Viedokļi

Nesen samērā skaļi izskanēja informācija par Latvijas vēstniecības Ēģiptē rīkoto pieņemšanu, kas dažās publikācijās tika nodēvēta par nodokļu maksātāju līdzekļu izšķērdēšanu un vispār tumšu pasākumu.

Šoruden, ņemot vērā iedzīvotāju lūgumu, Valmieras pašvaldība suņu īpašnieku ērtībām pilsētā uzstādīja atkritumu urnas suņu ekskrementu savākšanai. Tās izvietotas 15 vietās suņu pastaigu populārākajos maršrutos, aptverot visus pilsētas rajonus.

Teic, ka viens no latviešu spēka ēdieniem esot putra. Kurš gan nezina  izteicienu: «Vārgulis, kā ne reizi putru nebūtu strēbis». Tāpēc nez vai par bargu pārmetumu koalīcijas partijām uzskatāms Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vērtējums, ka nākamā gada nodokļu jautājumos, it sevišķi izlemšanā par mikrouzņēmumu nodokļu (MUN) apjomiem, ir «savārīta kārtīga putra». Var pat domāt, ka prezidents cer: šo putru izstrebjot, arī šī valdība beidzot sāks spēkā ņemties.

Sauklis par skolu optimizāciju izskan arvien noteiktāk, un internātpamatskolas, kurās pēc speciālām programmām mācās bērni ar īpašām vajadzībām, pēc pāris gadiem nonākšot pašvaldību aprūpē. Šādas izglītības iestādes uzturēšana ne tikai saimnieciski, bet arī lai nodrošinātu personāla darbību, tostarp īpašo speciālistu nodarbības, kas sekmē bērnu kā fiziskās, tā garīgās veselības uzlabošanos, ir ne tā vieglākā nasta.

Strīds par mikrouzņēmumu darbinieku sociālajām iemaksām uzjundīja runas (un kādam arī cerības) par iespējamu valdības krīzi. Turklāt vakardien Saeimas balsojumā ZZS ar NA uzveica «Vienotību», klaji brāļojoties ar «Saskaņu». Tomēr satraukumam vai cerībām nav pamata — mums, latviešiem, ir pieņemts «palikt savās vietās».

Pirmdienas vakarā, sērfojot pa TV kanāliem, pavisam nejauši iemaldījos miljonāra Jūlija Krūmiņa memuāru Iļģuciema pašpuikas stāsti atvēršanas svētkos un autora dzimšanas dienas ballītē, kuru tiešraidē no restorāna  Bibliotēka Nr. 1 translēja kanāls Rīga TV 24. Uzreiz jāatzīmē, ka pasākums bija teicami režisēts — Jūlija draugi Paukštello un Bērziņš ar izteiksmi lasīja atmiņu stāstu fragmentus, Galante, Rajecka, Greifāne un Lapčenoks dziedāja viņam speciāli veltītas dziesmas, divi ekspremjeri, eksministri un no Maskavas atbraukušie Krievijas kino industrijas grandi teica cildinošas runas, bet pats gaviļnieks katram sveicējam pasniedza pa grāmatas eksemplāram, ar plašu žestu ierakstot tajā savu autogrāfu.

Viņnedēļas nogalē mūsmājās dāmām ļoti sagribējās vakariņu reizē Cēzara salātus. No vienas ēdināšanas iestādes Valmierā tādi, gardās porcijās, savulaik uz māju tika pasūtīti, testēti un par labu atzīti. Bet cilvēka dabā jau ir meklēt allaž kaut ko jaunu — varbūt kādu garšas niansīti, varbūt kādas agrāk neizbaudītas emocijas...

Divas ziņas: deputātu naktskvotas savējo cilvēku vajadzībām un labdarības pasākumi decembrī, kad vācam naudu bērniem, kas cietuši vardarbībā, slimībā. Katram šajā brīdī ir skaidrs, ka mūsu sabiedrībā kaut kas nav kārtībā ar vērtībām. Nevis kaut kas, bet VISS. Katrs rīts aust ar ziņām — neskaidrām, nepārdomātām, neizdiskutētām, tātad — nesaprastām. Uzņēmējdarbībā, medicīnā, izglītībā. Brīžam liekas: tālāk vairs nav kur iet, bet nakti nomaina diena, un kaut kā jau muļļājamies tālāk.

Pēc tam, kad sabiedrībā sacēlās sašutuma vētra par lēmumu no nākamā gada 1. janvāra noteikt prāvas sociālās iemaksas arī par daļēji nodarbinātiem strādājošajiem, kā valdība, tā valdošās partijas cenšas ieslēgt atpakaļgaitu un rast kādu pieņemamāku un, ko tur liegties, arī saprātīgāku risinājumu.

Nesen valmieriete, kuras mājas pagalmā Stacijas ielā ir ZAAO atkritumu savākšanas laukums, sašutusi ieteica laikrakstā vērsties pret bezkauņām, kas uz šo laukumu arī no citurienes ved  lielgabarīta atkritumus. Viņa ir arī pierakstījusi vecus dīvānus, citas drazas atvedušu automašīnu numurus un sola turpmāk pat bezkaunīgo vedēju portretus nofotografēt un publicēšanai piedāvāt.

Savā ziņā esmu Valmieras uzņēmējs, līdz ar to Valmieras liktenis man nav vienaldzīgs. Uzņēmēji ir zemes sāls, un šajā jomā uz kopējā valsts fona pēdējos 25 gados arī vēsturiski Valmierā gājis relatīvi diezgan labi. Droši vien tāpēc, ka valmierieši ir tādi, kas tiek galā ar izaicinājumiem visos laikos un ir spējuši būt par Vidzemes galvaspilsētu.

