Tūrisms un daba

Skaitīšanas 25. gadskārta

Katru rudeni miljoniem gājputnu šķērso Eiropu, lai dotos uz ziemošanas vietām, un savā tālajā ceļā līdz pat Dienvidāfrikai saskaras ar dažādiem apdraudējumiem. To kļūst arvien vairāk, tādēļ daudzi retu sugu putni arvien mazāk spēj pavasaros atgriezties uz ligzdošanas vietām, arī Latvijā. Lai labāk izprastu šos apdraudējumus un mēģinātu kaut daļēji tos novērst, starptautiskā putnu aizsardzības biedrība EuroBirdwatch nu jau gadiem rudenī organizē putnu novērošanas un skaitīšanas pasākumus. Šis ir jau 25. rudens, kad  tajos iesaistījusies arī Latvijas Ornitoloģijas biedrība, kas sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi un Latvijas vides aizsardzības fondu aizvadītajā sestdienā un svētdienā organizēja  putnu vērošanu vairāk nekā 30 vietās.

Jaunais mācību gads sācies arī pašvaldību atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma SIA «ZAAO» vides izglītības programmās. Aicinām izglītības iestāžu audzēkņus un pedagogus tajās iesaistīties ne mazāk čakli kā iepriekšējos gados. Izzinot vidi un dabu sev apkārt, sadarbībā ar mūsu speciālistiem dažāda vecuma skolēni tā mācīsies meklēt risinājumus saudzīgai rīcībai pret apkārtējo vidi, labāk izpratīs, ko nozīmē mainīt daudzu līdz šim ierasto rīcību ar atkritumiem.

Pensionēts skolotājs Tālivaldis Dubavs uz «Liesmas» redakciju atnesa dīvainu kāpuru. Tik lielu, gandrīz vai pirksta resnumā, nekad līdz šim neesot redzējis. Varbūt kāds dzīvo būtņu pazinējs varot pateikt, kas par briesmoni viņa dārzā uzradies. Mūsu fotogrāfa Jāņa Līgata nofotografētā «briesmoņa» attēlu nosūtīju LU bioloģijas fakultātes profesoram Voldemāram Spuņģim, kurš Latvijā, manuprāt, ir viens no zinošākajam kukaiņu pētniekiem.

Četru studentu komanda augustā devās informatīvā braucienā apkārt Latvijai, lai īstenotu projektu On The Border (Uz robežas). 23 dienu garajā braucienā tūristu gids un velo entuziasts, Vidzemes Augstskolas students Toms Treimanis ar divriteni un viņa filmēšanas komanda iepazinās ar latvisko dzīvesveidu, tradīcijām un vērtībām, mērojot vairāk  nekā 1700 km. Projekta pirmais posms noslēgts Rīgā.

Ne mēs pirmie, ne pēdējie, kas vai ik vasaru Latgales savdabīgajā skaistumā izvēdina ziemas putekļus no plaušām un priecājas par dzīvīgo Mātes Dabas spēku. Pēdējos gados arī daļa no kādreiz daudzinātajiem baltajiem lielceļiem tikuši pie melnā seguma, ir komfortablāk un vienlaikus tā kā skumjāk: ceļš lielisks, tikai braucēju ik gadu mazāk...

Visapkārt to vien var dzirdēt: «Nu tas jau ir par traku!» Jā, Dabas māte jūlijā un augustā bijusi īpaši dāsna ar nokrišņiem. Visvairāk to izjutuši zemes kopēji. Pārmērīgais mitrums ir aizkavējis graudaugu ražas novākšanu, augsnes apstrādi ziemājiem, ļoti ietekmējis novākto graudu kvalitāti, bet kartupeļu un dārzeņu raža vēl briest, gaidot savu novākšanas kārtu.

Nejauši satiku savu labu paziņu valmierieti Alisi, kas nesen atgriezusies no ciemošanās pie tuviniekiem Norvēģijā. Vārds pa vārdam, un uzzināju brīnumainas lietas, tik neparastas, ka abas nolēmām par to pastāstīt arī «Liesmas» lasītājiem. Lūk, Alises stāsts par brīnumzemē — Norvēģijā — redzēto.

Par Kalvi Eliasu, kurš rosās Kauguru pagasta «Svitku» augļu dārzos, kā zaļi domājošu un pēc iespējas dabiskākas saimniekošanas ceļus meklējošu dārznieku esmu rakstījis jau vairākkārt. Jaunākie viņa meklējumi saistās ar augļu koku vainagu veidošanu un atjaunošanu, lai būtiski paildzinātu koku ražīgo mūžu.

Par vairākiem  šī  gada dabas  simboliem jau esmu stāstījis. Šoreiz atgādināšu vēl par vienu — purva atāleni (Parnassia palustris), kuru Latvijas Botāniķu biedrība ir izvēlējusies par Gada augu 2016.  Īstais laiks par to atcerēties ir tieši šobrīd, jo šis līdz 35 cm garais lakstaugs, kuram ir ļoti grezns zieds, uzzied vien tagad un ziedēs līdz septembrim. Šķiet, tieši šīs vēlās ziedēšanas dēļ ir radies auga latviskais nosaukums, un to sauc arī par atāla puķi, jo daudzi uzskata, ka tā uzzied vien atālā (pēc nopļaušanas vai noganīšanas ataugušajā zālē).

Kaut kādas izjūtas, ieraugot uzrakstu «Pierobežas zona», ir katram un visticamāk atšķirīgas. Vienvasar, dzīvojoties gar Krievzemes rietumu malu, interese jaucās ar tādu neskaidru satraukumu, robežsargus ieraugot. Šoreiz viņus patiesībā nemanījām (viņi mūs gan varbūt), bet īpatnējas nojautas bija, viendien dzirdot: re, tur tās mājas jau ir Baltkrievijā, nākamajā dienā: pārbrien upītei, būsi Lietuvā. Kopā ņemot, tā ir pierobeža tālākajā Daugavpils novada nostūrī, Latvijas dienvidu galā.

Valmieras pilsētas svētkos, kas norisināsies no 11. līdz 13. augustam, Valmieras Tūrisma informācijas centrs (TIC) aicina interesentus doties tematiskā ekskursijā «Valmieras pils robežas meklējumos» un atjautīgā pastaigā, izzinot Valmieras skaistāko vietu noslēpumus.

Pēc divām nedēļām, 3. augustā, četru studentu komanda dosies ceļojumā apkārt Latvijai, lai īstenotu projektu On The Border (Uz robežas). 23 dienu garajā ceļojumā ar velosipēdu tiks mēroti gandrīz 1500 km, uzsākot un noslēdzot braucienu galvaspilsētā Rīgā. Brauciena laikā tūristu gids un velo entuziasts Toms Treimanis un viņa filmēšanas komanda iepazīsies ar latvisko dzīvesveidu, tradīcijām un vērtībām.

Ezis ir fantastiski interesants dzīvnieciņš! Allaž esmu apbrīnojis šī adataiņa kustīgumu, pārvietojoties savās ikdienas gaitās, lielākoties gan vakaros. Un ik reizi, redzot uz ceļa sabrauktu ezīti, nosāp sirds — kāpēc gan auto vadītājs viņu nepamanīja, varbūt vienkārši izlikās neredzam...

Šķiet neticami, bet šībrīža saspringtā un neparedzamā situācija pasaulē tūrisma ziņā nāk par labu Latvijai un visam Baltijas reģionam. Novērojumi liecina, ka eiropieši arvien biežāk par  tūrisma galamērķi izvēlas Baltijas valstis — izdevīga atrašanās vieta, salīdzinoši zemas pakalpojumu cenas, nav bažu par personīgo drošību ceļojuma laikā.

Gulbenes novada pašvaldības aģentūra «Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs» sadarbībā ar novada tūrisma uzņēmējiem aicina iesaistīties tūrisma akcijā un doties atklāt vēl neatklātas vietas Gulbenes pilsētā un novadā.

