Gada Notikums: Dimanta kāzas
Tikpat sirsnīgi un mīļi pēc sešdesmit gadiem
«Zelta kāzas mums bija tik burvīgas, ka vēl tagad, pēc desmit gadiem, piedzīvoto nevaram aizmirst,» saka JANĪNA un PĒTERIS BLASI. Savas Dimanta kāzas viņi bija domājuši nosvinēt tikai ģimenes lokā. Nesanāca, jo meita, abas mazmeitas un nu jau arī mazmazmeitiņas sprieda citādi – ja tik ilgi kopā nodzīvots, notikums jāatzīmē svinīgāk. Un sestdienā, 7. decembrī, pārsteigums sekoja pārsteigumam. Vispirms jau atskanēja zvans un norādījums pulksten trijos pēcpusdienā būt gataviem. Mašīna ieripoja pagalmā un sekoja brauciens uz «Mazo Ansi». Nākamais pārsteigums – svinību vietā ieradās divi muzikanti, kuri sniedza stundu ilgu koncertu. Pēc brīža durvis vērās atkal. Pēteris nodomājis, ka kūjnieki nāk, bet nekā – akordeonists pa priekšu, aiz viņa sveicēji no Dzimtsarakstu nodaļas un pilsētas domes priekšsēdētājs. «Kopā iedzērām šampanieti. Par šo skaisto apsveikumu, kas mūs ļoti, ļoti iepriecināja, vislielākā pateicība. Valmieras pašvaldība patiesi rūpējas par pilsētas ģimeņu stiprināšanu,» secina Pēteris.
Dvēseļu pievilkšanās
Pirms sešdesmit gadiem, 7. novembrī, viņi satikās ballē. Tā kā par godu Oktobra svētkiem, tā kā kolhoza apsējībām. Virķēnu zēni parasti braukuši uz ballēm Rūjienā, taču pilsētas puišiem tas nav paticis, un pa reizei sanākusi izplūkšanās, tāpēc tajā liktenīgajā reizē Pēteris kravas mašīnas kastē kopā ar muzikantiem devies uz Oleriem.
Balle kā jau balle, bet savu Janīnu pamanījis, kad pasākums tuvojies beigām. Uzlūdzis uz deju: «Vārds pa vārdam, iepazināmies. Janīna pastāstīja, ka atbraukusi pie draudzenes ciemos no Rūjienas (arī es tolaik biju Rūjienā praksē). Pajautāju, vai meitene nav ar mieru atpakaļ uz pilsētu braukt kopā. Janīnai vajadzēja aprunāties ar draudzeni, tāpēc vienu deju izlaidām, bet nākamajā sekoja Janīnas pirmais «jā». Muzikanti jau arī viņai bija pazīstami – pūtēju orķestra vadītājs bija Janīnas priekšnieks – rūpkombināta direktors.»
«Mēs visi daudz dziedājām, es arī biju liela dziedātāja, gan kā soliste, gan duetā ar draudzenīti Irēnu Bondari. Dziedāt mūs mācīja angļu valodas skolotājs Ēvalds Siliņš. Arī teātri spēlējām,» stāsta Janīna.
Laikam jau šī Pētera un Janīnas saskatīšanās nebija nejauša. Gribas teikt, ka notika tuvu dvēseļu pievilkšanās, jo, izrādās, viņi abi ir Latgales bērni. Interesanti, ka Pēteris bērnībā dzīvojis kāda pusotra kilometra attālumā no Janīnas, bet iepazīties gadījās tikai Vidzemē.
Pavadījis Janīnu mājās, Pēteris sarunājis nākamo tikšanos. Tā reizi pēc reizes, un sekojis bildinājums – kādā svētdienā, sēžot pie galda, pats no sevis radies jautājums meitenei: nāksi man par sievu? Un Janīna, daudz nedomādama, atkal teica «jā». Jau nākamajā dienā abi devušies uz dzimtsarakstu nodaļu pieteikties, pat neplānojuši, kā, kur un vai vispār rīkos kāzas. Nekādu naudas līdzekļu arī nebija – Janīnai neliela alga rūpkombinātā, Pēterim tikai stipendija. Izrādījās, ka jaunieši ielekuši pēdējā vagonā, jo 5. decembris bijis pēdējais datums, kad iesniegumu varēja iesniegt Rūjienā. Pēc tam nāktos braukt uz Valmieru. Kāzas par godu jaunajiem un arī sev sarīkoja rūpkombināta darbinieki, vedēji – rūpkombināta direktors ar sievu, kuri uz dzimtsarakstiem jaunlaulātos aizveda ar savu kārlīti. Ārā todien bija mīnus 25 grādi...
Uz Valmieru!
Sākumā jaunā ģimenīte apmetusies Janīnas vienistabas dzīvoklītī. Pēterim bija jābrauc uz Rīgu, kur vēl divus mēnešus jāmācās tehniskajā skolā par būvdarbu vadītāju. Martā atkal prakse Rūjienā un diplomdarbs. Pa to laiku Janīna tika pārcelta uz Valmieras rūpkombinātu, tad uzņēmums tika sadalīts un izveidojās arī mēbeļu kombināts. Jaunajai ģimenītei vispirms tika piešķirts dzīvoklītis Kocēnu dzirnavās blakus ezeram.
Pirmā darbavieta Pēterim bijusi Remonta un celtniecības pārvalde Valmierā, kur nostrādājis tikai sešus mēnešus: «Kādudien sieva atnāk vakarā mājās un jautā, vai neesmu ar mieru pārnākt uz mēbeļniekiem par darbu vadītāju, lai aizeju aprunāties. Izrādījās, ka tiek piedāvāts papīra darbs – uzņēmums bija paņēmis lielu naudu no bankas, vajadzēja sakārtot dokumentus. Galā tiku. Starp citu, alga jaunajā darbavietā bija tikai par 5 rubļiem lielāka, bet tajos laikos tā bija vērā ņemama nauda. Tad kļuvu par remontu iecirkņa meistaru, piedzīvotas dažādas reformas, mazo rūpkombinātu apvienošana. Darbs bija smags, neredzēja ne dienu, ne nakti. Tas apnika, nolēmu iesniegt atlūgumu. Uzņēmuma direktors Vilis Ošs neatlaida, piedāvāja pāriet uz sagādi. Piekritu, jo no mēbeļniekiem patiesībā negribējās aiziet, bija ļoti labs kolektīvs. Pirmais komandējums jaunajā amatā bija uz Hersonu, kur vajadzēja sameklēt jūras zāles, ko likt mēbelēs. Ar laiku mani iecēla par sagādes daļas priekšnieku, nostrādāju 25 gadus, pa to laiku izbraukāta visa Padomju Savienība, pabūts arī aiz Urālu kalniem, Sibīrijā, dienvidos. Reiz paskaitīju, cik pilsētās esmu pabijis, un šajos gados, neskaitot Baltijas valstis, sanāca 37, dažās pat vairākkārt.»
Pēteris saka savai sieviņai paldies, ka viņa to mūžīgo vīra prombūtni pacietusi. Janīnai pamatā vienai nācies audzināt meitiņu, jo Pēteris darba dēļ mājās uzturējās visai reti. Taču bijis stabils atbalsts un sagādnieks arī ģimenē.
Kopā saturējusi mīlestība un tikums
Kad piedzima meitiņa Mārīte, rūpju netrūka, jo jaunajiem vecākiem nebija ne pieredzes, ne palīgu. Janīnas māte bija mirusi meitenes piecu mēnešu vecumā, tēvs, ulmaņlaiku policijas priekšnieks, 1941. gadā Krasnojarskā miris bada nāvē. Arī Janīna ar māsu būtu izvestas, ja onkulis nebūtu pieņēmis savā ģimenē Rūjienā. Janīnai tad bija divpadsmit gadu.
Bērnība bija grūta – jau no sešu gadu vecuma meitene zināja, kas ir darbs. Arī Pēterim, kurš bija jaunākais četru bērnu ģimenē, laukos bija daudz jāstrādā. No rīta līdz vakaram. Latgalē visiem gāja grūti, no tīruma bija jānolasa katra vārpiņa. «Bet cilvēki, neatkarīgi no tautības, cienīja cits citu, apraudzīja kaimiņus, nesa cienastus. Tāpēc, ka dzīvoja pēc Dieva likumiem. Arī mani vecmāmiņa vadīja ticības ceļā, paldies viņai, ka iemācījusi godīgi un krietni dzīvot un nedarīt otram to, kas pašai nepatiktu. Šo novēlējumu man nodot lūgusi māte,» pateicībā par pūrā doto padomu saka Janīna.
Saskanīgā ģimenes dzīve Janīnai ar Pēteri nākusi kā nopelnīta Dieva balva. Abi teic, ka tik ilgi un laimīgi kopā nodzīvot noteikti palīdzējušas arī meitas Mārītes, kura ir medmāsa Vidzemes slimnīcā, pastāvīgās rūpes par viņu veselību.
Ko dimanta pāris gribētu novēlēt tiem, kuri gatavojas precēties un viens otram teikt jā vārdu? «To sakot, lai no šīs dienas patur to mīlestības siltumu, lai tā pietiktu visai viņu dzīvei. Dzīvot kopā tā, ka tad, kad pienāk smagāks brīdis, varētu otram pateikt: paldies, draudziņ, ka esi man blakus. To vēlam saviem mazbērniem un mazmazbērniem, to vēlam arī visiem jauniešiem,» tik sirsnīgs ir laulībā dimanta slieksni pārkāpušo Janīnas un Pētera novēlējums.
DIMANTA PĀRIS – JANĪNA un PĒTERIS savā kāzu dienā – 2019. gada 7. decembrī. Foto no personiskā arhīva
Janīna un Pēteris šogad ir otrais Dimanta pāris. 1. augustā sveikts Dimanta pāris Valentīna un Ziedonis Riekstiņi, kuri tāpat kā Janīna un Pēteris laulībā nodzīvojuši 60 gadus un pirms desmit gadiem Zelta kāzas svinīgi nosvinējuši Valmieras Dzimtsarakstu nodaļā.
Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.