MAIJAS JOSTSONES uzvārdu Rūjienā un tās apkārtnē izrunā ne tik bieži, cik viņas vārdu. Pietiek, ja saka Maija, Maijiņa vai bibliotēkas Maija, jo citas tādas Maijas Rūjienā nav. Viņu pazīst gan skolas, gan bērnudārza bērni, viņu vecāki un vecvecāki, Rūjienas bibliotēkas lasītāji un arī pārējie.
Ikdienā viņa ir blakus pašiem mazākajiem. Ne tikai blakus, bet palīdzot viņiem augt un labi zinot, ka arī paši mazākie skaisti pieaug – dzied, dejo, kļūst par ģimnāzistiem, jo 20 gadus viņa strādā Vidzemes slimnīcas Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā. Mirkli pirms Ziemassvētku brīnuma par pašu svarīgāko dzīvē saruna ar nodaļas virsmāsu INESI BĒRZIŅU.
Aktieris Aksels Aizkalns ir no tā kursa, kuru Valmieras teātrī joprojām sauc par jaunajiem. Teātrī saka, ja tagad modē būtu apzīmējums varoņlomu tēlotājs, tad Aksels tāds būtu. Četrās sezonās viņam tikušas vairākas šāda tipa lomas, un jaunajam aktierim tās uzticējuši jaudīgi režisori, kuru vārdi komentārus neprasa – Roga un Gruzdovs, Ķimele, Seņkovs, Mičule. Viņš sāka ar Raskoļņikovu pēc Dostojevska «731.solī» un tagad spēlē Jāzepu Raiņa «Jāzepā un viņa brāļos».
Mana sarunas biedra pārstāvētais sporta veids oficiāli pirmoreiz pieminēts ap 1860. gadu Anglijā, pusgadsimtu vēlāk – 1908. gadā – kāda angļu kroga saimnieks stājies tiesas priekšā par to, ka savā krogā ieviesis laimes spēli – šautriņu mešanu.
Pirmais, ko pamanīju, bija viņas dzīvesprieks un mūsu mentalitātē reti sastopamā atvērtība. Muzicējot izstādes atklāšanā, viņa magnētiski piesaistīja skatienus, un pēc brīža jau visā telpā griezās viņas iekustināts enerģijas virpulis – cilvēki atraisījās ne tikai dziesmām, bet arī paši piedalījās skaņu un ritma radīšanā. Viņa, BAIBA VANAGA, ir mūzikas terapeite, kurai Valmierā ir pašai sava Skaņu istaba.
Šajā sarunā nekas nav izdomāts. Neviens vārds tajā nav pielikts klāt vai apmainīts pret citu, vien dažas atbildes nedaudz saīsinātas.
«Mums mājās tagad būs divas skatuves naglas. Vienu došu Leldei (Valmieras teātra aktrise Lelde Kalēja, Agra dzīvesbiedre – red.), bet to jauno tad paturēšu sev,» saka ilggadējais Valmieras teātra aktieris AGRIS MĀSĒNS.
Lai gan ZIGMĀRS KRILOVS Zemessardzes 22. kaujas nodrošinājuma bataljona komandiera amatā ir tikai kopš 5. oktobra, viņa militārā karjera, kā vēstīts bataljona interneta mājaslapā, sākusies jau 1999. gadā, tātad teju pirms ceturtdaļgadsimta.
Valmieras teātris ir varošs un lepns savā simtgadē, un novembrī iesākas teātra jubilejas mēnesis. Valmieras teātris ir bez savas pastāvīgās teātra ēkas, bet pilns spīta un sapņu, jo notiek būvdarbi. Tātad viss būs!
Kad pašam nav vajadzības, ir lietas, par ko neaizdomājies. Tev pat neienāk prātā, cik ļoti nepieciešama ir tulkošana uz zīmju valodu, lai nedzirdīgie var būt daļa no sabiedrības.
«Raiņa traģēdiju «Jāzeps un viņa brāļi» dēvē par vienu no skaistākajām lugām latviešu dramaturģijā.
