Visiem četriem Kocēnu pagasta «Kalna Cimpēnu» vīriešu kārtas Eglīšiem ārpus maizes darba ir kāds, kā paši saka, hobijs. Kur vēl labāk var būt – tēvs un viņa trīs dēli Imants, Kārlis un jaunākais Uldis savus brīvos brīžus pavada, var teikt, turpat mājas pagalmā pašu iekārtotajā darbnīcā, kur no koka top dažādas skaistas lietiņas.
Pirms gadsimtiem pieradinot savvaļas iemītniekus un padarot tos par mājdzīvniekiem, cilvēce par tiem uzņēmusies atbildību. Viņi joprojām ik solī ir mums blakus. Bet vai mēs savu atbildību neesam aizmirsuši? Dzīvnieki paliek bez mājām, atkal kļūst par mežoņiem un dzīvo, kā prot, – veido kolonijas, cieš badu, līdz asinīm cīnās par kumosu, slimo, pārnēsā slimības. Un kādam tā atbildība ir jāuzņemas, jo esam taču vienota sabiedrība – cilvēki un dzīvnieki. Par laimi ne visi ir vienaldzīgi.
Piektdien, 12. jūnijā, Vaidavas kultūras un amatniecības centrā uz atklātu sarunu pulcējās vaidavieši un citi interesenti, kuriem rūp Vaidavas ezera pludmales attīstība. Ar projekta ieceri pēc domes priekšsēdētāja Jāņa Olmaņa ievadvārdiem klātesošos iepazīstināja Kocēnu novada domes priekšsēdētāja vietniece Evija Nagle un projektu speciāliste un lauku konsultante Inese Bērziņa.
«Mūsu pirmā labradoru meitene jau četrus gadus veca. Apetīte rodas ēdot,» saka triju četrkājaino draudzeņu saimniece valmieriete KRISTĪNA VILKA. Sākumā bijusi doma par vienu dīvāna sunīti, meklējusi šokolādes krāsas meiteni, tieši labradoru.
Biedrības «REACH» veidotajam kristīgajam senioru namam «Zilaiskalns» pirms dažām dienām apritējuši četri gadi. Līdz šim nepazīstamajā darbības jomā nu jau uzkrāta pieredze, kas arī kļuva par pamatu jauniem plāniem. Par tiem «Liesmai» piekrita pastāstīt biedrības valdes priekšsēdētājs VITĀLIJS PRIHODJKO.
Reizēm prātā ieklīst doma, ka cilvēks dzīvniekam patiesībā ir kā kalps. Zināmā mērā tā ir taisnība, taču ir viena svarīga nianse – kalpošana notiek labprātīgi, un, kad dzīvnieka nav, tās pietrūkst, jo rūpēšanās ir viena no cēlākajām un skaistākajām nepieciešamībām cilvēka dzīvē. Vēl kāda patiesība – bez mīlestības tā nav iespējama.
Lai arī Covid-19 pandēmijas dēļ noteikti dažādi ierobežojumi, tos ievērojot, arī šādos apstākļos iespējams paveikt daudz labu darbu. Tā kompleksā «Zeme. Cilvēks. Stari», Dikļu pagastā, pēc saskaņota grafika, cilvēkiem ierodoties un strādājot pa vienam, turpinās teritorijas labiekārtošana. Šopavasar, papildinot jau esošo kolekciju, «Staros» iestādīti jauni kociņi, no meža zvēriem sargājot Latvijas simtgadei par godu stādītos 100 kokus, ar žogu apjozta «Svētbirzs», kā arī paveikts ne mazāk nozīmīgs un svētīgs darbiņš – teritorijā pie daudzajiem apskates objektiem izvietotas informatīvas plāksnītes. Teritorijas plānojums un objektu izvietojums veidots, pamatojoties uz sakrālās ģeometrijas principiem. Pieminēšu, ka plašajā, septiņu hektāru lielajā teritorijā apmeklētājiem grūti, patiesībā neiespējami atrast nesakoptu vietu.
Kocēnu pagasta «Gulbīšos» mierīgi ganās aitu mātes ar lielākiem un mazākiem jēriņiem. Tikko aplokam tuvojas saimnieks un uzsauc «aitas, aitas», viss ganāmpulks sarosās. JĀNIS BĒRZIŅŠ stāsta:
DANAS SAMULES mājās dzīvo liela četrkājaino ģimenes locekļu kompānija – pieci suņi, divi kaķi, divas šinšillas, trīs truši. Jā, un starp divkājainajiem arī viens papagailis. Tā ka varētu pieņemt, ka, cilvēkiem esot mazākumā, noteicēji te ir dzīvnieki (var jau tam nepiekrist, bet realitātē tā arī ir, un ne tikai šajā ģimenē). Pašai Danai dzīve šajā bariņā liekas pavisam normāla. Viņa saka – suņi ir ģimenes lieta. Kad Dana piedzimusi, mamma, kurai pašai pirms tam bijuši vairāki suņi, tostarp izglābtie, viņai nopirkusi ņufaundlendieti, ar kuru kopā meitene uzaugusi.
