Tā par sevi saka Jurģis Priedītis, LIAA Valmieras biznesa inkubatora vadītājs. Savos tikai 33 gados ieguvis labu izglītību Latvijā un pāris vietās ārzemēs, darba pieredzē var lepoties ar prasmēm būvniecībā, teātra izrāžu gaismošanā, tirdzniecībā, bankā. Savu pieredzi šodien Jurģis labprāt piedāvā jaunajiem censoņiem uzņēmējdarbībā.
Valmieras Drāmas teātra dekoratorei un Valmieras Kultūras centra māksliniecei INTAI SKRASTIŅAI Goda valmierietes tituls piešķirts par lielajām darba spējām un entuazismu, daudzus gadus veidojot svētku noformējumu pilsētā, un ilggadēju veikumu teātrī.
GUNĀRAM PURIŅAM apbalvojums Goda valmierietis piešķirts par ieguldījumu lidmodelisma nozares popularizēšanā Latvijā, par devumu tehniskās jaunrades attīstībā Valmierā, nododot pieredzi bērniem un jauniešiem un ieinteresējot viņus inženierzinātnē, kā arī par teicamiem rezultātiem Latvijas un pasaules mēroga lidmodeļu sacensībās.
Ir uzkrāta pieredze, un noteikti šobrīd uz Valmieru raugāties mazliet citādi.
Es esmu valmieriete, bet sanāca, ka dzīves ceļi aizveda uz Limbažiem, vēlāk Murjāņiem, Rīgu un tad jau uz Birzgali Ķeguma novadā. Kad mācījos Limbažu 18. arodvidusskolā, vienmēr teicu, ka gribu dzīvot Valmierā, jo pilsēta ir zaļa, samērā klusa, bet dzīvē kā jau dzīvē nekas nenotiek pēc plāna. Liktenim labpatikās rezultātā mani aizvest uz Birzgali, kur nodzīvoju savus desmit dzīves gadus, bet šo vietu līdz galam iemīlēt tā arī nespēju.
Vai skolai būt?
Anna Ķirpīte atbildes vēstulē pauda prieku par IM Pagaidu Mūzikas pārvaldes vadītāja prof. Jāzepa Vītola izteiktajām optimistiskajām prognozēm skolas pabalsta saņemšanā, taču tas tomēr nekliedēja viņas bažas par skolas turpmākās pastāvēšanas iespējām. A. Ķirpīte oficiālajā vēstulē pārvaldei 1921. gada 11. maijā rakstīja:
Mežs ir ekosistēma visās tās attīstības stadijās, kur galvenais organiskās masas ražotājs ir koki, kuru augstums konkrētajā vietā var sasniegt vismaz 5 m un kuru pašreizējā vai potenciālā kopējā vainagu projekcija ir vismaz 20 procentu no mežaudzes aizņemtās platības. Tātad — par atsevišķu koku un mežaudžu platībām Valmierā.
ANDRIS VĀRPA ir klātesošs vairāku Latvijas pilsētu ikdienā: Rīgā, Valmierā, Cēsīs, Rūjienā un citviet. Pie Dailes teātra sēž un glezno viņa Irbīte — baskājis mākslinieks Voldemārs Irbe, kura bronzas rokā bieži vien kāds garāmgājējs ieliek puķi. Vērmanes dārza malā izslējies švītīgais dendijs Kārlis Padegs spāņu cepurē, pie operas rāmi pozē cienīgais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds ar savu Sesilu un čau-čau sunīti.
Zemnieka dēls
Pagājušā gadsimta 20.-30. gados gandrīz ikviens valmierietis zināja sabiedriskā darbinieka un rakstnieka Augusta Melnalkšņa vārdu. Viņa vecāki bija Jānis Melnalksne no Valmieras apriņķa Valtenberģu pagasta Melnalkšņa un Elīze Julianna Bērztīss no Nikuča. 1876. gada 1. maijā (19. aprīlī pēc v. st.) Melnalksnī, netālu no toreizējā Mazsalacas miesta, pasaulē nāca ņiprs puisēns — Ādams Augusts.
Miķeli Valmierā allaž interesējuši jautājumi par to, kā vietējiem un pilsētas viesiem – i kājāmgājējiem, i braucējiem – ātrāk un tajā pašā laikā drošāk nokļūt tajā vai citā Vidzemes industriālās galvaspilsētas vietā.
...Ir septiņdesmitie gadi. Valmieriešu Irēnas un Jāņa Murīsu pašu spēkiem celtajā mājiņā Austrumu ielā sava vieta arvien atvēlēta dekoratīvo augu stādiem, īpaši mežvīteņiem, kas Latvijā strauji kļuvuši populāri, arī Valmierā. Noņemšanās liela, bet ne pacietības, ne mīlestības nepietrūkst: puķkopība ir abu lielais prieks un mūža aizraušanās, kaut gan tai tiek tikai stundas pirms un pēc valsts darba. Es arī izaugu puķu dobē, — rudenī pēc piecdesmit gadiem kā pa jokam nosmiesies dēls Inguss, kas kopā ar sieviņu Inesi un abu dēliem Pēteri un Kārli turpina paša vecāku aizsākto savā stādaudzētavā 7 rozes.