Mūsu šarmantā finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola ir gan kuplas ģimenes māte, gan pasaules līmeņa šahiste. Tieši uz šāda labestīgi cerīga fona viņa tika iesvaidīta Māra Kučinska vadītajā valdībā, un vienubrīd šķita, ka tieši viņas stāsts jeb reāla un tālredzīga darbošanās savā svarīgajā amatā, kā jau labai šahistei piedien, būs viens no stabilākajiem mazajiem valdības vīru un sievu veiksmes stāstiņiem, kuru valstiskā misija — veidot reāla Latvijas Republikas Ministru kabineta veiksmes stāsta lielo puzli.

Ziemassvētku vecīša vēsture iestiepjas tālā senatnē. Īstās tradīcijas saknes esot meklējamas Turcijas teritorijā esošajā Miras pilsētā, kur ap mūsu ēras 300. gadu kalpojis bīskaps Svētais Nikolass. Viņš kļuvis slavens tamdēļ, ka mēdzis slepus apdāvināt trūcīgos bērnus. Pēc nāves Miras bīskaps tika iecelts par bērnu svēto aizgādni. Moderno Santa Klausu radījis koncerns Coca-Cola, un tas noticis pirms vairāk nekā 80 gadiem.

Jā, protams, «Vienotība» ir gluma, viltīga un atriebīga. Tās mērķis ir bāzt spieķus ZZS riteņos, izdevīgā brīdī pašaut Kučinskim kāju priekšā, lai viņš krīt, un censties atkal iespraukties premjera krēslā. Taču saistībā ar mikrouzņēmumu nodokļiem valdības vadītājam vajag uzklausīt partiju, kas valsti izstūrēja cauri globālai ekonomiskai krīzei ar pātagu un pigu pīrāga vietā.

Banka aizdomās par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un teroristu finansēšanu var bloķēt jebkuru kontu — gan privātpersonai, gan uzņēmumam. Izrādās, ka Latvijā nav vienotu prasību visām kredītiestādēm un katra var rīkoties pēc saviem ieskatiem un iekšējās kārtības noteikumiem, brīvi interpretējot likumā noteikto. Tāpat ir iespējas, ka cēlu mērķu vārdā — lai apkarotu nelikumīgas finanšu darbības, var ciest arī pilnīgi nevainīgi kontu turētāji, tikai uz aizdomu pamata.

Nupat sanāca aprunāties ar labu draugu, kurš vairākus pēdējos gadus ar savu fūri turp un atpakaļ izbraukājis simtiem tūkstošus kilometru pa Eiropas valstīm — gan pa kontinentu, gan arī Lamanšam otrā pusē, kādus pārsimt tūkstošus ik gadu. Katra tālā reisa sākumā viņam iznāk braukt ārā no Latvijas un katru reizi mājupceļā — braukt iekšā. Nestāstīja šoferis man par visiem Latvijas robežpunktiem, kur savulaik par valsts naudu tika sabūvētas caurlaides ar lepnākiem vai mazāk lepniem kabinetiem un visu pārējo, pieminēja tikai divus — Grenctāli un Ainažus. Pirmais uz robežas ar Lietuvu, otrais uz robežas ar Igauniju.

Latvietis kopš sendienām radināts pie galējībām — ne velti vācu baroni blakus baznīcām cēla krogus, lai pēc grēku nožēlošanas tiktu sagrēkots no jauna un varbūt pat vēl mežonīgāk, tādējādi nabaga zemnieciņš līdz mūža galam tā arī netika skaidrībā, vai viņš bijis uzticams Dieva kalps vai postošu kaislību plosīts uzdzīvotājs. Arī vēlākajos gados maz kas mainījās:  daļa tautiešu pieslējās marksisma, daļa — buržuāziskajiem ideāliem, saņemot katrs pēc nopelniem — kā pirmie, tā otrie tika nolemti iznīcībai uz revolūcijas altāra.

Nupat Pasaules banka (PB) publicēja savus ieteikumus Latvijas veselības aprūpes sistēmas stratēģijas izstrādei, liekot šausmās saķert galvas pašmāju profesionāļiem. Cik noprotams, tad ieteikumu autoriem nav vispār nekādas sajēgas par kopējo situāciju Latvijā, tāpat tiek izmantoti nezināmas izcelsmes skaitļi un fakti, kam nav nekādas saistības ar realitāti, utt., un, ja šādi ieteikumi tiks ņemti vērā, tad situācija no sliktas pārtaps par katastrofālu.

Šodien Ogres novadā notiek LLKC un Latvijas Jauno zemnieku kluba kopīgi organizēta konference  «Jaunais lauksaimnieks Latvijā», kuras diskusiju galvenā tēma ir par nākotnes lauksaimniecību. Pirms tās jau labu laiku Lauku tīkla mājaslapā notika aptauja ar jautājumu: «Vai Latvijā pietiek jauno lauksaimnieku, kuri spēs nomainīt veco paaudzi?» Aptaujas dalībnieku vairākums uzskata, ka daļēji tā tas ir, taču tikai ar nosacījumu, ka ir jau vecāku izveidota stabila saimniecība, kurā darbs atrodas arī jaunajiem, ka ar laiku šī saimniecība tiek pārņemta un tālāk attīstīta jau ar jaunā saimnieka pievienoto vērtību.

Ar skatuves māksliniekiem Latvijā ir kā ar desām mūsu veikalos — pilns plaukts, bet reti kura īsta. Kā zināms, lai labāk mums desas iebarotu, uz tām tiek lielīti gaļas procenti, tās vīstītas skaistos iepakojumos utt. Līdzīgi ir arī uz skatuves — tur pie mikrofona raujas pašpasludināti mākslinieki, mākslīga slavas kalna stūmēji bez īsta talanta un satura — vēderu vēl var piemānīt, bet ausis jau nu ne.