Pirms gada rokgrupa Colt šķīrās no vokālista Ata Ieviņa. Kopš pērnā rudens par pārsteigumu daudziem, taču ne pašiem mūziķiem, par grupas līdervokālisti kļuvusi enerģiskā valmieriete ELĪNA KRASTIŅA, kas uz dziedāšanu nekad nav bijusi skubināma. Šī sezona bijusi piesātināta ar koncertiem, tostarp kopā ar tādām pasaules mēroga zvaigzneēm kā Marco Mendoza (Whitesnake), ar kuru jau  esot Colt sastāvā Elīna dziedājusi arī duetā. Nākamā gada janvārī Elīnai ar Colt gaidāms vēl kāds nozīmīgs pasākums tepat Valmierā.

Valkas novada Ērģemes pagasta zemnieku saimniecības «Kurģi» īpašnieks KRISTAPS BUILIS un pašnodarbinātā amatniece LAURA BUILE bija to 26 Vidzemes uzņēmēju vidū, kurus šovasar Priekuļu novada Liepas muižā savā nu jau astotajā pasākumā īpaši svinīgos apstākļos godināja Vidzemes plānošanas reģiona speciālisti.

Tikpat sirsnīgi un mīļi pēc sešdesmit gadiem

«Zelta kāzas mums bija tik burvīgas, ka vēl tagad, pēc desmit gadiem, piedzīvoto nevaram aizmirst,» saka JANĪNA un PĒTERIS BLASI. Savas Dimanta kāzas viņi bija domājuši nosvinēt tikai ģimenes lokā. Nesanāca, jo meita, abas mazmeitas un nu jau arī mazmazmeitiņas sprieda citādi – ja tik ilgi kopā nodzīvots, notikums jāatzīmē svinīgāk. Un sestdienā, 7. decembrī, pārsteigums sekoja pārsteigumam. Vispirms jau atskanēja zvans un norādījums pulksten trijos pēcpusdienā būt gataviem. Mašīna ieripoja pagalmā un sekoja brauciens uz «Mazo Ansi». Nākamais pārsteigums – svinību vietā ieradās divi muzikanti, kuri sniedza stundu ilgu koncertu. Pēc brīža durvis vērās atkal. Pēteris nodomājis, ka kūjnieki nāk, bet nekā – akordeonists pa priekšu, aiz viņa sveicēji no Dzimtsarakstu nodaļas un pilsētas domes priekšsēdētājs. «Kopā iedzērām šampanieti. Par šo skaisto apsveikumu, kas mūs ļoti, ļoti iepriecināja, vislielākā pateicība. Valmieras pašvaldība patiesi rūpējas par pilsētas ģimeņu stiprināšanu,» secina Pēteris.

Caurviju prasmes ir samērā jauns termins izglītības sistēmā. Tās caurvij visu mācību saturu, bet nav konkrēti saistītas ar kādu vienu mācību jomu vai priekšmetu. VISC projekta «Kompetenču pieeja mācību saturā» (Skola2030) ietvaros ir izvirzītas sešas caurviju prasmes: kritiskā domāšana un problēmu risināšana, jaunrade un uzņēmējspēja, pašvadīta mācīšanās, sadarbība, pilsoniskā līdzdalība, digitālā pratība, uz kurām tiks likts akcents mācību procesā.

Pilnveidoto mācību saturu un pieeju vispārējā izglītībā paredzēts ieviest pakāpeniski.

Otro gadu Valmieras tehnikumā darbojas Biznesa skola, bet jau desmit gadus profesionālās izglītības iestāde aktīvi iesaistās dažādās Junior Achievement Latvia (JAL) programmās un konkursos. Katru gadu jauniešiem rodas aizvien inovatīvākas idejas – gan lai uzlabotu drošību uz ceļiem un medību laikā, gan arī lai izpaustu savu personību.

Mūspuses sporta dzīvē šogad, manuprāt, piedzīvoti divi lieli notikumi – Eiropas čempionāts BMX Valmierā un šīs pilsētas futbola komandas – VALMIERA GLASS VIA neticamais (uz mēles gala gan ir cits apzīmējums – pelnītais) panākums Optibet virslīgas turnīrā – izcīnītā 4. vieta. Uz aizraujošo sezonu futbola laukumos vēl reizi atskatījās Valmieras futbola kluba viceprezidents ULDIS PŪCĪTIS.

Kādu dienu pirms Ziemassvētkiem Rencēnu pamatskolā ieradās «simboliskie rūķīši» – Anita un Ilva Birkavas no kaimiņu Jeru pagasta. Anita ir prasmīga lauksaimniece un tirdzniecības darbiniece, bet viņas meita Ilva – mājturības skolotāja. Anitas (Kleimane), 1973. gada absolventes, ģimene bija nolēmusi, ka sagatavos dāvaniņas savas skolas tagadējiem skolotājiem un darbiniekiem. Nolemts – darīts! Un abas mājražotājas tās gaumīgi noformējušas un atvedušas pasniegšanai. Tā kā viņas darbojas biedrībā «Rūzele», ražojot dažādu ogu sukādes un gardus konditorejas izstrādājumus, tad sarūpētajās dāvanās – smaržīgas tīros laukos lasītas tējas un sukādes.

Sēlijā, Viesītē, Mārtiņa Buclera ikgadējā pasākumā tika prezentēta grāmatiņa, ko ar Valmieras novada Ziedotāju kluba finansiālu atbalstu bija sarūpējis Jāņa Āboltiņa dēls Andis. Tas ir stāsts ne tikai par pazīstamo Mazsalacas fotogrāfu, bet minēti arī citi fotogrāfi, kas kādu laiku  strādājuši Mazsalacā un ir iemūžinājuši ļaužu dzīvi dažādos laika periodos. Tā kā Mazsalacas fotogrāfu darbība nav pētīta un apkopota, grāmatiņā varam atrast pirmatnējās ziņas, viņu attēlus un redzēt, kādi bijuši zīmogi, ar kuriem zīmogoja fotogrāfijas.

Manā nu jau tālajā bērnībā pēckara gados, kad ziemās vēl bija ne vien sniegs, bet pat pamatīgas kupenas, tik greznu, krāšņu Ziemassvētku eglīšu rotājumu, kādi tagad vai ar velšanos veļas no veikalu plauktiem, gan nebija. Eglītes tad greznojām ar īpaši šai dienai saglabātiem ābolēniem (lieliskākie bija sīpoliņi), strupi sārtiem burkāniem, no meža atnestiem brūnganiem vai zaļiem čiekuriem. Tos lieliski kopā saistīja un ap egli apvīt ļāva pamatīgie, pat pāris metru garie staipekņi. Mežos mūsu māju tuvumā to bija daudz, un tajos gados neviens mums netika teicis, ka šis starp ogulājiem un veciem ciņiem uz visām pusēm ložņājošais zaļai šņorei līdzīgais augs ir saudzējams, tātad neplūcams un mājā nestiepjams.