Ledāju vilinājuma pārņemtie

Par viņiem visiem trim aģentūras Tribe mākslinieciskais direktors gruzīns Levans Lomidze esot teicis — ļoti gari latvieši, īsti zinātnieki, kuri gan darbā, gan ārpus darba aizrauti ar savu nodarbi. Un te nu viņi manā priekšā, tiesa, tikai divi no trim ģeoloģijas zinātņu doktoriem, kuri šogad pabijuši Antarktīdā. Esiet pazīstami — LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pasniedzēji un pētnieki MĀRIS KRIEVĀNS un JĀNIS KARUŠS (tāds pats statuss arī Kristapam Lamsteram) sevi var saukt par pirmajiem reālajiem polārpētniekiem jauno laiku Latvijas vēsturē, jo šī ģeologu trio kauju slavas vēsturē ir jau piecas ledāju pētniecības ekspedīcijas — 2014., 2015. un 2017. gadā uz Islandi, 2016. gadā uz Grenlandi un šogad — no 10. februāra līdz 18. aprīlim — uz Antarktīdu, kur viņi strādāja Ukrainai piederošajā Vernadska polārstacijā Galindesa salā netālu no Antarktīdas pussalas. Šogad augustā paredzēta jau sestā ekspedīcija — atkal uz Islandi. Sarunājam, ka uz katru jautājumu atbildēs vispirms Māris, tad Jānis.

Iesākumam, lūdzu, īsu CV no jums katra — cik vecs, no kurienes, kā nonācis ģeogrāfu mafijā?

M.: Jā, no mafijas esam, vairāk gan ģeologu. Vecums 32 gadi. Nāku no neliela miesta Bebrenes. Bija doma iet studēt Jelgavā uz inženieriem vai LU uz ģeologiem. Izvēlējos ģeoloģiju — tur tomēr vulkāni un vēl viss kas cits... Izvēle par labu studijām LU mani nepievīla — pētījumu tēmas pa šo laiku mainītas n-tās reizes: sākām ar fosilijām, upju ielejām, tagad jau tā ir inženierģeoloģija un ledāju pētījumi, tām tad arī vairāk esmu pievērsies.

J.: Arī 32 gadi, esmu no Rīgas, tur arī visu mūžu veiksmīgi esmu nodzīvojis (smejas). Pēc vidusskolas sākumā iestājos fiziķos LU, divus gadus pamācījos, tad sapratu, ka kaut kas varbūt neiet tādā virzienā, kā man gribētos... Pārgāju uz ģeologiem un trešajā kursā sapratu, ka kaut kas pa vidu starp ģeoloģiju un fiziku ir tas, kas mani aicina, tāpēc kopš tā laika nodarbojos ar ģeofiziku. Domāju, ka to, ko līdz šim esmu darījis, darīšu vēl līdz mūža galam. Ledāju pētījumi vienmēr mani vilinājuši, tieši polāro reģionu pētījumi, jo tas ir pietiekami sarežģīti un izaicinoši. Ne katrs to spēj darīt, arī kā zinātniekam tur vēl ir daudz, ko paveikt, jo Antarktīdā šobrīd vairāk neatklātu nekā atklātu lietu.

Kas ģeoloģijā ir interesantāks — teorija vai prakse?

M.: Kopumā, protams, prakse ir interesantāka, bet prakse bez teorijas nekam neder. Ir jābūt pamatīgām zināšanām, lai saprastu, kā veidojas reljefa formas. Prakse ir interesanta līdz vienai nedēļai, jo tad rodas jautājumi: kā veidojas, kāpēc veidojas, kā tas ir ietekmējis apkārtējo pasauli... Teorijai ir jābūt! Parasti arī studenti, rakstot noslēguma darbus, aicina labāk braukt laukā — paurbt, aprakstīt atsegumus... Bet es viņam saku — vispirms uzraksti teoriju, lai tu saproti, ko tur laukā dari!

J.: Piekrītu Mārim. Manuprāt, ir ļoti patīkami, ja tu apgūsti teoriju, tad izbrauc uz lauka un saproti: jā, tā tiešām ir!

Tāds varbūt muļķīgs jautājums no vidējā latvieša — ko Latvijas valstij dod šādas ekspedīcijas ar ledāja pētījumiem?

M.: Jautājums varbūt arī nav nemaz tik muļķīgs. Ko mums tik tālu darīt? Bet mums jāatceras, ka tepat ir Baltijas jūra, un ledāji, ja tie kūst, tieši ietekmē pasaules okeāna līmeni. Ja tas ceļas, tad arī Baltijas jūras līmenis celsies. Mums ir jāsaprot kopējais globālais konteksts, kā mainās ne tikai kopējais jūras līmenis, bet arī klimats uz mūsu planētas. Jo tas tieši ietekmēs mūs, latviešus! Jā, Antarktīda atrodas no mums 20 stundu lidojumā, taču jāatceras, ka ir kontinentā ieslēgtas milzīgas ledus masas — ja tās visas izkusīs, ūdens līmenis celsies par 70 metriem...

POLĀRPĒTNIEKI: (no kreisās) Māris Krievāns un Jānis Karušs.