Vakar apaļi 80 apritēja vienam no cienījamākajiem valmieriešiem, pensionētam skolotājam ar pusgadsimta darba stāžu, Triju Zvaigžņu ordeņa komandierim IVARAM BRIEDIM. Neilgi pirms jubilejas tikāmies, lai atcerētos nozīmīgākos pagriezienus gaviļnieka mūžā.
Vai zināt, kurš ir šobrīd Vidzemē jaudīgākais celtniecības uzņēmums ar pērnā gadā apgūtajiem apmēram 40 miljoniem eiro, kas starp Valmieras biznesa smagsvariem ar gada apgrozījumu dod augsto trešo vietu un kuram objekti visā Latvijā?
Apriņķa pilsēta
Pēc noslēgtā Nīstades miera līguma 1721. gadā Vidzemi pievienoja Krievijas impērijas teritorijai. 18. gadsimta 30. - 70. gados iedzīvotāji joprojām trūcīgi un to skaits tik niecīgs, ka faktiski Valmiera vairs neatbilda pilsētas statusam. Pēc 1782. gada revīzijas datiem Valmierā tolaik 310 iedzīvotāju, no tiem — 246 vācieši. Vairākums pilsētnieku nodarbojās ar amatniecību vai sīktirdzniecību.
1920. gada 4. jūnijā, kad Pauls Šuberts bija uzrakstījis IM MD Mūzikas nodaļai atskaiti par komandējumu ar ieteikumu par mūzikas skolas atvēršanu Valmierā, notika Annas Ķirpītes spējīgāko audzēkņu klavieru vakars. Koncertā Valmieras Amatnieku biedrības zālē piedalījās Alma Štokmane (prec. Tirzīte, 1902-?), Aleksandra Jaunbērziņa (1903-1991), Velta Krastiņa (prec. Anševica, 1902-1973), Irma Palkavniece (prec. Oliņa, 1900-1984), S. Šmite un Oļģerts Kreišmanis (1904-1945). Mūzikas skolas dibināšanas kopsakarībās koncerts uzskatāms arī kā jaundibināmās mācību iestādes popularizēšanas pasākums.
GIJAS KARĀNES profesionālā dzīve ritējusi divās mācību iestādēs — Valmieras Valsts ģimnāzijā un Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolā, tomēr nemainīga lieta bijusi zīmēšana, kas viņai viegli padevās jau no mazotnes. Skolotājas personībā mijas gan estēts, gan praktiķis, kas nebaidās «ienirt» jaunos piedzīvojumos un nezināmajā.
Valmieras JC «Vinda» tehniskās jaunrades novirziens ir īsta pacietības skola. Šeit bērni un jaunieši rūpīgi un pacietīgi cenšas nostiprināt savas pirmās zināšanas un praktiskās iemaņas inženierzinātnē. Novēlu:
1. pacietīgus izglītojamos;
2. radošus un uz attīstību vērstus pedagogus;
3. noturēt un uzlabot tehnisko bāzi;
4. administrāciju, kura profesionāli nodrošina JC «Vinda» darbu, t.sk. arī sarežģītos apstākļos.
Paldies pašvaldībai par to, ka mēs esam!
Modeļu būve un remonts pedagogs GINTS TETERIS
Gājuši gadi, bet manās atmiņās vēl kā šodien dzīvi ir tie gadi, kas saistījušies ar Valmieras 1. vakara vidusskolu. No mūsu mazā pedagogu kolektīva daudzi jau ir mūžībā — iespējams, ka es biju gados mazliet jaunāka.
Kā jums paiet šī vasara?
Mierīgāk... Kovida dēļ esmu daudz atpūtusies, jo mēs Bastionā nestrādājām, nedrīkstēja. Raimonds mums bija vienīgais pelnītājs, elektriķi jau varēja strādāt.Vakar visi atbraucām mājās, bijām nedēļu pie jūras. Aiz Tūjas, netālu no Veczemju klintīm, noīrējām mājiņu. Bērniem ļoti patika!
Tagad man atvaļinājums — mums ir labi darba devēji! — bet pēdējās dienas gan sanāca tādas saspringtākas: bija jākārto dokumenti, man un bērniem jāmaina pases. Plānā vēl daudzkas vēl jāizdara, pirms sāksies darbs.
GUNTAI BŪMANEI ir vairāki hobiji. Viens no tiem – fotografēšana. Daudzi pamanījuši, ka Gunta sūta fotogrāfijas ar radošiem parakstiem laikraksta Liesma fotokonkursiem. Valmierietis uzaicināja Guntu uz sarunu.
Kā jums sākas vasara?
Pavasarī likās: viss tūlīt plauks, būs lielā ziedēšana, tai piederas kokles... Tomēr jūnijā plānoto koncertu nācās pārcelt uz 21. novembri. Man liekas, ka pašlaik cilvēki ir tik ļoti izslāpuši pēc kultūras, tikšanās, koncertiem, ka jāskrien uz visām pusēm, un mūsējā varētu būt tikai viena no iespējām. Kokļu mūzika nav rokkoncerts, kur iztrakojas, tai novembra miers pat ir piemērotāks, lai izbaudītu — tumšais laiks, patriotiskais mēnesis.