Kurpnieks Didzis
Kurpnieka DIDŽA PRIEDĪŠA darbavieta ir Valmierā, Garās ielas mazajā Invalīdu biedrības namiņā, kur viņš pirms četriem gadiem ienāca, amata brāļa Jāņa aicināts. Atstājot šo darba vietu, pieredzējušais amatnieks kuram katram vis to neuzticētu, taču, lai gan abi bija tikušies vien dažas reizes, parasti, kad Didzis uz Valmieru atbrauca pēc darbam nepieciešamajiem materiāliem, Jānis acīmredzot jaunajā cilvēkā saskatīja lietaskoku. Un Didzim, vairākus gadus Smiltenē strādājot kā pašnodarbinātajam, jau bija uzkrāta pieredze, tāpēc, daudz nedomādams, aicinājumam labprāt piekritis.
Didzis stāsta: «Par kurpnieku izmācījos jau deviņdesmitajos gados. Pabeidzot pamatskolu, vēl nezināju, ka Alsviķos ir skola, kurā var izmācīties par kurpnieku. Kad uzzināju, iestājos un pēc pāris gadiem jau biju ieguvis gan vidusskolas diplomu, gan mājamatniecības un citu amatu prasmes – galdniecībā, pēdējā vidusskolas gadā arī šūšanā. Smiltenes sadzīves pakalpojumu kombinātā mani kā amatnieku nevajadzēja, uz kādu laiku aizgāju strādāt gaterī, bet, kad 2004. gadā Smiltenē atvērās top! lielais veikals, tur iegāja arī «Sano» firmas filiāle, kas meklēja kurpnieku. Pieteicos un pie viņiem piecus ar pusi gadus nostrādāju. Pēc tam vienu gadu nekur nestrādāju, tad caur Altum programmu uzrakstīju projektu, iegādājos šujmašīnu un nokārtoju individuālā komersanta statusu.
Smiltenē bijām trīs amatnieki – viens puisis nedzirdīgais, otrs vājdzirdīgais, un vēl es «Sano» firmā, bet visi reizē arī aizgājām no Smiltenes. Tagad ne Smiltenē, ne Valkā kurpnieku vairs nav, tāpēc klienti apavus labot pie manis brauc arī no Rūjienas, Mazsalacas un citām vietām. Tad jau viņiem panākos pretī – lai divreiz uz Valmieru nav jābrauc, apsolu pasūtījumu izpildīt līdz tās pašas dienas beigām. Kamēr klients pilsētā kārto citas lietas, apavi saremontēti. Ja tik ātri nevajag, darbu padaru nedēļas laikā. Kā kuram vajag.
Vai amata prasmēs bijis kāds skolotājs? Jā, tas, kas savas amata prasmes un zināšanas mums nodeva, bija Zintis Bebris Alsviķu skolā. Tolaik pie viņa mācījāmies kādi astoņi deviņi. Bet no mana kursa par kurpnieku, cik zinu, pašlaik reāli strādāju vienīgi es. Kāpēc citi šo amatu pametuši, grūti teikt. Varbūt tādēļ, ka, sākoties humpalu laikmetam, pieprasījums pēc kurpnieku darba strauji nokritās. Izdevīgāk taču tajās humpalās par diviem eiro nopirkt jaunas kurpes nekā par četriem eiro salabot vecās. Taču tie ievestie jaunie apavi ir zemas kvalitātes, pie tam nevar saprast, no kāda materiāla ražoti – vai remontējot vajag balto vai dzelteno līmi. Agrāk pamata materiāli, no kuriem kurpes izgatavotas, bija āda un mikropora. Salīmē un kārtībā.
Vasarā manā darbnīcā vēl daudz klusāks, vien kāda siksniņa jāsašuj, pasitnītis jāpieliek. Vairāk pasūtījumu parasti ir tuvāk ziemai, kad cilvēki steidz salabot sezonas apavus.
Pārsvarā pie kurpnieka savus apavus nes sievietes, vīrieši mazāk. Klienti ir arī vecāka gadu gājuma cilvēki, kuriem deformējas pēdu kauli, viņi līdz pēdējam nevēlas šķirties no savām iestaigātajām, ērtajām kurpēm. Tad tām knoķu izdeldētajās vietās uzlieku ielāpus. Ar jaunajiem apaviem nav tik vienkārši – paiet ilgāks laiks, kamēr tiek iestaigāti. Un pensionāriem nav arī naudas, ko jaunus pirkt.
Ar materiāliem arī kļuvis sarežģītāk. Pie manis vien piegādātājs no Rīgas izplatītājfirmām nebrauc – sazvanos ar pārējiem zināmajiem kurpniekiem, kuri strādā Valmierā, un pasūtījumu veicam kopā. Kādreiz pats braucu uz Rīgu, sapirkos materiālus par pārsimt eiro, tad arī kādam laikam pietika. Tomēr izdevīgāk, kad pieved klāt, jo daudz man nevajag – vasarā kādu līmi, diegus. Ziemā, kad apgrozījums lielāks, vajag vairāk. Dzīvošanai, labojot apavus, nopelnīt var, bet tas tāds papildu ienākumu avots – man ir arī invaliditātes pensija, tad arī iztieku, varu maksājumus nomaksāt.
Esmu trešās kategorijas apavu meistars, varēju arī ceturto iegūt, bet jaunus apavus neplānoju izgatavot. Alsviķos šujmašīna gan bija, bet visus audzēkņus tai klāt nemaz nelaida. Teorētiski zinu, kā apavi jāšuj, savai mammai vienus vasarai uztaisīju, meistaram no krievu laikiem bija palikuši plastmasas papēži. Zinu, ka Cēsīs ir meistars, kas uz pasūtījumu taisa apavus. Bet tas ir dārgs prieks – vajag ādu, liestes.
Alsviķos skola vēl tagad ir. Viens puisis, kurš tur izmācījās par kurpnieku, tagad tur palika par meistaru. Nu jau kādus desmit gadus uz Alsviķiem neesmu aizbraucis.
Pašam man mācekļu nav bijis. Vai gribētu savas prasmes nodot tālāk? Pamācīt varētu, lai kurpnieku cunfte turpinātos. Kad es pats mācījos, bija trīs kurpnieki Jāņi no Smiltenes, un visiem viņiem arī tēvi bijuši kurpnieki. Mans papa audzēja puķes un strādāja par metinātāju lauksaimniecībā. Reiz viņam kāda kurpnieka mācekļi bija iedevuši apavu liestes, bet viņš tās nodedzināja. Nezināja, ka dēls kādreiz būs kurpnieks...
DIDZIS PRIEDĪTIS savā darba vietā Valmierā. Ārijas Romanovskas foto
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03
#SIF_MAF2023
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv