Visi ceļi ved uz Aglonu
Ne katrā valstī ir vieta, kurā kaut reizi dzīvē ir vērts pabūt. Gan ticīgie, gan neticīgie par šādu vietu Latvijā nosaukuši Aglonas baziliku un tās apkārtni.
Ir daudzi un dažādi tūrisma ceļveži, kuri mudina doties un baudīt Latgali. Tāpēc, ka šajā Latvijas pusē vēl ir daudz vienkāršības. Par spīti tam, ka Latgalē iedzīvotājiem klājas sociāli ekonomiski visgrūtāk, ir augstāks bezdarbs un ļaudis dzimto pusi pamet, nu nav Latgale tukša. Braucot pa šosejām un mazajiem ceļiem, nav iespējams saskaitīt, cik tur vēl ciemos vietējo, cik pustukšu māju, bet, ja pat mazos zāles pleķīšos ganās kaut pāris govju, ja runči rīta agrumā laukā sēž un peles vaktē, ja pie mājām joprojām tik koši zied kāršrozes, kā nekur citur nav ierasti, tad nav tajā vietā tukšuma.
Jā, daudzas mājas joprojām nezina nenieka par siltināšanas projektiem un eiroremontiem, tās joprojām no koka, šauriem logiem, ar papi apšūtas, bet pie mājas soliņš, uz kura sēž tantes raibos halātos un droši vien pārspriež dienu. Droši vien runā ļoti vienkārši, tieši, sirsnīgi, kas arī latgaļu cilvēkiem asinīs.
Ceļš no Valmieras līdz Aglonai ir apmēram piecu stundu garš, nesteidzoties. Ja nav jāsēž pie mašīnas stūres, var vērot: pļavas, mežus, nogāzes, pasmaidīt, ieraugot mazā miestā sīkus veikaliņus, kas joprojām darbojas privātmāju piebūvītēs. Ir pat tādi kā kioski ar daudzsološiem nosaukumiem, liekot saprast, ka būs tur nopērkami gan našķi bērniem, gan stiprāka dzira vīriem.
NO CĒLUMA elpa mazliet aizraujas. Tu brauc pa šauriem ceļiem, apskati mazus dārzus, mājas, un pēkšņi acu skatu aptur kaut kas tik cēls un nezināms, — tā teikuši cilvēki no visas pasaules, kuri pirmoreiz ierauga Aglonas baziliku.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv