Piektdien, 10. jūlijā, pl. 16 Kārķu pagastā pie Ķires tilta notiks ceļa Ziemeļu stīga rekonstruētā posma Kārķi – Naukšēni atklāšana. Jauno ceļu pirmie iemēģinās Aivars Freimanis (Frīdis) ar saviem Vēja brāļiem, motokluba Valkas vanagi dalībnieki, Naukšēnu motobraucēji. Viņiem pievienoties parādes brauciena maršrutā Kārķi – Naukšēni – Kārķi aicināts ikviens motociklists, mopēdists un katrs, kam patīk vējš un Vēja brāļi.
Naukšēnu novada Ķoņu pagasta «Apškalnos» dzīvo ZAIGA BIRŽMANE. Dzimtajā pagastā arī skolojusies sešas klases, bet vēlāk mācības turpinājusi Cēsīs un Rūjienas vidusskolā. Interese bijusi par celtniecību, tāpēc tālāk izglītojusies Rīgā, kur ieguvusi lauku celtniecības meistara diplomu. Jau četrus gadus viņa strādā Naukšēnu novada vidusskolas filiālē Ķoņu pamatskolā. Kolēģi viņu vērtē kā ļoti sirsnīgu un izpalīdzīgu cilvēku.
Otrdien Valmierā seminārā «Pieaugušo izglītības vajadzības un iespējas» piedalījās pārstāvji no Valmieras, Naukšēnu, Jaunpiebalgas, Cēsu, Līgatnes, Limbažu un Gulbenes pašvaldībām, izglītības iestādēm un nevalstiskajām organizācijām, kas iesaistītas pieaugušo izglītības politikas veidošanā un realizēšanā.
Piektdien sākās un līdz pat svētdienai Valmierā un Cēsu novadā, bet atsevišķos sporta veidos arī Burtnieku, Kocēnu, Limbažu, Līgatnes un Valkas novadā, kā arī Jūrmalā un Rīgā notika Latvijas Jaunatnes olimpiādes sacensības pavisam 26 sporta veidos plus vēl florbolā, sadalot 236 medaļu komplektus. Oficiāli sacensībām bija reģistrējušies 2637 jaunie sportisti no 83 Latvijas pašvaldībām. Pasākuma kulminācija, protams, bija svētku gājiens un olimpiādes svinīgā atklāšana Valmieras estrādē.
Sestdien, 4. jūlijā, norisinājās Olimpiešu parka teritorijas labiekārtošanas projekta atklāšanas pasākums, kurā, atzīmējot sadarbību starp Latvijas Jaunatnes vasaras olimpiādes rīkotājiem — Latvijas Olimpisko komiteju (LOK), Valmieras pilsētas pašvaldību un Burtnieku novada pašvaldību, tika stādīti jauni koki: sarkanās un sudraba kļavas.
Lielas puķu dobes mazpilsētas centrā, stādījumi iepretim muzejam un bibliotēkai Mazsalacu dara krāšņāku, acīs krītošāku.
Mazsalacas senioru biedrībā «Atbalss» jaunu ieceru netrūkst.
Kaismīgi laivotāji veido to Latvijas upju topu, kas visvairāk aicina mesties plūdumā, baudot dabu, klusumu un savējo kompāniju.
Piektdienās ir sieviešu pēršanās dienas, bet sestdienās — vīru laiks. Tā rakstīts, reklamējot Mazsalacas pilsētas sabiedriskās pirts pakalpojumus.
18. jūlijā uz atmiņu kamola ritināšanu tiek aicināti Sēļu skolas kādreizējie audzēkņi. Viņu domu rosinājumam publicējam vienu no šī kamola pavedieniem — šīs skolas absolventes «Sprīdīšu» mājas kādreizējās īpašnieces ANDAS VINTERES 2001. gada decembrī rakstītas atmiņas.
12. septembrī norisināsies pirmie Kokmuižas svētki, caurvijot senlaicīgo neobaroka laika atmosfēru savienojumā ar mūsdienu kultūru. Centrālā svētku norises vieta būs Kokmuižas parterā.
Ko gan darīt tad, kad Jānis sajūt izsalkumu? Pieļauju, ka Valmierā pats galvenais Jānis — tas, kurš domes priekšsēdis Baiks — no pašvaldības nama dodas pāri Lāčplēša ielai uz Rātes vārtiem. Kaimiņpilsētā, manās dzimtajās Cēsīs, tieši tāda paša ranga Jānis — tas, kurš Cēsu novada domes priekšsēdis Rozenbergs — šovasar tādās reizēs varbūt iecienījis pavisam nesen Cēsīs atklāto restorānu Izsalkušais Jānis. Tiesa, viņam gan būs garāks gabals no Cēsu domes ejams, garām Svētā Jāņa baznīcai. Un te jau vēl stāsts par Cēsu Jāņiem nebūt nav galā...