Akcija norisinās no 1. jūlija līdz 31. oktobrim.

LLKC Meža konsultāciju pakalpojumu centra Ziemeļvidzemes nodaļa nesen Kocēnu novada Vaidavas pagasta «Silkalnos» pie viedās zāļzines ZELTĪTES KAVIERES organizēja ikgadējo semināru «Meža nekoksnes resursi, to izmantošana, ievācamie ārstniecības augi un to izmantošana».

Ne vienam vien makšķerniekam ūdenstilpē āķis ir aizķēries aiz kaut kā it kā stingra, bet elastīga, no kā mānekli ne īsti noraut var, ne arī aizķērumu krastā dabūt. Laivā esot un pie šāda nezināmā pieairējoties vai pievelkoties, atklājas, ka  aizķerts vecs, pat ūdenszālēm apaudzis, gļotu apņemts tīkls, kurā ir nobeigušās, arī jau sapuvušas zivis. Tiem, kuri no zvejas lietām saprot kaut mazliet, laikam gan daudz nav jāskaidro, kādu postu nodara šādi ūdeņos, var pat teikt, vai uz mūžīgiem laikiem atstāti tīkli, arī murdi. Tie zivju zveju  turpina paši no sevis, turklāt atkal un atkal. Pie šāda tīkla pieklīdušas zivis sapinas linumā, paliek no tā neizņemtas, nobeidzas un pēc tam sapūst. Pēc kāda laiki viļņi puvumus aizskalo un tāds pamests tīkls vai murds gaida jau  nākamos upurus. Šo nebeidzamo, postošo zveju vēl bīstamāku padara tas, ka mūsdienās arī dažādas zvejas ietaises tiek izgatavotas no sintētiskiem, vai gadsimtu nesairstošiem materiāliem.

Pēc Līgo svētkiem «Liesma» saņēma no kāda jāņubērna  jautājumu: «Kas pēdējos gados Latvijā notiek ar rudzupuķēm? It sevišķi šovasar (varbūt daudzu ziedu agrās noziedēšanas dēļ) to ir tik maz, ka grūti bija sameklēt pat tik daudz, lai meitenes krāšņus zilus vainadziņus no rudzupuķēm varētu nopīt. Vai nav laiks šos skaistos ziedus, kurus igauņi nosaukuši pat par saviem nacionālajiem ziediem, kamēr tie no Latvijas ainavas neizzūd pavisam,  jau sākt iekļaut vismaz kaut kādos aizsargājamo augu sarakstos?»

Valmierai šogad ļoti veiksmīgā zelta laikā četru vīru kompānija basketbola batālijām juta līdzi neklātienē, jo apaļu nedēļu no 28. maija līdz 4. jūnijam zviedru zemē mēģināja izvilināt no ezera dzīlēm zandartus, vēlams, tos pašus lielākos...

«Liesmai» piezvanīja Līvija, kura dzīvo Beverīnas novadā vasarnīcu ciemā «Gauja», un pastāstīja, ka viņas mājas tuvumā Gaujas attekā nu jau, šķiet, uz palikšanu  iemitinājušies divi diži balti gulbji. Vai nu tie paši, vai arī līdzīgi esot tur manīti jau pērn, taču kaut kur aizklīduši. Nu abi esot uzbūvējuši ligzdu, kurā sadētas olas, un gulbju māte tās cītīgi perējot. Tēviņš perētāju vērīgi sargājot. Ligzda gan sākta būvēt vispirms attekas krastā diezgan tuvu vasarnīcām, taču tad pāris par labāku atradis vietu staignā pussalā, no kuras pietiekami labi pārredzama visa atteka, arī cilvēku apdzīvotais krasts. Kad gulbis par kaut ko satraucoties, kas viņaprāt var ligzdā sēdošajai radīt briesmas, vicinot spārnus, bargi šņācot.