20. marta agrā rītā notika kas mums visiem nozīmīgs – iestājās pavasara Saulgrieži. Sveicot austam saulīti, šo ceļa sākumu uz gaismu pie Valmieras muzeja sagaidīja muzeja, tradīciju kopas «Griezes» un Kultūras centra etnokokļu kopas pārstāvji (protams, ievērojot vīrusa laika noteiktos ierobežojumus).
Skaistā vietā Vaidavā, «Meldros», saimnieko VAZDIĶU ģimene.
Vidzemē daudz čaklu un izdomas bagātu uzņēmēju. Tādi noteikti ir arī MAIJA un VALDIS VALAIŅI no Priekuļu novada «Lobēlijām». Viņi kā inovatīvs uzņēmums aizvadītajā vasarā tika sumināti Vidzemes plānošanas reģiona rīkotajā ikgadējā pasākumā «Vidzemes stāsti».
««Fille 2000» – uzņēmums, kas dibināts 2000. gadā un ir lielākais augstākās kvalitātes kokogļu ražošanas uzņēmums Baltijā. Uzņēmums darbojas eksporta jomā jau vairāk nekā 15 gadus, un šajā laikā produkcijas kvalitāti novērtējuši elitārākie restorāni gan Francijā, gan karaļnams Monako,» par veiksmīgo vietējo uzņēmumu Kocēnu novada mājaslapā var izlasīt pirms pieciem gadiem rakstīto.
Iepriekš «Liesmā» jau vēstījām, ka pirmo vietu un konkursa galveno balvu – 1000 eiro – konkursā par labāko ideju Burtnieku novadam 2019. gadā saņēmusi kinoloģes LOLITAS KAIMIŅAS ideja par suņu skolas «Laimīgās ķepas» izveidi.
Zilais kalns vienmēr asociējies ne tikai ar svētvietu, bet arī ar tā apkārtnē esošajiem kūdras purviem un šī dabas resursa ražotni. Arī tagad, kad purvu apsaimniekošana ir vācu kompānijas «Klasmann-Deilmann Latvia» SIA rokās. «Kompānijai ir vairāki šādi meitas uzņēmumi, tostarp Lietuvā.
«Uzņēmējdarbība Kocēnu novadā tiek uzskatīta par vienu no pašvaldības prioritārajiem virzieniem, un arī budžetā pieņemtās pozīcijas lielā mērā uz tās balstītas. Var uzskatīt, ka uzņēmējdarbība ir novada ģerboņa spogulis, jo tai raksturīgs saules nerimstošais ritms, zobena cīņas spars par izaugsmi un attīstību, tam pāri ģerboņa sudraba debesis gaismai, Zilā kalna svētvietas enerģija un latviskās Dieva zīmes aizsardzība,» tā novada uzņēmējdarbības vidi raksturoja domes priekšsēdētāja vietniece EVIJA NAGLE.
24. janvārī Būvniecības valsts kontroles birojs pieņēma ekspluatācijā lielāko Valmieras skolu – Valmieras Viestura vidusskolas (VVV) vēsturisko ēku un pārbūvēto sporta zāli.
9. janvārī Dikļu kultūras centrā notika Kocēnu novada pašvaldības organizētais Zvaigznes dienas tradicionālais pasākums novada senioriem.
«Kad pirms desmit gadiem kopā sanāca pieci pagasti, patiesībā seši, jo Kocēni un Rubene nekad nav sevi uzskatījuši par vienu apdzīvoto vietu, katram bija sava prioritāte, cits uz citu skatījāmies kā uz bezmaz negodīgu partneri – cik kuram liels parāds, kas ir vai nav izdarīts, kurš turīgāks. Mums tomēr piemīt tā latviešu daba, un jāpaiet laikam, lai to pārvarētu.
Šāds lūgums vecākiem agrāk vai vēlāk jāpiedzīvo gandrīz katrā ģimenē, un vecāki, nespējot izturēt bērna lūdzošās acis, piemēram, Ziemassvētkos šo dzīvo dāvanu savai atvasei sagādā, nereti pat neapzinoties, cik šāds solis ir atbildīgs.