēšanās priekam ļauts pārmākt kapsētā mītošās skumjas.

Taču pati premjerpartija – slīkstot arvien dziļāk savā lielummānijā, vēlmē «ierādīt vietu» tagadējiem valdības partneriem un vajadzībā norēķināties par Edgara Rinkēviča ievēlēšanu – to spītīgi atsakās saprast. 

Aizvakar pie Valmieras dzelz­ceļa stacijas notika gadskārtējais piemiņas brīdis 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju aizvestajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru galvenie noziegumi bija viņu Tēvzemes mīlestība un darba tikums. 

Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, Latvijā pirmoreiz ļoti ilgā laika posmā ir palielinājies iedzīvotāju skaits.

Vai jūs kā pacients apzināties savu vērtību? Un vajadzības? Vai protat pajautāt, palūgt, ja vajadzīgs – pat pieprasīt to, kas jums nepieciešams?

Atceroties izlaidumu laiku pirms gadiem 30, to nevarēja iedomāties bez grāmatas, kas iegūla absolventa rokās.

Kad Raimonda Paula un Andra Keiša koncertos «Vīrieši labākajos gados» pēkšņi skan: «Upē naktī pīlēns kliedz,/Un tu arī neiemiedz!/Visur kaut kāds troksnis kluss un slāpēts…» un klausītāji uzgavilē smieklos, nevar nesecināt, ka latviešiem ar humora izjūtu joprojām viss ir kārtībā.

Ceru, ka vasara ir uz palikšanu, un šobrīd pat ļoti izbaudu silto un saulaino dienu un vēsos vakarus.

Šajās brīvdienās tepat kaimiņos, kādreiz (joprojām?) «hipsterīgajās» Cēsīs, kārtējo reizi notiks pasākums, kura milzonīgo svarīgumu un noderību mūsu sabiedrībai es joprojām nespēju nekādi izprast.