Viņsvētdien, kad Svētā Sīmaņa baznīcā pēc renovācijas atklāja torni, svinīgajā ceremonijā tika sveikti vairāki vīri, kas te savu roku pielikuši. Tā nu sanāca, ka aprunāties dabūjām tikai krietnus 30 metrus virs zemes — vispirms pie pulksteņa mehānisma, pēc tam jau torņa skatu laukumiņā, no kurienes uz visām debess pusēm Valmiera kā uz delnas redzama.
Vasaras vidū un siltumā Valmieras tirgū lielos lietussargus steiguši nomainīt saulessargi. Daži no tiem ir košāki, bet citi — tie paši, nu vien pretsaules vajadzībai. Dažā svaigā tējas piedāvājumā ir pārtapuši savītušie Jāņu un Pēteru kroņi, taču svaigu ziedu piedāvājums joprojām ir liels. Tā Agita no Jaunraunas puses stāsta, ka vēl daudzi turpina pirkt podu puķes, pat steidz stādīšanai atraitnītes iegādāties. Viņas piedāvājumā ir krāšņas gazānijas par 70 centiem podiņā.
Kāds no tiem valmieriešiem, kas uzskata, ka Valmierā soliņu, kur nogurušajiem kājāmgājējiem atvilkt elpu, joprojām ir par maz, bija nolēmis situāciju kaut nedaudz uzlabot, Beātes ielas malā netālu no bērnu rotaļu laukuma novietojot vecu biroja grozāmo krēslu.
Šogad Kocēnu novada svētku ietvaros Zilākalna pagastu ieskandināja Kocēnu kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvs «Savieši» un pūtēju kvintets. Pasākumu apmeklēja dažāda vecuma skatītāji — gan bērni, kuri tikai mācās spert pirmos solīšus, gan jaunieši, gan arī cienījama vecuma vietējie iedzīvotāji. Spriganums, pārliecība par to, ko dara, virmoja no māksliniekiem visa koncerta laikā. Šogad koncertu apmeklēja arī viesstrādnieki, kas savu sajūsmu par latviešu tautas dejām izteica ar bravo saucieniem.
Saulgrieži un laiks līdz tiem latviešiem ir īpašs — viss, kas notiek šajā laikā, ir ar īpašu enerģiju. Gatavojoties Saulgriežiem, Kocēnu novadā notika vairāki pasākumi, tostarp arī trešie Kocēnu novada svētki, kas aizsākās Dikļu pils dārzā 18. jūnijā.
Bērzaines cilvēki vienlaikus svinēja novada svētkus un ielīgoja Jāņus. Vietējais amatierteātris bija sagatavojis jaunu izrādi — V. Rihtera «Nebēdniekus», ko iestudēja Strenču Tautas teātra režisors ar lielu pieredzi Andris Liepiņš.
Novada svētku un Vidzemes Dziesmu dienas ietvaros Dikļos Neikenkalna dabas koncertzālē notika Dižkoncerts, kurā piedalījās 650 jaukto un sieviešu koru dziedātāji no visas Latvijas, visvairāk — Vidzemes un Valmieras dziesmu apriņķa kori, 120 pūtēju orķestru muzikanti, kā arī netradicionālās mūzikas grupas un kokļu ansambļi. Koncerta mākslinieciskais vadītājs — Ivars Cinkuss, režisore — Indra Roga.
19. jūnijā Kocēnu novada svētku ietvaros Dikļu pagasta bibliotēkā notika Vika (Viktors Kalniņš) jaunās grāmatas «Santamonika, Arhangeļskas apg.» atvēršanas svētki. Svētki dubultā, jo 19. jūnijs ir Viktora vārda diena. Grāmata stāsta par Vika dienesta laiku no 1962. gada līdz 1964. gadam, kad Vika uzdevums bijis apsargāt kriminālieslodzītos Arhangeļskas apgabalā. Grāmatā ir Vika saglabājušās vēstules no armijas, kas sūtītas vecākiem un brālim. Grāmata nav dokumentāla. Tā attēlo tā laika armijas dienestu, savstarpējās attiecības, tā ir stāsts par varu kā tādu un kā mēs katrs rīkotos, atrodoties dažādos absurda apstākļos.