Valmierā un Latvijā 1919. gada rudenī
Jaunajā valstī vēl mierīgi
1919. gada 30. septembrī Valmierā iznākošā laikraksta „Vidzemnieks” (Nr.31), kuru rediģēja rakstnieks un Valmieras apriņķa valdes priekšnieks Augusts Melnalksnis, pirmajā lappusē bija nopublicēti sveicieni tikko atklātajai Latvijas Augstskolai: „Esi sveicināta, alma mater Latviensis, no Valmieras! Esi sveicināta no Latvijas apvida, kur pret debesīm paceļas Zilais kalns ar saviem dievu kalniem, kur Gaujmalā par spīti vētrām un negaisiem stāv sirmie svētie upurozoli, kur Burtnieka ezers saulē vizuļo un Druvvalda pils par uzvarām ziņo, kur senlaikos staltā Beverīnas pils atradās, kur Tālivaldis valdīja, kur Jumeras ielejā Latviešu Indriķis hronikas rakstīja…”
Tā bija runa, ko Rīgā alma mater atklāšanas svinību laikā Valmieras vārdā bija teicis pilsētas valdes priekšnieks Dr.med. Alberts Ziediņš. Uz svinībām no Valmieras skolotāju biedrības bija deleģēts mācītājs un pedagogs Ludvigs Adamovičs, bet no Izglītības biedrības Dr.med. Georgs Apinis. Ludvigs Adamovičs kā Valmieras reālskolas direktors 1919. gada maijā atbalstīja reālskolnieku stāšanos pašaizsardzības vienībā, kas iekļāvās Cēsu pulka Skolnieku rotā un piedalījās Latvijas atbrīvošanas karā. 1920. gadā viņš kļuva par Augstskolas Teoloģijas fakultātes docentu, bet vēlāk arī par izglītības ministru. Savukārt kādreizējais pilsētas galva un labdaris, ārsts Georgs Apinis valdības ieskatā vēlāk bija kandidāts Latvijas sūtņa amatam Ziemeļamerikas Savienotajās Valstīs. Diemžēl viņa pēkšņā nāve 1920. gada maijā šos plānus izjauca.
Latvijas Augstskolas atklāšanas dienā 28. septembrī Valmieras Latviešu biedrībā Valmieras Apvienotā amatnieku biedrība sarīkoja tautas sapulci, kurā uzstājās Tautas Padomes loceklis pedagogs un grāmattirgotājs, valmierietis Tenis Ulmanis. „Vidzemnieks” rakstīja: „Zemnieciski populārā valodā runātājs deva īsu pārskatu par Latvijas valsts rašanos un izredzēm nākotnē. Ar saprotamiem piemēriem U[lmanis] pierādīja Latvijas, kā patstāvīgas valsts, iespējamību un aizrādīja, kas būtu darāms šīs valsts nostiprināšanai. Savā runā runātājs pakavējās arī pie Latvijas patreizējā stāvokļa un pie mūsu valsts ienaidniekiem, kas visādi cenšas kaitēt valsts idejai.”
Daudzās ieceres izglītības, kultūras un saimnieciskās dzīves jomā diemžēl uz laiku nācās atlikt malā ne tikai Rīgā, bet arī provincē. Tikai dažus mēnešus pēc jūnijā gūtajām uzvarām Cēsu kaujās Latvijas atbrīvotajā daļā bija dots laiks dzīves atjaunošanas darbam.
Pie ieročiem!
„Vidzemnieka” (Nr.36) 11. oktobra numurs iznāca sestdienā ar aicinājumu „Pie ieročiem, pilsoņi!” Lai gan daļa laikraksta materiālu sagatavoti vēl miera apstākļos, šis bija pirmais karam veltītais numurs, kas vēstīja, ka sācies „Bermonta vācu krievu pulku karagājiens pret Rīgu un Latviju”. 8. oktobrī, kad sākās ienaidnieka uzbrukums, Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Rīgā parakstīja valdības paziņojumu, kurā bija teikts: „Valdība uzaicina visus zemes iedīvotājus nenodoties veltīgam uztraukumam, bet visiem spēkiem palīdzēt valdībai un armijai viņas grūtā un atbildības pilnā darbā.” Laikraksts vēstīja, ka „brīvprātīgie, kuri pieteicās naktī uz ceturtdienu [9.X.], jau cīnās pirmajās līnijās”.
Ar ienaidnieku nācās cīnīties ne tikai frontē, bet arī aizmugurē. Tādēļ aktuāls bija jautājums par aizsargu organizācijas veidošanos. 10. oktobrī pilsētas valdes priekšnieka Dr.Ziediņa parakstītā uzaicinājumā bija teikts: “Valmieras pilsētas valde uzaicina ierasties dēļ aizsargu nodaļu nodibināšanas visus Valmieras pilsoņus – brīvas neatkarīgas Latvijas aizstāvjus uz sapulci svētdien 12. okt. š.g. plkst. 6 pēc pusdienas latviešu biedrībā.”. Laikraksts arī ziņoja, ka pasažieru satiksme ar Rīgu pārtraukta uz nenoteiktu laiku un apgrozībā atrodas tikai kara vilcieni.
PILSĒTA 1919. gada maijā. Redzamas pagaidu laipas nodedzināto koka tiltu vietā pāri Gaujai. Foto no Valmieras muzeja krājuma
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv