Sausais un saulainais laiks pašlaik ir vispiemērotākais, lai savāktu skaistās dzeltējošās koku lapas un lietderīgi izmantotu tās savā dārzā. Ko un kā ar tām darīt, skaidro Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra vecākais dārzkopības speciālists Māris Narvils.
Divi jaunieši vasaras karstumā augusta vidū devās piedzīvojumā pa Gauju – no augšteces Jaunpiebalgas novadā līdz upes ietekai jūrā. Draugi – Lotārs Zariņš, kas ir Vidzemes Augstskolas žurnālistikas students, un Kristers Komarovs, dabas entuziasts no Cēsīm, – uzticoties saulainajām laika prognozēm, ceļā devās bez telts, tomēr izrādījās pavisam citādāk. Savās atmiņās par ne tik karstajām vasaras dienām dalās LOTĀRS ZARIŅŠ.
Igaunijas - Latvijas pārrobežu projekta «Zaļais Dzelzceļš» ietvaros ir izveidota un sakārtota bijušās dzelzceļa līnijas infra-struktūra Vidzemē un Dienvid-igaunijā. Kopā tā veido 750 km garu velo/kājāmgājēju maršrutu, kas piemērots arī izjādēm ar zirgiem vai slēpošanai.
Siguldas novada kultūras centrā «Devons» notika Gaujas nacionālā parka (GNP) 45 gadu jubilejas konference «Gaujas Nacionālais parks – Daba, Cilvēks, Atspulgi».
Priede Gada koks bija pērn. Tad daudz rakstīju par tuvumā un tālumā esošajām izcilniecēm. Taču tikai nesen uzzināju, ka esmu parādnieks: neko neesmu stāstījis par Kaķa dižpriedi, kuru īpašo koku zinātājs Guntis Eniņš ir nosaucis pat par visu mūsu priežu vecmāmiņu. Dižpriedēm nosaukumus parasti piešķir pēc tuvāko seno māju nosaukuma.
Nu jau daudzas vasaras, kad Gaujā ūdens līmenis ir pietiekami zems, cenšos ar spiningu vai arī bez tā pa upes vidu aizbrist no Kazu krācēm līdz pat Stāvajiem krastiem. Eju pret straumi, jo nesaduļķotajā ūdenī labāk var redzēt straumes veidotās smilšu trepes un jau iztālēm izraudzīties seklākās vietas, arī pamanīt, kur izveidojies pārāk liels dziļums.
Ne katrā valstī ir vieta, kurā kaut reizi dzīvē ir vērts pabūt. Gan ticīgie, gan neticīgie par šādu vietu Latvijā nosaukuši Aglonas baziliku un tās apkārtni.
Kad rudens Latvijas dabas ainavas izkrāso neiedomājamākos toņos, ar izteikti taisnām līnijām tajās atkal iezīmējas baronu un muižkungu atstātais mantojums — alejas. Tās stādītas uz muižām, medību pilīm un šodien pat vairs neizskaidrojamām vietām. Ar alejām Latvijā savā laikā ienāca dažādas svešzemju koku sugas. Tā vai cita iemesla dēļ (sevišķi gados, kad aleju stādīšana vairs tikpat kā nenotiek) 60 no senajām alejām ir ieceltas dabas pieminekļu kārtā. Tuvējie (bijušajā Valmieras rajonā) šādi dabas pieminekļi ir Bauņu muižas aleja, Dikļu muižas aleja, Lizdēnu lapegļu aleja, Mazsalacas Parka ielas aleja, Podzēnu aleja, Rencēnmuižas ozolu aleja.
Trešdien, 26. septembrī, plkst. 18.30 Valmieras Tūrisma informācijas centrs aicina uz Ceļotāju stāstu vakaru, kur apmeklētājiem būs iespēja domās aizceļot uz vienu no Eiropas mazāk zināmajiem reģioniem — Balkānu valstīm. Balkānu valstu savdabīgo pievilcību atklās un savā ceļojumu pieredzē dalīsies aizrautīgais ceļotājs un pasākumu organizētājs Kārlis Melngalvis.
Spānijas kailgliemezis ir ierindots starp simts visinvazīvākajām (vietējās sugas apdraudošajām) svešzemju sugām Eiropā. Tas ir lauksaimniecības kaitēklis, starpsaimnieks vairākām parazītu sugām, apdraudot suņu un kaķu veselību.
Kaut dažas siltās dienas nepavadīt pie jūras būtu liela apgrēcība. Bet man vēl lielāka apgrēcība ir dienu vadīt, bezdarbīgi guļot kāpās. Es parasti iedegumu ķeru, dodoties gar jūru pagarās pastaigās. Tā nu nesen devos uz Randu pļavām. Tur jau vairākas reizes esmu bijis pavasara un rudens putnu vērošanas ekskursijās (ornitologiem te izdevies diennaktī novērot pat 114 dažādu sugu putnus), bet tagad biju nolēmis nesteidzoties palūkoties arī uz citām, tikai šeit sastopamām augu un dzīvās valsts vienreizībām, kā arī jūras krasta īpatnējiem veidojumiem.
Tā vien rādās, ka daudzu jo daudzu tīkamā nodarbe sēņošana šopavasar un laikam gan arī rudenī pārlieku lielā sausuma un karstuma dēļ tikpat kā izpaliks. Kā vēsta interneta portāls senes.lv, kas nu jau vairākus gadus apkopo sēņotājiem interesējošu informāciju, kaut cik vērā ņemamā daudzumā, lai būtu vērts sākt sēņot, šur tur ir saaugušas gailenes. Turpretī bekas un ierastās lapiņsēnes, var pat teikt, kā lielu izņēmumu tikai dažam ir palaimējies nejauši uziet. Arī tagad, kad dažs lietus mākonis sāk šur tur Latviju pārstaigāt, ļoti aizrautīgajiem sēņotājiem, kas tomēr cer pie sēnēm tikt, acīmredzot ir ļoti rūpīgi jāizpēta laika ziņas, kuros novados, cik intensīvi pirms nedēļas vai pat ilgāka laika ir kaut cik nopietni lijis, jo sausā mežā uz ierastām sēnēm cerēt ir veltīgi.
Kad kailām kājām var mežā iet
Varbūt nedaudz pārspīlēšu, bet ar diezgan lielu pārliecību ieteikšu, ka šī karstā vasara ir visatbilstošākā, kad ekstrēmu izjūtu cienītāji var doties pastaigā pa mežu, pat purvu kailām kājām, ar ļoti mazu iespējamību saņemt čūskas kodumu. Kā zināms, zīdītājiem un putniem, kurus saucam par siltasiņu dzīvniekiem, ir spēja diezgan efektīvi regulēt savā organismā siltuma uzņemšanu un atdevi, tādēļ tie spēj regulēt saviem ķermeņiem vajadzīgu temperatūru, ko tikai ārkārtējās situācijās ietekmē apkārtējā vide. Turpretī čūska ir tā sauktais aukstasiņu dzīvnieks, kas sava ķermeņa temperatūru spēj noturēt tikai tādu, kāda tā ir apkārtējā vidē. Tad nu izrādās, ka 30 grādi jau ir temperatūra, kas mūsu platuma grādos dzīvojošām čūskām vairs gauži nepatīk. Šāda karstuma pārciešanai tās meklē ēnainu vietu, ielien kaut kur dziļāk, tuvāk zemes vēsumam.
Popularizējot Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta (ZBR) dabas un kultūras vērtības un svinot tā dibināšanas 20. jubileju, 26. — 27. augustā norisināsies ZBR pirmās Ceļotāju dienas. Tās organizē Dabas aizsardzības pārvalde sadarbībā ar ZBR teritorijas uzņēmējiem un pašvaldībām, aicinot ikvienu interesentu pārgājienos, velobraucienos, ūdenstūrisma aktivitātēs, ekskursijās un degustācijās iepazīt kopumā astoņus ZBR teritorijā esošos novadus: Alojas, Burtnieku, Kocēnu, Mazsalacas, Rūjienas, Naukšēnu, Strenču un Valkas novadu.
Daudziem no mums, gluži kā populārās grāmatas varonim Vinnijam Pūkam, ir ļoti vienkāršota atziņa: «Ar bitēm jau nekad neko nevar zināt.» Sarunā ar bitenieci SANTU BIĻINSKU gan secināju, ka drīzāk daudzi cilvēki neko skaidri nezina par savām attiecībām ar bitēm, par šo čaklo dzīvo radību neaizstājamību dabas daudzveidības saglabāšanā. Bites cauri gadu tūkstošiem ir izveidojušas, savos gēnos un instinktos saglabājušas tādas dabas pazīšanas gudrības, precīzu savas rīcības motivāciju, ka cilvēkiem atliek vien no viņām to visu vēl mācīties, saprast, ko un kā bites zina.
MATIJS BABRIS ir piedzīvojumu meklētājs un uzņēmuma Movement Spontaneous (tulk. kustēties spontāni) līdzdibinātājs. «Mēs taisām tādus pēkšņos piedzīvojumus, dažkārt arī plānotos, bet galvenais fokuss ir nevis uz piedzīvojumiem, bet to īstenošanas metodi,» dalās jaunietis, kas iepriekšējā vakarā ar draugiem bija devies neplānotā pārgājienā no Cēsīm uz Āraišu ezerpilīm. «Stāsts ir par to, ka nav nekādu attaisnojumu tam, lai neveidotu sev piedzīvojumiem bagātu dzīvi, jo arī vakarā vai pat naktī vienmēr pēkšņi var doties pārgājienā.» Sarunu festivālā LAMPA Matijs iepazīstināja ar sešiem padomiem, lai būtu vienkāršāk doties piedzīvojumos.
Vasaras vidū vadīt dienu Vaidavas pagasta «Silkalnos» pie augu un it sevišķi ārstniecisko augu lieliskas zinātājas Zeltītes Kavieres ir zaļām pārdomām pilns piedzīvojums jebkuram, kurš grib pēc iespējas vairāk dzīvot saskaņā ar dabas likumībām, turēt sevi veselīgu ar tām veltēm, kas dabiskas ir dabā. Šādu iespēju būt «Silkalnos» uz pārrunām un praktiskām nodarbībām augu tēju, tinktūru, sīrupu gatavošanā nu jau vairākus gadus seminārā «Meža nekoksnes resursi, to izmantošana» piedāvā SIA «Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs» vecākais mežsaimniecības konsultants Ziemeļvidzemē Andris Vīrs. Viņš atzīst, ka Latvijā, kopjot un audzējot mežus, vēl pārāk maz izmanto iespēju no meža gūt peļņu ne tikai ar koksni, bet arī kaut vai tajā vācot ārstnieciskos augus.
Tuvu Līgo svētki. Jau tagad redzams, ka, vācot ziedus Jāņu vainagiem un tirgum domātiem pušķiem, tiek izbradāta ne viena vien sienam vēl nenopļauta pļava. Tas nu lai paliek laiskā saimnieka un ziedu plūcēju savstarpējo attiecību jautājums. Cits un allaž atgādināmais ir, ka diezgan aplamas ir līgodziesmu rindiņas: «Visa laba jāņuzāle,/ ko liek Jāņu vainagā». Nedrīkstam aizmirst, ka daža puķe un zāle ir tāds retums, dabas vērtība, kas ir pat ļoti saudzējama. Ziedu pušķi vai vainagu iespējams veidot, saplūcot gan debeszilās rudzupuķes, maigās pīpenes, sarkano un balto āboliņu, papardes, kalmes un vēl daudzas citas skaistas puķes. Diemžēl iepriekšējie gadi liecina, ka dažai ziedu plūcējai neziņas vai alkatības dēļ joprojām roka pastiepjas noplūkt arī krāšņās savvaļas orhidejas — naktsvijoles, dzegužpirkstītes, dzegužpuķes un dzegužkurpītes. Tāds pats liktenis Līgo laikā dažkārt piemeklē arī staipekņus, pūkainās silpurenes, jumstiņu gladiolas, arī krāšņo, taču aizsargājamo Sibīrijas skalbi, kas ierakstīta pat Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā. Par reto augu noplūkšanu dabas aizsardzības inspektori var uzlikt pamatīgu sodu. Taču ne jau soda dēļ vien jāatturas retumus plūkt. Kas gan tu esi par jāņabērnu, ja tevī nav draudzīgas attieksmes pret Latvijas dabu?
Simtnieka valkātājs
Latvijas simtgades gadā Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par «Gada Kukaini 2018» izvēlējusies zīmīgu tauriņu, kas jau ar savu izskatu vien ir šim gadam vispiemērotākais. Proti, jāņogu raibenim (Polygonia c-album) pakaļspārnu apakšpusi rotā balts plankums «C» burta formā. Bet romiešu ciparu pasaulē «C» taču nozīmē skaitli 100. Tad kuru gan citu, ja ne tik izteiksmīgu tauriņu Latvijā simtgades kukaiņa godā celt?
Ziediem bagātajā Vecpuišu parkā Valmierā, it kā konkurējot ar dobju krāsainību, pie vairākiem ozoliem šovasar aug koši, dzelteni oranži čemuri ar lielām daivām. Tie gan pat nedaudz ātrāk nekā puķes jau pēc nedēļas sāk bālēt un saplakt.