Valmiera un tās apriņķis gadsimtos
Apriņķa pilsēta
Pēc noslēgtā Nīstades miera līguma 1721. gadā Vidzemi pievienoja Krievijas impērijas teritorijai. 18. gadsimta 30. - 70. gados iedzīvotāji joprojām trūcīgi un to skaits tik niecīgs, ka faktiski Valmiera vairs neatbilda pilsētas statusam. Pēc 1782. gada revīzijas datiem Valmierā tolaik 310 iedzīvotāju, no tiem — 246 vācieši. Vairākums pilsētnieku nodarbojās ar amatniecību vai sīktirdzniecību.
Kad Vidzemes ģenerālgubernators Brauns 1783. gada 7. oktobrī izdeva pavēli par 8 apriņķu izveidošanu Vidzemes guberņā, ar norādījumiem par pilsētu pārvaldi, apbūves plānošanu, apriņķa policiju, tiesām, Valmiera bija viena no tām, kuras ieguva apriņķa pilsētas statusu — Wollmarβcher Creis: Stadt Wollmar. Jaunizveidotajā apriņķī nu atradās vēl viena pilsēta — Limbaži — un 13 draudzes (Kirchspiel): Valmieras, Burtnieku, Matīšu, Rūjienas, Mazsalacas, Sēļu, Liepupes, Alojas, Limbažu, Dikļu, Umurgas, Rubenes un Straupes.
Valmiera tolaik neliela — ar vienīgo ielu no luterāņu baznīcas līdz zirgu pasta stacijai. Daļa namu atradās senajā pilsētas nocietinātajā daļā. Uzņēmīgākie pilsētnieki mājokļus būvēja ārpus kādreizējiem Rīgas vārtiem. Neizmantotajos zemes gabalos iekopa dārzus. Pilsētas attīstību kavēja Valmiermuižas un Kokmuižas īpašnieki, kuri bieži patvarīgi piesavinājās pilsētas zemi. 1785. gadā noteica pilsētas administratīvās robežas: Rātsupīte un dzirnavu uzstādinājums veidoja robežu ar Valmiermuižu un mācītājmuižas zemēm. Namnieku šņoru zeme aiz Jāņmuižas robežojās ar Kokmuižas īpašumiem. Gauja (die Aa) līdz Rātsupītes ietekai pretējā krastā veidoja robežu starp pilsētu un Kaugurmuižas zemēm.
ABOS GAUJAS KRASTOS. Skats uz Valmieru 20. gados. Foto no muzeja krājuma
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv