Teicamniece ar dumpinieces raksturu
Pirms gada rokgrupa Colt šķīrās no vokālista Ata Ieviņa. Kopš pērnā rudens par pārsteigumu daudziem, taču ne pašiem mūziķiem, par grupas līdervokālisti kļuvusi enerģiskā valmieriete ELĪNA KRASTIŅA, kas uz dziedāšanu nekad nav bijusi skubināma. Šī sezona bijusi piesātināta ar koncertiem, tostarp kopā ar tādām pasaules mēroga zvaigzneēm kā Marco Mendoza (Whitesnake), ar kuru jau esot Colt sastāvā Elīna dziedājusi arī duetā. Nākamā gada janvārī Elīnai ar Colt gaidāms vēl kāds nozīmīgs pasākums tepat Valmierā.
Kā notika tava un Colt vīru liktenīgā satikšanās?
Es pazinu vienu no Colt dalībniekiem – komponistu un ģitāristu Rolandu Majoru. Pagājušā gada pavasara beigās viņš man zvanīja, vai es nevarot grupai izpalīdzēt un vienā koncertā aizvietot Ati, iemācoties dažas dziesmas un kopā ar viņiem uzstājoties vienos pilsētas svētkos. Es piekritu, man atsūtīja dziesmas, kuras jāapgūst, un tobrīd sapratu, ka tie nav nekādi joki, ka tas ir pavisam kas cits stila un manieres ziņā, salīdzinot ar to, ko līdz šim biju mūzikā darījusi. Taču tas bija ceļš, kuru vienmēr esmu gribējusi iet. Pēc šī koncerta, kas notika 2018. gada augustā, es saņēmu no Harija Zariņa, arī Opus Pro dibinātāja un vairāku superhitu kā Tu un es, Rozā lietus, Šonakt, u.c. autora piedāvājumu kļūt par pastāvīgu grupas Colt dalībnieci. Atbildēju, ka drusciņ jāpadomā, jāapsver savas spējas un varēšana, tomēr, visu izvērtējusi, teicu jā, un tā mana darbība Coltos sākās un joprojām veiksmīgi turpinās.
Kā tad tevi lielie puikas uzņēma?
Īstenībā ļoti labi, ļoti draudzīgi – uzreiz kā savējo, jo rokmūzika un rokenrola gars ir kaut kas īpašs, savukārt es esmu arī it kā tajā rokenrolā, bet mazliet citādāk, un man patīk tas, ka šo citādību manī viņi sargā, pieskatot, lai man viss būtu labi, lai es justos omulīgi un neviens man nedarītu pāri. Kolektīvs ir kā vēl viena ģimene, jo mēs patiešām ļoti daudz laika pavadām kopā, tāpēc sadarbībai jābūt sinerģiskai un patīkamai, lai tiem cilvēkiem, kas kopā strādā, būtu komfortabli.
Tev sanāk daudz braukāt...
Tā ir. Tāpēc es smejos, ka dzīvoju automašīnā, tā kā tiek pārvarēti diezgan lieli attālumi, jo nedēļas nogalēs ir dažādi koncerti un pasākumi, savukārt nedēļas vidū – mēģinājumi, un viss ir jāpaspēj, taču jāplāno tā, lai kāds brītiņš atliktu pašai sev.
Vai pievēršanās jaunai izpildījuma manierei bija sarežģīta?
Jau pirmsākumos, kad sāku iegrozīties muzikālajā apritē, jutu, ka tas ir tas, ko es gribētu darīt, jo arī daudziem mūziķiem, kas ar mani bija sadarbojušies, patika, ka man nepiemīt maigais stils. Tiklīdz viņi gribēja ko roķīgāku, tā pieaicināja mani, lai es ar viņiem uzdziedu, un kaut kā laikam tās zvaigznes sakrita tā, ka vēlme nokļūt tur un izpausties, kur jūties piederīgs, piepildījās. Tas patiešām ir ļoti smags darbs – dziedāt roka koncertu pusotras stundas garumā, tā ir pilnīgi cita tehniskā maniere un citas muskulatūras darbošanās – tam ir īpaši jāsagatavojas.
Vai ir kāds vokālais pedagogs, kas tev palīdz?
Jā, es pati un laiks, ko tam veltu, jo rokmūzikā Latvijā nemaz nav vokālo pedagogu, un tās pamatlietas – elpošana, mēles tehnika, balsenes pozīcija utt. – visiem ir vienādas, bet tālākā tehniskā izpausme jau ir katra paša ziņā. Sevi audzināt, skolot, mainīt man šķiet jauki, jo tā es sevi paplašinu.
Tad var teikt, ka tu beidzot esi atradusi savu īsto vietu mūzikā?
Es tā ļoti ceru, bet, lai pateiktu, ka tā ir, tas jāprasa tiem mūziķiem, kas ar mani kopā strādā, un tiem cilvēkiem, kas manī klausās. Man pašai šķiet, ka jā, un ļoti ceru, ka arī klausītājiem šķiet tāpat. Kaut arī esmu izteikta teicamniece un dažādu sertifikātu kolekcionāre, rokmūzikas gars manī mīt un laužas uz āru, jo man patīk gan zirgi, gan traukties ar motociklu – tādas aktīvas lietas, kas varbūt dažiem neiet kopā ar manu mierīgo pusi un pārējām praktiskām lietām, kuras tiek darītas ikdienā.
Un kā ar konkurenci?
Es cenšos ne ar vienu nekonkurēt, jo jābūt kaut kādā ziņā pašai sev unikālai, un nevar arī teikt, ka Latvijā būtu ļoti daudz meiteņu rokdziedātāju, jo tas patiešām ir ļoti smags un meitenei grūts darbs. Es domāju, ka daudzas grib pieņemt šo izaicinājumu, bet, kad sastopas ar to reālo fizisko slodzi, tad tas nav tik vienkārši.
Kā tu uzturi sevi formā?
Man patīk zirgi, tāpēc Valmiermuižas jātnieku skola ir tā, kas mani uztur fiziskā formā, vēl es apmeklēju Jurija Homenko vadītās nodarbības un tad, kad sanāk, es labprāt nūjoju, jo tas ir viens no ergonomiskākajiem sporta veidiem, kas liek viegli stabilizēt savu ķermeni, tanī pašā laikā piespiežot atrasties svaigā gaisā.
Janvārī Valmieras koncertzālē būs koncerts, kurā Colt atrādīs savas jaunās dziesmas un mani Valmieras publikai, bet vēl pirms tam būsim redzami TV3 Jaungada šovā. Man tas būs īpašs notikums, kurā klāt būs arī Colt draugs Ervīns Ramiņš no grupas Laime pilnīga, solo koncerts – veltījums visiem rokmūzikas faniem, kuriem patīk šāda veida mūzika.
GRUPA Colt ar solisti Elīnu Krastiņu centrā. Oskara Ludviga foto
Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.