Senlietām vislabāk patīk puskrēsla un klusināti soļi. Tieši tāpēc antikvariātu bodītes parasti ir nomaļās vai vismaz neuzkrītošās vietās, kuras atrod tikai zinātāji.
Tā par savējiem sola OSKARS VIRSIS, Valmieras vīru basketbola komandas Valmiera Glass/Vidzemes Augstskola galvenais treneris. Klāt jaunā Latvijas – Igaunijas basketbola līgas 2023./2024. gada sezona, jau rīt mūsu Valmiera Glass/Vidzemes Augstskolas šīs sezonas modelis aizvadīs pirmo maču – izbraukumā Tallinā tiekoties ar Tallinn Kalev/SNABB komandu.
Deinstitucionalizācija (DI) pirms dažiem gadiem bija apgūstams jēdziens, kas patiesībā bija īsts mēles mežģis, izrunājot un arī izpratnes līmenī.
Augusta vidū sešdesmitgadnieku klubiņam piepulcējās mūziķis, pedagogs, bigbenda Valmieras puikas un Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības (BUB) orķestra muzikālais līderis GUNĀRS GEDUŠEVS, viens no daudzajiem, kuri iedrošinājās nepakļauties vakcinācijas psihozei, par to tiekot iecelts antivaksera godā un ar Valmieras mūzikas skolas vadības laipnu gādību piepulcināts darba rezervēm.
Kad Valmieras sākumskolas skolotājai KRISTĪNEI ŠVALBEI jautāju, kādas rakstura īpašības viņa cilvēkos vērtē visaugstāk, Kristīne atbildēja, ka visaugstāk vērtē cilvēcību. Šī atziņa, esmu pārliecināta, ir atslēga visam – gan pedagoga darbam kopumā, gan Kristīnes dzīvē.
Jēkabs Jostsons ir viens no nedaudzajiem, kas tikai nupat pārkāpa slieksnim, aiz kura paliks Rūjienas vidusskola.
Evelī mājās, Valmierā, ir neilgu brīdi. Nesen viņa atbrauca no Japānas, kur nokļuva Latvijas Universitātes studentu apmaiņas programmā, pateicoties savai uzņēmībai un drosmei, bet ceļojuma koferi netiks likti skapjaugšā. Jau pavisam drīz tos vajadzēs tālajā ceļā uz Dienvidkoreju.
Tas, ko pagājušajā nedēļā paveica Valmieras sporta skolas absolvente AGATE CAUNE, līdz šim nebija izdevies nevienam Latvijas vieglatlētam – viņa ar dažu dienu intervālu kļuva par Eiropas junioru čempioni 3000 un 5000 m skrējienos, pie tam ļoti pārliecinoši, distancē cīnoties tikai pati ar sevi un hronometru.
Mikus Frišfelds dziesmā par Fēniksu dzied, ka visi spēlētāji ir Fēnikss, bet Kristaps Staņa ir pelni, no kuriem dzimst Fēnikss. 7. augusts šogad Fēniksa trenerim un kluba dibinātājam bija pavisam kantaina 44. dzimšanas diena, protams, fēniksiešiem īpaši svinama diena. Ir vērts iepazīties ar jubilāra gaitām regbijā un turpmākajiem plāniem.
Kā nonāci regbijā?
Studēju augstskolā kopā ar Ģirtu Jaunzemu. Viņš aicināja spēlēt. Sākumā domāju, ka tas nav man, jo, kā daudzi citi, biju padevies stereotipam, ka regbiju spēlē būdīgi vīri. Man bija draugs Armands Olmanis, viņš pēc manām domām bija atbilstošas miesas būves, lai spēlētu. Viņš teica, ka ies tikai tad, ja es iešu. Tā kopš tās dienas joprojām esmu regbijā.
Kurā komandā spēlēji?
Sākums bija regbija klubā 1964, komanda saucās Remus.
KRISTAPS STAŅA. Foto no Fēniksa arhīva