Sporta laukumā visu dzīvi

Tādus vīrus kā Bekmaņa kungs saucu par Latvijas sporta pēdējiem mohikāņiem. Tagad, kad daudz kas tiek mērīts naudā, laikā un izdevīgumā, tādu cilvēku, kas sevi pilnībā ziedo idejas vārdā, jebkurā jomā kļūst arvien mazāk. Šī raksta varonis savā dzīvē ir daudz ko ziedojis, lai vienmēr būtu kopā ar sportu, un nav pat svarīgi, kādā ampluā — kā dalībnieks, kā treneris, kā organizators, kā citu kūdītājs vai vienkārši līdzjutējs — galvenais būt līdzās, kad tiek svinētas uzvaras vai slaucītas asaras pēc zaudējuma rūgtuma.

Valda dzimtā pilsēta ir Rīga, uzaudzis pie tēva. Līdz armijai spēlējis futbolu VEF komandā. Protams, arī dienestā Šauļos sports bijis lielā cieņā, tur apgūts arī bokss. Pēc armijas apmeties Strenčos, kur dzīvojusi vecāmāte. Kā vēlāk izrādījās, šī pilsēta viņu pieturēja uz vairākiem gadu desmitiem, un pa šo laiku jēdzieni sports Strenčos un Bekmanis kļuva neatraujami. Tikko ieradies, viņš ķērās klāt pie futbola dzīves organizēšanas. Mūsu sarunā šo brīdi viņš atceras ļoti spilgti, ar tam laikam raksturīgu humoru.

«Veidojot futbola komandu, bija nepieciešamas garantijas — vajadzēja apmaksāt tiesnešu darbu, transporta un citus izdevumus, neviens cits Strenčos tās man nedeva, izņemot Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu (SPS), tolaik tās direktors pats agrāk tika nodarbojies ar sportu — boksu. Pazīstamais Valmieras vārtsargs Pēteris Bukainis man palīdzēja komandu savākt, kopā devāmies uz Rīgu to pieteikt, un, kad citu starpā man prasīja par garantiju sniedzēju, biju vienīgais, kurš nesmējās,» tā atceroties laikus, kad visai neiejūtīgi sabiedrībā izturējās pret līdzīga veida iestādēm un Strenču vārds sarunās tika piesaukts ne jau Gaujas plostnieku sakarā, atminas Valdis.