Valentīna Brūniņa

«Vislielākais paldies par «Vaiņagiem» to iepriekšējai saimniecei Rasmai Finartei, kura šīs mājas pirms divdesmit gadiem mums pārdeva,» stāstu par lauku sētu sāk vaidaviete LINDA GAILE.

Ar VUGARU ECMANI iepriekš tikāmies pirms dažiem gadiem. Toreiz viņš «Sirdsāķīšiem» stāstīja par saviem četr­kājainajiem mājiniekiem – izglābtajiem mopšu šķirnes sunīšiem. Biju pārliecināta, ka stāstam par šīs ģimenes sirds dāsnumu noteikti ir turpinājums. Un nekļūdījos! Šoreiz pie «Sirdsāķīšiem» kopā ar Vugaru ciemojās arī SANTA.

Mūsu planēta, liekas, sarāvusies mazāka – katrs jauns satricinājums pasaulē dobji atbalsojas un satrauc. Miers ir tik trausls...

2021. gada novembrī, laikā, kad kultūrvēsturiskajā ēkā – Mujānu biedrības namā – viss tikai tā reāli atsākās, pie tā saimnieces DACES KITNERES pabijām pirmoreiz. Nu aizvadīti divi gadi. Ar interesi turp devāmies apjautāties, kā šis laiks pagājis, vai izdevies tas, ko bija iecerēts sasniegt.

Īsumā par biedrību

Biedrība Vidzemes lauku partnerība «Brasla» dibināta 2006. gada vasarā ar mērķi veicināt ilgtspējīgas partnerības teritorijas attīstību, saglabāt un izmantot dabas un kultūrvēsturiskos resursus dzīves kvalitātes uzlabošanai. Tam tika apvienoti sociālekonomiskie pārnozaru partneri – 75 biedri (uzņēmējdarbības, NVO nevalstiskā sektora, pašvaldības, jauniešu, sporta un kultūras jomas interešu, lauksaimnieku interešu, kā arī lauku sieviešu un senioru interešu pārstāvji) no visiem biedrības darbības teritorijas novadiem.

Valmierietes INETAS IVĀNAS britu īsspalvaino kaķu audzētavai «Inces Mincis», kas dibināta pašās 2010. gada beigās, sertificēta un reģistrēta World Cat Federation (WCF) un ir Latvijas Felinoloģijas asociācijas «Felimurs» sastāvā, šo skaisto, gudro un inteliģento minču audzēšanā un selekcionēšanā uzkrāta krietna pieredze.

Kurpnieka DIDŽA PRIEDĪŠA darbavieta ir Valmierā, Garās ielas mazajā Invalīdu biedrības namiņā, kur viņš pirms četriem gadiem ienāca, amata brāļa Jāņa aicināts. Atstājot šo darba vietu, pieredzējušais amatnieks kuram katram vis to neuzticētu, taču, lai gan abi bija tikušies vien dažas reizes, parasti, kad Didzis uz Valmieru atbrauca pēc darbam nepieciešamajiem materiāliem, Jānis acīmredzot jaunajā cilvēkā saskatīja lietaskoku. Un Didzim, vairākus gadus Smiltenē strādājot kā pašnodarbinātajam, jau bija uzkrāta pieredze, tāpēc, daudz nedomādams, aicinājumam labprāt piekritis.

Nedaudz no amatniecības vēstures

Amatniecībai atšķirībā no rūpniecības ir ļoti senas tradīcijas. Laika gaitā ir radīti lieliski izstrādājumi, materiālu izpratnes un tehnoloģijas. Par amatniecības uzplaukuma laiku Latvijā pieņemts uzskatīt 1930. gadus. 1935. gadā tika nodibināta Latvijas Amatniecības kamera, kas nodibināja amatnieku biedrības praktiski visās lielākajās pilsētās. Šo biedrību darbs aptvēra ne tikai to biedru amata prasmes paaugstināšanu, bet arī bibliotēku dibināšanu, amatnieku vasaras nometņu, tūrisma braucienu, dažādu amatnieku pasākumu rīkošanu, žurnāla «Amatnieks» izdošanu un pat amatnieku bankas dibināšanu.

1993. gada 2. februārī LAK darbība tika atjaunota un pieņemts likums «Par amatniecību», kas noteicis, ka par nodarbošanos ar amatniecību uzskatāma ikvienas personas profesionāla darbība, pieņemot pasūtījumus vai izpildot darbus dažādos amatos.

1998. gadā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumiem tiek apstiprināti 157 amati, kuros personu profesionālā darbība, pieņemot pasūtījumus vai izpildot darbus, ir uzskatāma par amatniecību. Šobrīd LAK sistēmā darbojas vairāk nekā sešdesmit amatnieku organizāciju. Ir izveidoti amatnieku reģistri, sava izglītības, informācijas un zinātnisko pētījumu sistēma, attīstās cieša sadarbība ar Latvijas valsts, sabiedriskajām un saimnieciskajām organizācijām un analogām organizācijām ārvalstīs.

