Kopa Ziemeļvidzemē

Atšķirīgi viedokļi

Mākslas vēsturnieks J. Dombrovskis savā ”Latvju mākslā” (1925.) raksta: ”1918.g. beigās Brencēns nodibināja Ziemeļvidzemes mākslinieku apvienību, kura pazīstama bija zem neoficiālā nosaukuma ”Baltā vārna”. Šī apvienība 1919. g. sarīkoja mākslas izstādes Cēsīs, Valmierā un Valkā. Šīs pirmās mākslas izstādes minētās pilsētās atrada dzīvu piekrišanu sabiedrībā, materiālā ziņā noritēdamas ar sekmēm.” Padomju gados kopu dēvē arī par ”Valmieras apvienoto mākslinieku grupu”, kas, pieņemu, radies no sarīkoto izstāžu nosaukuma, arī tādēļ, lai jauktu pēdas, jo neviena kopas izstāde nenotika lielinieku valdīšanas laikā. Bieži nerunā par mākslinieku grupu, bet gan, rakstot par E. Brencēnu, vienkārši norāda, ka ”kopā ar citiem valmieriešiem — Pēteri Kundziņu, brāļiem Brastiņiem, Saukumu, Vītolu, Petrovu un c., tika sarīkotas izstādes, kuras modināja interesi ne vien pilsētiņā, bet arī plašā apkārtnē uz laukiem.” Padomju gados apgalvoja, ka tieši lielinieku varas laikos 1919. gada pirmajā pusē Valmierā mutuļojusi optimisma, dzīve prieka un entuziasma pilna mākslas dzīve, jo visi ”mākslinieki, kas atradās dzimtenē, šos satraucošos mēnešus pavadīja pacilājošā noskaņā.” Patiesībā tie ir ideoloģiski angažēti meli. Pateicoties nemitīgajām varas maiņām un sarkanajam teroram, gan Iskolata republikas trijos mēnešos 1917. un 1918. gada mijā, gan piecos Pētera Stučkas valdības 1919. gada proletariāta diktatūras mēnešos, pilsētā un visā reģionā valdīja skepse, neticība, bailes un atsvešinātība no varas. Notiekošais satricināja cilvēku uzskatus. Viņi sāka šaubīties paši par sevi. Ilgstošās ciešanas spieda nīst un neieredzēt. Mākslai šeit vieta neatrodas. Politiskais uzstādījums bija, ka “Tagadējā karsto cīņu laikā nevar pārāk daudz laika ziedot – mākslai. Nevar jūsmināties tikai par krāsu līnijām vai mūzikas skaņām.”(” Brīvais Strēlnieks”, nr.5 (09.01.1918.)

Eduards Brencēns. Pastkartes otrā pusē uzraksts ”Baltās vārnas laikā 1918/1919”.