Viedokļi

Mēs esam diezgan bagāta valsts. Arī sabiedrība ir bagāta, jo valstij kopā pieder nekustamie īpašumi 4,6 miljardu eiro vērtībā.

Cilvēks ātri apaug ar lietām. Apaug taupītāji, bet tie, kam vien­alga, kas zina, ka aizies un paņems, tās izmet vieglu roku. Tā dara arī ar līdzcilvēku ziedoto. 

Nupat Igaunijā tika aizvadītas valsts parlamenta vēlēšanas, kuras izrādījās zīmīgas ar to, ka jūtami vairāk par pusi mūsu ziemeļu kaimiņvalsts pilsoņu tajās balsoja elektroniski.

Ir lietas, par ko ikdienā nemaz neaizdomājamies. Tās ir lietas, kas mūsu ikdienu šobrīd nemaina.

Saimniekošana Latvijas mežos kopumā notiek labi. Taču pēdējā laikā ne pārāk laba reputācija ir mežu galvenajiem apsaimniekotājiem – «Latvijas valsts mežiem» (LVM).

Stabilas laulības vai citas savienības un koalīcijas var atļauties reizēm strīdos viegli «nolaist tvaiku». Galvenais ir saglabāt prasmi nenolaisties līdz šķīvju plēšanai – tiešā vai pārnestā nozīmē. 

Pusaudžu galvās ir apjukums, saka psihologi, kuru kabinetos tagad bieži vēl nenobriedušās personības jautā: «Kas es esmu?»

Pirms neilga laika parādījās sabiedriskās domas aptaujas kompānijas SKDS veikta pētījuma rezultāti, atbilstīgi kuriem 28% valsts iedzīvotāju pilnībā neuzticas Latvijas amatpersonu teiktajam.

Pieļauju, ka tieši tādu jautājumu saviem vecākiem ceturtdien mājās uzdeva kāds no Strenču bērnudārza Minkāns jaunākās vai vidējās grupas audzēkņiem. 

Jau nedaudz ilgāk kā gadu masu medijos viena no galvenajām tēmām ir Krievijas karš Ukrainā.

«Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.» Šis teikums no Antuāna de Sent-Ekziperī grāmatas «Mazais princis» man vienmēr ir paticis.

Būsim kopā līdz galam, līdz uzvarai pār Krieviju – Ukrainai sola ASV prezidents un Kongresa vairākums, NATO, ES vadība, mūsu Ministru kabinets. Vai mēs, Latvijas sabiedrība, arī esam gatavi karam, kas spēj ilgt gadiem un, baidos, varbūt pat «nebeigties nekad»?

Ir agrs rīts. Mostas pieaugušie, paver acis, saprotot, ka vēl brīdi var pagulēt. Bērni saldi sapņo. Ir parasts ceturtdienas rīts. Tu dzirdi troksni, būkšķus aiz loga un nesaproti, kas noticis... 

Šīs nedēļas nogalē aprit tieši gads kopš 2022. gada 24. februāra – dienas, kad Krievija sāka par «speciālo militāro operāciju» liekulīgi nodēvētu liela mēroga iebrukumu Ukrainā.

Visa pasaule tikko atzīmēja Starptautisko dzimtās valodas dienu, kurai Latvijā būtu jābūt jo īpaši nozīmīgai. Latviešu valoda ir viena no divām atlikušajām baltu valodām, un cilvēku skaits, kam tā ir dzimtā valoda, ir ārkārtīgi mazs.

Šodien, 21. februārī, pasaule atzīmē Starptautisko dzimtās valodas piemiņas dienu.

Viņnedēļ kāds acīgs valmierietis Facebook padalījās savos vizuālajos iespaidos par bēdīgo vanšu tilta stāvokli – gan ietvē vismaz viens caurums izstaigājies, gan patiltē metāla konstrukcijas pamatīgi aprūsējušas... 

Galvenais ir panākts – valdība ir bez iekšējiem skandāliem apstiprinājusi valsts budžeta projektu. Arī līdz šim valodā varenais Apvienotais saraksts klusiņām vien ir rātni piekritis, ka tā pārvaldītām nozarēm finansējumā būs šādi «cipari», nevis citi, dāsnāki. 

Nākamnedēļ, 21. februārī, valdībai jāskata mūsu informatīvais ziņojums un jāpieņem lēmums attiecībā uz turpmāko darbību saistībā ar privātā investora janvārī iesniegto priekšlikumu par kopdarbību sašķidrinātās gāzes termināļa izbūvē Skultē.

Šķirstot Facebook, man parādījās video, kuru bija ielicis kāds ceļošanas blogeris ar aicinājumu apmeklēt Latviju. Lai gan video bija dažu minūšu garš, viņš parādīja dažas no pilsētām, ko ir vērts apmeklēt, un izstāstīja, ko tur var darīt un ko ēst.