Laika gaitā un dažādu objektīvu apstākļu dēļ daudz kas amatnieku darba ikdienā mainījies, arī problēmu netrūkst, tomēr divi no Valmierā strādājošajiem amatniekiem, ar kuriem sarunājās «Liesma», savam izvēlētajam amatam joprojām palikuši uzticīgi.

Par dzimtas mājvietu «Varavīksnes», kas atrodas Vaidavas pagastā, kā pārliecinājāmies, zina vien retais, pat netālie kaimiņi par to neko nemācēja stāstīt, lai gan ekociematiņš te, gluži klajā laukā, aizsācies jau pirms deviņpadsmit gadiem, kad Broņislavs un Inese nonāca pie atskārsmes, ka Rīgas dzīvoklī laimīga dzīve nesanāks. Sākās īpašuma meklējumi laukos.

Kaķis ģimenē. Vairāk rūpju vai vairāk prieka un mīlestības? Par meinkūna šķirnes kaķi Carrado stāsta valmieriete ANDRA RŪSE.

Viņnedēļ «Liesma» iegriezās Vaidavas pagastā, kur viesojās pie uzņēmēja, SIA «Dabas auglis» īpašnieka NAURA JURGENBERGA. «Dabas auglis» nodarbojas galvenokārt ar cidoniju audzēšanu, pārstrādi un augļu un ogu produkcijas realizāciju. 

Tagad dārzā, ko Rita sauc par savu laboratoriju, tiek audzētas tikai viņas pašas selekcionētās dāliju šķirnes un sēkl­audži.

Līdz šī gada pavasarim Rufo (oficiāli Delikatina Ruffus Lex-Tes) dzīvoja lielas pilsētas daudzdzīvokļu mājā, kur no rīta līdz vakaram gaidīja no darba pārnākam savu saimnieku, kopā ar rūdītu, nešpetnu runci, kas sunīti nemitīgi uzraudzīja.

Vasara – atvaļinājumu un svētku laiks. Taču ne tikai. Kocēnu apvienības pagastos, apzinoties, ka labvēlīgie laikapstākļi, tuvojoties rudenim, neizbēgami beigsies, notiek aktīvs darbs, īstenojot vairākus – lielākus un mazākus – projektus.

Dziesmu svētku šūpuļa Dikļu vārds XXVII Vispārējos Dziesmu un XVII Deju svētkos viņnedēļ Rīgā izskanēja īpaši, un ne velti diklēniešiem tika atvēlēts gods doties svētku gājiena priekšgalā, kopā ar pārējiem Valmieras novada amatiermākslas kolektīviem nesot savu unikālo kultūrzīmi – Sidraba birzi.

Īstenojot Kohēzijas fonda projektu «Antropogēnās slodzes samazināšana un kompleksu apsaimniekošanas pasākumu īstenošana dabas liegumā «Zilaiskalns» Valmieras novada pašvaldībā», tiek veikta arheoloģiskā izpēte valsts nozīmes kultūras piemineklī «Zilaiskalns ar Upur­akmeni – kulta vieta un viduslaiku kapsēta». Projekts paredz demontēt esošo ugunsnovērošanas torni un uzbūvēt jaunu publiski pieejamu skatu torni.

Latvijā no 15. maija, kad oficiāli sākusies peldsezona, no ūdenstilpēm izcelti jau tuvu trīsdesmit bojāgājušo, bet kopš gada sākuma kopā pāri septiņdesmit. Lai arī ik gadu cilvēki tiek brīdināti nerīkoties pārdroši, apzināties savas spējas un peldētprasmes, statistika liecina, ka ūdens prieki ne visiem beidzas laimīgi. Varbūt ar brīdināšanu nepietiek? Par citu valstu glābēju pieredzi un alternatīvām prevencijas iespējām Latvijā šoreiz «Sirdsāķīšos» stāsta kinoloģe, suņu un viņu saimnieku apmācību glābšanai uz ūdens aizsācēja mūsu valstī INGŪNA TIHOMIROVA.

Ievērojot kocēnietes SANDRAS MIKUĻINOKAS aicinājumu «Silezeros» skatīt viņas ziedošo dārzu, kurā aug astoņi simti dažādu šķirņu peoniju, īsti nenoticēju, ka tik daudz. Jābrauc pārliecināties! 

Atļaušos atkārtoties, bet atkal ir iemesls teikt, ka Kocēnos radoši izpausties gribošu un varošu cilvēku ir daudz.

Kocēnu bibliotēkas vadītāja AIVA ZIRNE, sagaidot Liesmu, tūlīt vedina pie galdiņa, uz kura stāv skaisti izrotāta burka: «Tas ir mūsu jaunums – Ideju burka. Rudeņos pie budžeta sastādīšanas arvien jādomā, ko interesantu nākamajam gadam paredzēt.